Balvu sezona ir sākusies – pagājušās nedēļas nogalē, 7. decembrī, Berlīnē 32. reizi tika pasniegtas Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Interesenti ceremoniju varēja skatīties interneta tiešraidē, un vakara režija – jauneklīga ironija, kas mijās ar rezignētu apceri par pasaules neglābjamo absurdu, – atstāja visnotaļ radošu pēcgaršu. Piešķirt atraktivitāti un raitumu balvu pasniegšanu maratonam ir pamatīgs izaicinājums – vienalga, vai konkrētā ceremonija ir ASV Kinoakadēmijas Oskars, nacionālais Lielais Kristaps vai Eiropas Kinoakadēmijas balva.
Nieka divas stundas un 45 minūtes uz Berlīnes Berliner Festspiele skatuves, balvas 19 kategorijās – un ir noslēgts 2019. gads Eiropas kino. Šis bija arī labs gads Latvijai: režisora Jura Kursieša filma Oļegs pretendēja uz nomināciju, režisora Vitālija Manska dokumentālā filma Putina liecinieki tika nominēta – šie ir atzīmējami sasniegumi. Piemēram, ne Lietuvai, ne Igaunijai nomināciju nebija. Toties Londonā dzīvojošā lietuviešu aktrise Aiste Diržūte, kura spēlējusi arī Nameja gredzenā, bija viena no ceremonijas vadītājām un lietuviešu superzvaigznes – aktrises Severijas Janušauskaites – balss skanēja fragmentā no Vācijas TV seriāla Babylon Berlin, kas kļuvis par pirmo seriālu, ko apbalvojusi Eiropas Kinoakadēmija. Arī šis fakts liecina par Kinoakadēmijas jaunu teritoriju meklējumiem un arī TV seriālu prestiža palielināšanos.
Pārmaiņu gaidās
Šis gads ieskandinājis nopietnas pārmaiņas pašā Eiropas Kinoakadēmijas dzīvē. Patlaban šī organizācija apvieno vairāk nekā 3600 kino profesionāļu. Tā izaugusi no kinematogrāfistu kopas, kas nedaudz vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem Vācijā nodibināja Kinoakadēmiju. Viņu vidū bija arī tās pašreizējais prezidents – režisors Vims Venderss. Aizvadītā ceremonija bija noslēdzošā ilggadējai Eiropas Kinoakadēmijas priekšsēdei – poļu režisorei Agņeškai Holandai. Par atkāpšanos no prezidenta posteņa ir paziņojis arī Vims Venderss, akadēmijas slavenākā seja un neapstrīdama autoritāte, kuras ieguldījums pasaules kinovēsturē, strādājot gan Eiropā, gan Amerikā, ir pamatīgs. Vims Venderss savu posteni atstās nākamgad (kopā ar ilggadējo organizācijas izpildproducenti Marionu Doringu) pēc Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas, kura 2020. gadā notiks Islandē, Reikjavīkā.
Vai ir notikuši kādi globāli satricinājumi? Nē, tā ir loģiska paaudžu maiņa, kas ilgtermiņā ir nozīmīga un nepieciešama pašai Eiropas Kinoakadēmijai un Eiropas kino procesam. Tam ir nepieciešama šāda balva, kas pavelk svītru Eiropas gada devumam, neatstājot šo darbu tikai amerikāņiem. Jāpiebilst, ka 9. decembrī tika nosauktas prestižās ASV balvas Zelta globuss nominācijas, kurās Eiropas filmu pārstāvniecībai ir atvēlēta vieta kategorijā Labākā filma svešvalodā. Zelta globusa laureāti tiks sumināti 2020. gada 5. janvārī. Nominēto vidū ir trīs Eiropas filmas: Sāpes un slava/Dolor y gloria (režisors Pedro Almodovars, Spānija), Lēdijas portrets ugunī/ Portrait de la jeune fille en feu (režisore Selīna Sjama, Francija) un Nožēlojamie/ Les miserables (režisors Ladžs Lī, Francija). Šīs filmas ieguva arī Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Turklāt visas trīs filmas nāk no Kannu kinofestivāla konkursa programmas. Kārtējais piemērs tam, cik milzīga ir Kannu festivāla nozīme filmas tālākajā liktenī.
Favorītes dominante
Kā jau ziņots, astoņas Eiropas Kinoakadēmijas balvas ieguva Lielbritānijas un Īrijas filma Favorīte/The Favourite, ko uzņēmis grieķu režisors Jorgs Lantims (labākā filma, labākā komēdija, kā arī labākais režisors, aktrise, operators, montāžas režisors, kostīmu mākslinieks un grima mākslinieks). Šī ir filma, kuras nosaukums ASV balvu nominācijās vairs neparādīsies, jo pirms gada Favorīte jau ir bijusi nominēta vairākiem Oskariem un Zelta globusiem. 2019. gada sākumā šī filma atnesa Oskaru britu raksturlomu aktrisei Olīvijai Kolmenai. Nav šaubu, Olīvija Kolmena ir lieliska ne tikai slimīgās, patmīlīgās, vientuļās karalienes Annas lomā filmā Favorīte, bet arī Anglijas karalienes Elizabetes lomā Netflix seriāla Kronis/The Crown 3. sezonā. Iesaku pārbaudīt.
Latvijā daži kinoteātri Favorīti rādīja 2019. gada sākumā, taču piesardzīgi, kā tas nereti notiek ar mākslinieciski jaudīgiem, oriģināliem darbiem. Domājams, kino izplatītāji uzskatīja Favorīti par pārāk riskantu – gan stilistiski (telpu deformējošas optikas izmantojums), gan tematiski (sieviešu intrigas un miesiskas kaislības). Ja iedziļināsimies Eiropas Kinoakadēmijas reglamentā, tas nebūs pārkāpts, un Favorītei, pat par spīti 2019. gada sākumā saņemtajam Oskaram, bija iespēja kandidēt uz 2019. gada Eiropas kinobalvām. Izcili darbi un filmas nenoveco, tomēr Favorītes solīdā pieredze globālajā balvu maratonā Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijai par labu nenāca, radot otrreizējības un "jau bijis" – déjà vu – sajūtu.
Faktu, ka pašiem filmas veidotājiem arīdzan šīs Eiropas balvas nebija kļuvušas par prioritāti, uzsvēra arī filmas režisora Jorga Lantima un aktrises Olīvijas Kolmenas prombūtne. Personīgi cerēju, ka par labāko Eiropas filmu kļūs Pedro Almodovara Sāpes un slava, kas ir viens no spēcīgākajiem spāņu klasiķa darbiem – ironisks un rezignēts, autobiogrāfisku atsauču un stilistisku smalkumu piesātināts darbs. Diemžēl Pedro Almodovars pēc ceremonijas varēja tik vien kā izpildīt kurjera lomu, nogādājot balvu filmas aktierim Antonio Banderasam, kurš filmā nospēlē varoni, kas ir "nedaudz līdzīgs pašam Pedro Almodovaram" (citāts no Antonio Banderasa virtuālās pateicības runas). Arī viņš nebija Berlīnē, bet gan teātrī Madridē.
Sāpes un slava ieguva arī balvu par labāko mākslinieka darbu. Turklāt Antonio Banderasa tēlotais režisors filmā dzīvo dzīvoklī, kas veidots līdzīgi Pedro Almodovara dzīvoklim.
Bez konteksta
Atzīstami, ka bešā nepalika franču režisora debitanta Ladža Lī drāma Nožēlojamie, kas arī pretendēja uz labākās filmas balvu. Šim sociālā skarbuma piesātinātajam darbam, kura centrā ir policistu un Parīzes piepilsētas imigrantu tīņu eskalējošais konflikts, tika balva kā Eiropas atklājumam.
Neapskaužamā situācijā ir nonācis vēl viens pretendents uz labākās filmas statusu – režisora Romāna Polaņska darbs Virsnieks un spiegs/An Officer and a Spy (Francija). Sociāli nozīmīgajā filmā Romāns Polaņskis vēsi un akadēmiski pēta antisemītima ģenēzi Eiropā, kā materiālu izvēloties skandalozo franču armijas virsnieka Alfrēda Dreifusa lietu. 1894. gadā Dreifusu kļūdaini notiesāja uz mūžu, apsūdzot spiegošanā. Diemžēl Romāna Polaņska sarežģītā reputācija (seksuālas dabas noziegums 70. gados ASV un tiesvedības process, no kura viņš aizbēga uz Eiropu, Franciju) ir aktualizēta ar jaunu sparu. Adekvāti novērtēt mākslas darbu, ignorējot režisora reputāciju vai dzimumu, kļūst arvien neiespējamāk – tādas ir mūsdienu reālijas, kas ietekmē arī kultūrpolitikas procesus.
Domāju, ka franču režisores Selīnas Sjamā melodrāmas Lēdijas portrets ugunī panākumi diez vai būtu tik pamanāmi, ja to būtu veidojis režisors vīrietis. Berlīnē Selīna Sjamā saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā scenāriste (balvu par labāko scenāriju viņa ieguva arī Kannu festivālā). Kostīmdrāma Lēdijas portrets ugunī stāsta par divu sieviešu – mākslinieces un viņas augstdzimušās modeles – mīlestību.
Un tomēr, par spīti déjà vu sajūtai balvu sadalījumā, Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā bija sirsnīgi un pārsteidzoši mirkļi. Tie pamatā saistījās ar divu īpašo balvu – par mūža ieguldījumu un Eiropas sasniegumiem pasaules kino – ieguvējiem vācu režisoru Verneru Hercogu un franču aktrisi Žiljetu Binošu. Verners Hercogs ir viens no jaudīgākajiem Eiropas kinorežisoriem, kura klasiskie darbi tapuši 70.–80. gados, taču viņa radošās alkas pēc izaicinājuma, darbošanās intensitāte un daudzveidība nemazinās. Līdzās spēlfilmām viņš veido radikālas, nozīmīgas dokumentālās filmas, turklāt popkultūras draugiem par prieku pēdējos gados Verners Hercogs šad tad niekojas ar lomām Holivudas blokbasteros, piemēram, tēlojis neģēli filmā Džeks Rīčers/Jack Reacher (2012) kompānijā ar Tomu Krūzu.
Balvu pasniegšanas ceremonijas autori bija radījuši īpašu odu – veltījumu Verneram Hercogam – profesionālas operas solistes izpildījumā, kas apspēlēja Hercoga daiļrades motīvus – viņa vērienu, nepakļāvību, nepieradinātību, gatavību lauzt robežas, vilkt kalnā kuģi (kā filmā Fickaraldo/Fitzcarraldo, 1982), šķērsot kājām milzīgus attālumus. Tas ir skaists un pelnīts Eiropas Kinoakadēmijas un Vima Vendersa žests – godināt vienu no visu laiku nozīmīgākajiem vācu režisoriem, kurš ietekmējis daudzas kinematogrāfistu paaudzes pasaulē.
Arī Žiljetas Binošas balva ir pelnīts novērtējums izcilās franču aktrises darbam. Vairāk nekā 70 lomu kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem un sadarbība ar nozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem ir Žiljetas Binošas devums Eiropā un pasaulē. Sarunas ar abiem Eiropas Kinoakadēmijas īpašo balvu laureātiem lasiet nākamajā KDi.