Nekas vairs nebūs tā, kā agrāk... Šādas noskaņas virmoja gaisā vismaz pusgadu, kad ārzemju prese sāka rakstīt par pārmaiņām, kuras ar stingru roku pasaules nozīmīgākā kinofestivāla ikdienā grasās ieviest tā direktors Tjerī Fremo. Jāpiebilst, ka pārmaiņas gan nedraudēja skart Kannu festivāla pamatus un statusu. Tas joprojām ir nozīmīgākais kino notikums pasaulē, joprojām katrs pasaules režisors vēlas, lai viņa filma nokļūtu Kannās. Tik vien, ka ik gadu pasaulē saražo aptuveni 7000 filmu, divus tūkstošus no tām – Eiropā. Kannu festivāla konkursa programmā ir aptuveni divdesmit vietu (šogad par Zelta palmas zaru sacentīsies 21 darbs). Vēl tikpat – festivāla otrajā konkursā Un certain regard/Īpašais skatiens. Neiztikt arī bez īpašiem oficiālās skates seansiem un programmas Kannu klasika, kurā tiek demonstrētas nesen restaurāciju piedzīvojušas kultūras vērtības – pasaules kino klasika. Šogad klasikas darbu vidū pirmo reizi būs arī Latvijas filma – Rolanda Kalniņa Četri balti krekli (1967). Vakar, 9. maijā, Rolands Kalniņš nosvinēja 96. dzimšanas dienu, un drīz kopā ar filmas operatoru Miku Zvirbuli viņš dosies uz Kannu festivālu, lai piedalītos filmas oficiālajā skatē 15. maijā.
Šis patiešām ir unikāls fakts, kura dēļ 71. Kannu kinofestivāls jau ir kļuvis īpašs – vismaz mums. Rolanda Kalniņa filma pasaules mēroga klasiķu Ingmara Bergmana, Alfreda Hičkoka un citu dižgaru darbu vidū! Rolanda Kalniņa filma Kannu festivālā, par kura grafisko identitātes zīmi – plakātu – šogad ir kļuvis attēls ar Žana Lika Godāra filmas Trakais Pjero aktieriem Annu Karinu un Žanu Polu Belmondo. Godārs un Kalniņš nāk no viena laika – XX gadsimta 60. gadu modernisma ēras, kas Francijā mutuļot mutuļoja, radot slaveno jauno vilni. Paradoksāli, šīs atskaņas ir jūtamas arī Četros baltos kreklos, kas tapuši aiz dzelzs priekškara.
Zīmīgi, ka Kannās satiksies Rolanda Kalniņa un Žana Lika Godāra filma. Francijas jaunā viļņa klasiķis joprojām veido radikālus kinodarbus – Godāra jaunākā filma Bilžu grāmata/Le livre d’image ir iekļauta Kannu konkursā. Tas notiek 50 gadu pēc 1968. gada studentu nemieriem, kuri sasniedza arī Kannu festivālu, un Žans Liks Godārs bija viens no tiem, kas pieprasīja festivāla – šīs "buržuāziskās ekstras" – slēgšanu... "Slēgtais" festivāls pēc gada turpinājās ar jaunu spēku, nostiprinot savas pozīcijas starptautiskā kino kultūras un biznesa ainavā.
Kannu festivāla vēstures kontekstā preses īgņošanās par "novitātēm" šā gada festivāla ikdienas norisēs šķiet pat smieklīga. Pārmaiņas ir iecerētas kā audzinoši pasākumi nesavaldāmajam žurnālistu pūlim. Gadiem ilgi plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem bija iespēja pirmajiem redzēt konkursa filmas agri no rīta, savukārt filmu svinīgās pirmizrādes notika vakaros. Ko darīja žurnālisti – pierakstīja, pievīteroja sociālos tīklus ar ātriem, paviršiem viedokļiem, kas daudziem filmu autoriem paguva sabojāt pirmizrādes prieku. Kādi tur prieki, ja globālo tīmekli jau ir pārplūdinājuši uz ātru roku cepti tekstiņi! Šogad tam pielikts punkts, un žurnālisti filmu redzēs tikai pēc svinīgās pirmizrādes. Vēl ir aizliegts veidot selfijus uz Kannu festivāla pils kāpnēm, lai nebremzētu skatītāju plūsmu un nepiesārņotu virtuālo telpu ar "pašīti" uz paklāja. Audzinoši.