Sofijai Kopolai vienmēr būs slavenu vecāku bērna liktenis – lielā daļā tekstu, kas tikuši rakstīti un vēl tiks rakstīti par nu jau 46 gadus vecās režisores darbiem, neiztiks bez liriskām atkāpēm Kopolu dzimtas vēsturē. Galu galā Sofijai ir lemts turpināt viņas tēva Frānsisa Forda Kopolas, amerikāņu kino klasisko filmu Krusttēvs, Mūsdienu apokalipse u. c. autora, ceļu. Tas, kas līdz galam tā arī neizdevās Sofijas brālim Romānam Kopolam, proti, nostabilizēties Amerikas kino ainavā, izveidot savu režisora rokrakstu un pieteikt sev interesējošu tēmu loku, Sofijai ir izdevies. Viņa nefilmē īpaši bieži, pauzes starp Sofijas Kopolas filmām ir trīs četri gadi. Viņa vienmēr ir turējusies pa gabalu no brutālās, ciniski komerciālās Holivudas lielo filmu studiju biznesa un ir uzskatāma par Amerikas neatkarīgā kino autori.
Sofijas Kopolas ceļš tik komplicētajā režijas profesijā (to vēl sarežģītāku padara viņas ģimenes statuss) risinājies soli pa solim pārsteigtās publikas priekšā. Sofijas Kopolas debija režijā Jaunavu pašnāvības/ The Virgin Suicides (1999) ir viena no amerikāņu kino niansētākajām pieaugšanas drāmām – filma, kurā savijas jauneklīgs maksimālisms, juteklisms un prasme stāstīt stāstu no jaunas sievietes skatpunkta. Sofijas Kopolas līdz šim sekmīgākā filma, kas viņai atnesa Oskaru kā labākajai scenāristei un nomināciju kā labākajai režisorei, ir Pazudis tulkojumā/Lost in Translation (2003) – melanholiska melodrāma Tokijas atsvešinātajā ainavā. Tai sekoja pretrunīgi vērtētā, popkultūras klišejas apspēlējošā Marija Antuanete (2006) un Kaut kur/Somewhere (2010) – ironisks stāsts par slavas nogurdinātu Holivudas tipiņu. Situētības šarmantajai bezjēgai Sofija Kopola veltīja savu, iespējams, maznozīmīgāko filmu Izredzētie/The Bling Ring (2013).
Pēc četru gadu pauzes tapa Pieviltie/ The Beguiled (2017) – drāma, kuras darbība risinās XIX gadsimta 60. gados Pilsoņu kara laikā Amerikas dienvidos kādā tikumīgu jaunavu pansijā. Jāpiebilst, ka par pauzēm režisores darbībā var runāt tikai nosacīti, viņa aktīvi rosās – veido reklāmas, strādā TV, sākusi iestudēt operu – Romā tapusi Džuzepes Verdi Traviata, šogad izveidota Traviatas ekrāna versija. Turklāt savu filmu scenārijus Sofija Kopola raksta pati.
Kņada Kannās
Šā gada maijā Kannu kinofestivālā režisores filmas Pieviltie pirmizrāde ar tās slavenību ansambli Nikolu Kidmenu, Kirstenu Danstu, Ellu Feningu un Kolinu Farelu izraisīja lielu kņadu. Pieviltie bija zīmīga gan kā savdabīgas Amerikas kino autores atgriešanās (2006. gadā Kannās gan vīpsnāja par Mariju Antuaneti), gan kā apliecinājums viņas rokraksta noturībai. Arī Pieviltie šķietami ir vēsturiska drāma, gluži tāpat kā Marija Antuanete; arī Pieviltajos vienā no galvenajām lomām ir Kirstena Dansta – aktrise, ar kuru Sofija Kopola ir strādājusi kopš jaunības. Kirstena Dansta ir redzama gan Jaunavu pašnāvībās, gan Marijā Antuanetē. Režisores vēlmi strādāt ar pārbaudītiem kolēģiem apliecina arī sadarbība ar Ellu Feningu – jaunu, talantīgu aktrisi, kura Sofijas Kopolas filmā Kaut kur nospēlēja slavas nogurdinātā tēva meitu. Jaunas asinis un asumu Pievilto kompānijā ienes Nikola Kidmena un radošajās izpausmēs neprognozējamais Kolins Farels.
Ko visa šī rafinēto profesionāļu kompānija dara Pieviltajos – tas ir īpašs stāsts, savā noskaņā un intonācijā komplicēts un nebūt ne tik viennozīmīgs. Sofijas Kopolas filmas pamatā ir literārs darbs – Tomasa Kalinena romāns, kas reizi jau interpretēts kino – Dona Sīgela 1971. gada filmā ar Klintu Īstvudu (Dons Sīgels veidojis vīrišķīgas, brutālas filmas).
Iluzorā romantika
Sofijas Kopolas filmu Pieviltie par vīrišķīgu nekādi nenosauksi, filmas vizuālais tēls ir šķietami romantisks, izsmalcināts, izcakināts. Saules gaismas apmirdzētas ainiņas, baltā tērptas, trauslas, smuidras sievietes, lekns dārzs, pansija ar baltām kolonnām – tas viss maldinoši vedina domāt par saldenu melodrāmu. Par kara tuvumu filmas vidē maz kas liecina. Sižeta norises var ietilpināt dažos teikumos. Martas kundzes (Nikola Kidmena) vadītajā jaunavu pansijā Virdžīnijā pieklīst ievainots Konfederācijas spēku karavīrs, precīzāk, viņu ievainotu mežā uziet viena no pansijas audzēknēm. Par spīti riskam, Martas kundze ar savu tuvāko kolēģi franču valodas skolotāju mis Edvīnu (Kirstena Dansta) un romantiskāko no jaunavām Alisiju (Ella Feninga) ievainoto sāk kopt, lolot un slēpt no izdošanas valdības spēkiem. Makbērnijs (Kolins Farels) lieliski noorientējas situācijā, jūtot savu arvien pieaugošo ietekmi un vientuļo sieviešu interesi. To Sofija Kopola parāda ar sīkām detaļām, ar brošiņu, cakiņu, cieši savilktu korseti, par ko īpaši sākušas rūpēties pansijas iemītnieces – skolotājas un skolnieces.
Ievainotais Makbērnijs pansijā ne tikai veseļojas, bet arī sāk manipulēt ar savām kopējām, rotaļāties ar viņu mulsajām simpātijām un romantiskajām alkām. Makbērnijs flirtē uz nebēdu – gan ar matronām, gan jaunuvēm, pamazām dāmu vidū iesveļot greizsirdību un kaislības. Katra nākamā epizode arvien pamatīgāk attālina no maldiem par Pieviltajiem kā romantisku melodrāmu. Sofija Kopola savai zvaigznei Nikolai Kidmenai ļāvusi izmantot kariķētu spēles manieri, tādējādi Pieviltie pamazām pārtop skarbā farsā vai melnā komēdijā, kurā aizskartās matronas rīkosies un atriebsies par savām piesmietajām ilgām. Atriebe būs šaušalīga un komiska – un to ir vērts redzēt. Pieviltos var dēvēt arī par šķīstu erotisku trilleri, pārliecinošu estētisku rotaļu un ironisku skatījumu uz vīrieša un sievietes (-šu) attiecību dinamiku vēsturiskā perspektīvā.