Ik vasaru Čehijas karsto avotu pilsētā Karlovi Varos, kādreizējā Karlsbādē, risinās viens no vērienīgākajiem starptautiskajiem kinofestivāliem Austrumeiropā. Karlovi Varu kinofestivāls risinās jau 53. reizi. Šim kino notikumam ir nopietni trumpji – tā ir festivāla garā, tradīcijām bagāta vēsture, kas sākusies vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem – 1946. gadā. No XX gs. 50. gadiem līdz 90. gadu sākumam festivāls notika reizi divos gados, kopš 1994. gada tas tiek rīkots katru gadu. Pasākuma vēriens – filmu skates un dažnedažādas paralēlās, kino kultūrā dziļi sakņotās aktivitātes – pieaug gadu no gada.
Viens no līdzekļiem šā mērķa sasniegšanai un pastāvīgai ne tikai profesionālās kino publikas, bet arī skatītāju intereses uzturēšanai ir gan programma, kurā satiekas daudzsološākās Eiropas, arī Austrumeiropas filmas (vairākās konkursa skatēs), pasaules prestižākajos festivālos (Kannās, Berlīnē) jau pamanītās, atzītās filmas un arī Holivudas kino procesam nozīmīgas personības, kurām Karlovi Varos tiek pasniegtas goda balvas par mūža ieguldījumu.
Šogad Holivudas alternatīvo galu pārstāv aktieris, režisors un mūziķis Tims Robinss, kura, iespējams, pazīstamākā loma ir nozīmīgajā 90. gadu filmā Bēgšana no Šoušenkas/The Shawshank Redemption, un amerikāņu režisors Ričards Linkleiters. Viņš ir spilgts amerikāņu kino autors, kura attiecības ar laiku filmu veidošanas procesā ir patiesi unikālas. Ričarda Linkleitera darbu vidū ir filma Puikas gadi/ Boyhood (2014), kā arī triloģija – filmas Pirms saullēkta/Before Sunrise (1995), Pirms saulrieta/Before Sunset (2004) un Pirms pusnakts/Before Midnight (2013) –, kurā viņš izseko divu varoņu attiecību stāstam ilgā laika nogrieznī.
Pēdējais mirklis
Par laika gaitu un tām smalkajām saitēm, kas sasien šķietami attālinātus procesus un norises, šoreiz Karlovi Varos nākas domāt daudz. Tam ir iemesls – vērienīga dokumentālo filmu retrospekcija ar nosaukumu Laika atspulgi/Reflections of Time un latviešu režisores Kristīnes Briedes un viņas lietuviešu kolēģa Audrjus Stoņa darba Laika tilti dalība festivāla dokumentālo filmu konkursā.
Šis ir nozīmīgs notikums vairāku iemeslu dēļ. Filma Laika tilti (tās darba nosaukums bija Baltijas jaunais vilnis) tika aizsākta kā viens no Latvijas simtgades filmu projektiem, tā bija viena no 16 filmām, kas saņēma atbalstu simtgades filmu programmā. Darba gaitā tā kļuva par starptautisku kopprojektu, kuru ir finansējušas visas trīs Baltijas valstis. Filmas uzdevums bija kultūrvēsturiski nozīmīgs – izsekot Baltijas dokumentālā kino fenomenam, iedziļināties apstākļos, kas XX gadsimta 60. gadu pašā sākumā ļāva rasties oriģinālajam un vizuāli poētiskajam dokumentālā kino stilam, kurš ir vērtējams ne tikai kā estētisks sasniegums, bet, pirmkārt un galvenokārt, kā filigrāna, izsvērta konceptuāla opozīcija tā laika padomju dokumentālā kino praksei – pamatā informatīviem, ilustratīviem, patosa piepildītiem kinožurnāliem, ideoloģizētai hronikai.
Latvijā kinovēsturnieki, runājot par šo posmu kinovēsturē, lieto jēdzienu "Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola". Filma solīja ielūkoties dokumentālā kino vēsturē ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā, kur notikuši līdzīgi procesi. Savas filmas 60. gados sāka veidot jauni autori, kuri kļuvuši par klasiķiem. Latvijā tie bija Ivars Seleckis, Hercs Franks, Aivars Freimanis, Uldis Brauns, Igaunijā – Marks Sosārs, Andress Sēts, Lietuvā – Henriks Šablevičs, Roberts Verba u. c.
Par šiem meistariem stāsta filma Laika tilti, kuras pasaules pirmizrāde tikko notika Karlovi Varu festivālā. Latvijā un pārējās Baltijas valstīs tā būs skatāma rudenī. Šis ir svarīgs darbs, kas sniedz iespēju apzināt un reflektēt par tiem paralēlajiem procesiem, kas notiek Latvijā, Lietuvā, Igaunijā gan vēstures, gan mākslas kontekstā. Būtībā Laika tilti ir tapuši pēdējā brīdī: filmas uzņemšanas laikā mūžībā aizgāja divi no tās varoņiem – režisors Uldis Brauns un režisors Aivars Freimanis. Sarunas ar viņiem, intervijas, kas ir iekļautas Laika tiltos, ir pēdējās audiovizuālās liecības par viņu dzīvi mūža nogalē. (Hercs Franks, kura desmit minūšu filma Vecāks par desmit minūtēm, iespējams, ir viens no pasaulē pazīstamākajiem Latvijas poētiskā dokumentālā kino darbiem, aizgāja mūžībā 2013. gadā.)
Skatoties Laika tiltus, ir daudz jādomā par neapstrīdamo, nepārkāpjamo eksistenciālo robežu, kas tiek novilkta katra cilvēka dzīvē. Laika tiltos vēstures plūduma un cilvēka novecošanas aspekts ir kļuvis vismaz par tikpat svarīgu tēmu kā pats poētiskā dokumentālā kino fenomens, kuru daudz pamatīgāk ļauj izprast nevis pati filma, bet gan to pavadošās retrospekcijas.
Dzīvā vēsture
Līdztekus Laika tiltiem Karlovi Varos skatāma pamatīga Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dokumentālo filmu retrospekcija – skate, kurā var izsekot Baltijas dokumentālā kino attīstības tendencēm. Apjomīgajā programmā, kurā apkopoti divi desmiti Latvijas, Igaunijas un Lietuvas dokumentālo filmu, sastopas režisori ar atšķirīgu rokrakstu – te ir gan vizuāli metaforiskais Aivara Freimaņa un Ivara Selecka darbs Krasts (1963; abu jauno filmu veidotāju debija), kurā viņi filmējuši 60. gadu piekrastes zvejnieku dzīvi, gan igauņa Andresa Sēta ironiskā filma 511 labākās Marsa fotogrāfijas (1968), kurā režisors filmējis Tallinas kafejnīcu apmeklētājus, un daudzas citas.
Kā pierādījums tam, ka poētiskā, vizuālās metaforās un tēlainībā sakņotā dokumentālā kino tradīcija nav izsīkusi, tiek rādītas vairākas Lailas Pakalniņas 90. gadu sākuma filmas, kā arī lietuviešu režisora Audrjus Stoņa poētiski niansētie darbi. Vairāki filmas Laika tilti varoņi – Ivars Seleckis, Andress Sēts un Marks Sosārs – Karlovi Varos piedalījās sarunās ar skatītājiem un diskusijās pēc seansiem. Cilvēki, kuri veidojuši un turpina veidot Baltijas dokumentālā kino vēsturi, stāstīja arī par īpašajiem apstākļiem, ideoloģisko cenzūru un kontroli, kas jaunās paaudzes skatītājiem – tādu Karlovi Varu festivālā vienmēr ir daudz – nebūt nav pašsaprotama informācija.
Iespējams, pats svarīgākais, ko izdevās sasniegt plašajai Baltijas dokumentālo filmu retrospekcijai, – dažiem tā atgādināja, bet vairākumu iepazīstināja ar nozīmīgu posmu Baltijas valstu kinovēsturē, kurā dokumentālā kino veidotāji bija atraduši veidu, kā ar mākslinieciskiem līdzekļiem, spilgtu tēlainību, kas sakņojas pasaules kino ģēniju Roberta Flaertija un Dzigas Vertova darbos, var radīt laika tēlu, izvairoties no trulas kalpības ideoloģiskajām dogmām.
Iepriekšējā Baltijas dokumentālā kino skate Eiropas A klases festivālā ir notikusi pirms trīsdesmit gadiem (Berlīnē 80. gadu nogalē). Tātad ir laiks starptautisko publiku no jauna iepazīstināt ar šo unikālo kinovēstures un Baltijas valstu vēstures posmu. Daudziem skatītājiem gan vērienīgā retrospekcija, gan jaunā filma Laika tilti bija pārsteigums.
Šis ir gada konceptuāli nozīmīgākais triju Baltijas valstu sadarbības projekts kino jomā starptautiskajā arēnā, kas ir sagādājis pārsteidzošus atklājumus gan Karlovi Varu festivāla organizatoriem, kuri lēnītēm, pamazām, taču pārliecinoši aizrāvās ar ideju par Baltijas dokumentālo filmu retrospekciju, gan kino profesionāļiem. Filma Laika tilti ir iekļauta arī dokumentālo filmu konkursā un piedalās sacensībā par balvām. Šajā sadaļā ir vismaz vēl viens ārkārtīgi spēcīgs projekts – Latvijā dzīvojošā krievu režisora Vitālija Manska filma Putina liecinieki (Šveices, Čehijas un Latvijas kopražojums), kas festivālā jau ir kļuvusi par sensāciju. Filmā ir unikāli materiāli par Krievijas varas elites veidošanos, filmas pirmizrāde Latvijā notiks rudenī. Karlovi Varu festivāls noslēgsies sestdien, 7. jūlijā.