Līdz Rīgai atnākusi pēdējā laika skandalozākā filma – Darena Aronofska Māt!/Mother!. Džins no pudeles tika izlaists septembra sākumā Venēcijas kinofestivālā, kur Darens Aronofskis, kā jau kino elites lokos cienīts amerikāņu autors, izrādīja savu darbu konkursa programmā. Neiedziļinoties šā režisora daiļrades peripetijās, tomēr der atgādināt dažas no viņa izcilākajām filmām – Rekviēms sapnim/ Requiem for a Dream (2000), Cīkstonis/ The Wrestler (2006) un Melnais gulbis/ The Black Swan (2010).
Sienas pulsē kā sirds
Pasaules mediji filmai Māt! ir veltījuši krāšņus epitetus, dēvējot to arī par "plānprātīgu provokāciju" un "muļķīgu pārpratumu". Virtuālajā vidē var atrast profesionāli sastādītus testus, kas ļauj noskaidrot, vai potenciālais skatītājs mīlēs vai ienīdīs filmu Māt!. Lūk, tāda ņemšanās, kurai Darens Aronofskis visdrīzāk bija gatavs, teju vienā elpas vilcienā uzrakstot filmas scenāriju, kas nepakļaujas reālpsiholoģiskas drāmas principiem.
Gan scenāriju, gan 30 miljonus izmaksājušo "mazbudžeta" filmu var nodēvēt par pretenciozu – filmā ir daudz nosacītības, abstrakcijas, maz konkrētības. Režisors nav devis vārdus saviem varoņiem, un to filmā nav daudz. Te ir brīnišķīgās amerikāņu aktrises Dženiferes Lorensas spēlētā sieviete, viņa ir dzejnieka mūza, vēlāk – viņa bērna māte, kura pacietīgi nodarbojas ar savas mājas idilles, savas paradīzes radīšanu, viņa špaktelē un krāso sienas, gatavo maltītes un rosās. Viņas mīļotais, kurš filmā apzīmēts lakoniski – Viņš –, ir Havjera Bardema tēlotais literāts – slavenība radošajā krīzē. Viņa darba istabā goda vietā stāv dīvaina instalācija – kristāls, ko Viņš esot atradis savas sadegušās mājas pelnos. Viņa jaunā mīļotā atjauno viņa māju, un laiku pa laikam viņai šķiet, ka mājas sienas pulsē kā dzīva sirds. Tāda ir ekspozīcija, ievads darbībā, kura visā filmas gaitā notiek vienā vietā – mājā, kas vienlaikus atgādina gan nedaudz teatrālu dekorāciju, gan kādas šausmu filmas vidi. Dženiferes Lorensas varone kādas istabas grīdā uziet asiņojošu vāti...
Pumpuriņi orģiju krāšņumā
Šī nav vienkārša filma, kura pakļaujas skatītāja pieņēmumiem, kā var attīstīties šķietami romantisks stāsts par vīrieti un sievieti. Māju kā patvēruma, saudzējošas idilles ilūziju filmā nežēlīgi piesmej un iznīcina. Mājā ierodas svešinieki – vispirms ārsts (Eds Heriss), kurš šķietami sajaucis adreses, lai gan, izrādās, ir rakstnieka cienītājs. Rakstnieks bez liekas kavēšanās viņam atvēl naktsmājas. Nākamajā rītā ierodas ārsta laulātā draudzene – šo lomu atveido 80.–90. gadu zvaigzne Mišela Feifere. Taču par spīti kņadai, kas pāraug destrukcijā, ko mājā ienes svešinieki, rakstnieks šķietami atdzīvojas. Viņš ķer un grābj iespaidus, to dzīvo matēriju, no kuras radīt un kuras viņam acīmredzami trūkst divvientulībā ar savu mūzu.
Filmā režisors pašpārliecināti spēlējas ar dažādu žanru elementiem – melodrāmas cienīga priekšspēle, arvien uzskatāmāk iezīmējas šausmu filmu elementi, sastopami arī sveicieni klasikai (piemēram, Romāna Polaņska Riebumam/Repulsion (1965) – dzīvā, pulsējošā telpa kā varones apziņas projekcija), bet tie ir tikai pumpuriņi, kas uzplaukst apokaliptiskas katastrofu filmas un kanibālistisku orģiju krāšņumā. Protams, Māt! ir līdzība, kurā visi minētie elementi, tāpat kā filmas varoņi, manifestē režisora un scenārista Darena Aronofska spriedumu mūsdienu pasaulei. Ticiet, tā ir baisa pasaule, kurā lāga līdzcilvēki ir gatavi saraustīt gabalos un aprīt to (tos), ko dievinājuši. Tā ir nestabila un iznīcībai nolemta pasaule, kuru nespēj glābt ne mātišķais instinkts, ne sievietes upurēšanās uz ģimenes altāra.
Kaut arī filma ir veidota no Dženiferes Lorensas varones (sievietes, mātes) skatpunkta, uzsverot viņas subjektīvās izjūtas, bailes, satraukumu, tomēr Darena Aronofska "pasaules kārtībā" sieviete nebūt nav radošais sākums – tā ir pie zemes, pie mājas, pie pavarda velkošā. Savukārt vīrietis – Viņš – nespēj radīt izolētībā un atver savu māju garāmgājējiem un pielūdzējiem, tādējādi tuvina katastrofu.
Filma Māt! ir pārliecinoši uzfilmēta (fascinē Dženiferes Lorensas tuvplāni) un ir respektējama kā konceptuāls darbs. Tā spēj satricināt, satracināt un nokaitināt – es izgāju cauri visiem šiem pieredzes lokiem. Darens Aronofskis tieši to arī ir paredzējis – filmu kā provokāciju un aicinājumu diskusijai par planētas likteni (mātes tēls ir arī Zemes simbols, tā apgalvo filmas veidotāji), par sievietes un vīrieša sūtību un būtību, par radošumu un radīšanu. Ja tāda mēroga patoss šķiet pārspīlēts, pietiks, ja filmu uztversim arī kā atgādinājumu par svešiniekiem mūsu dzīvē, kurus mēs tajā laipni ielaižam (piemēram, feisbukā un citur), un viņu līdzi nesto destrukciju. Līdzībām piestāv pārspīlējumi un patoss – filma Māt! to visu servē hipertrofētās dozās.