Venēcijas festivālā, kas Lido salā tika atklāts 28. augustā, iet karsti – vispirms jau šī vārda tiešajā nozīmē, jo svelme ir pamatīga. Venēcijas festivāls, kas notiek jau 81. reizi, šogad neskopojas arī ar karstiem vārdiem. Skaļi izskanējusi gan biogrāfiskā drāma Marija/Maria par leģendāro operdziedātāju Mariju Kallasu, kuru atveido Andželīna Džolija, gan erotiskā drāma Mazulīte/Babygirl, kurā galveno lomu spēlē Nikola Kidmena. Pēc pērnā gada zvaigžņu bada, proti, amerikāņu aktieru neesamības Venēcijas festivālā Holivudas streika dēļ, šogad zvaigžņu kārts tiek izspēlēta dāsni. Presei, kas koncentrējas uz zvaigznēm, nevis filmām, ir darba pilnas rokas. Šeit ir Andželīna Džolija, Nikola Kidmena, mazliet vēlāk – Breds Pits un Džordžs Klūnijs. Venēcijas festivāla organizētāji bija īpaši parūpējušies, lai kādreizējie laulātie draugi Andželīna Džolija un Breds Pits festivālā nesastaptos, ieplānojot Marijas pirmizrādi dažas dienas agrāk nekā blēžu komēdijas Vilki/Wolfs pirmizrādi (tajā Breds Pits spēlē partnerībā ar Džordžu Klūniju).
Daudz mazāku spriedzi festivāla rīkotājiem sagādāja Keita Blānšeta, kura piedalījās Alfonso Kuarona seriāla Atsakoties no atbildības/Disclaimer pirmizrādē, kā arī Tilda Svintone un Džūliana Mūra, kuras mirdz Pedro Almodovara filmā Blakus istaba/The Room Next Door.
Zvaigžņu putekļi
Šaubu nav – lai piefiksētu, cik minūšu ilgas stāvovācijas sekoja filmai Marija ar Andželīnu Džoliju un cik sirsnīgi apkampās Breds Pits ar Džordžu Klūniju pēc Vilku pirmizrādes, tik tiešām nevajag būt Venēcijā. Pietiek ar Instagram sižetiņu – un "bilde skaidra". Taču ar pašām filmām nav tik vienkārši. Sociālo mediju ziņās tās netiek analizētas – tas nav iespējams. Filmu kvalitātes izvērtēšana ir daudz laikietilpīgāks uzdevums. Mediji, kas to jau ir izdarījuši, nav īpaši glaimojuši režisora Pablo Larēna drāmai Marija, kas izpelnījusies pretrunīgus vērtējumus, gluži tāpat kā Andželīnas Džolijas mēģinājums nospēlēt operdīvu Mariju Kallasu viņas karjeras un mūža izskaņas posmā. Aktrises spēle tiek vērtēta atturīgi – viņai neesot izdevies panākt psiholoģisko dziļumu un atšifrēt Kallasas personības mērogu un dramatismu, turklāt traucējot arī vizuālās līdzības trūkums. Pablo Larēns jau ir veidojis filmas Džekija (ar Natāliju Portmenu Džekijas Kenedijas lomā) un Diāna (ar Kristenu Stjuarti princeses Diānas lomā), un Marija tiek pozicionēta kā slavenām, traģiskām sievietēm veltītās triloģijas noslēguma daļa.
Līdzīgu disonansi – zvaigžņu putekļus sociālajos tīklos un atturīgas recenzijas presē – ir izraisījusi arī filma Mazulīte, kuras sakarā Nikola Kidmena publiski sludināja, ka pēc filmēšanas jūtas pārāk ievainojama dvēseliski un fiziski, atkailināta, kaut filmēšanas procesā pilnībā uzticējusies holandiešu režisorei Halinai Reinai. Filma, kas tiek pieteikta kā erotiska drāma, ir tematiski drosmīga. Nikolas Kidmenas varone ir nobriedusi precējusies sieviete varas pozīcijā, kādas kompānijas vadītāja, kura iniciē riskantu, kaislīgu romānu ar padoto, krāpjot savu jauko vīru (lomā Antonio Banderass). Šķiet, neviena Mazulītes recenzija neiztiek bez tās efektīgā sākuma un fināla pieminējuma – kaislīgām seksa ainām. Sieviete varas pozīcijā, kas izmanto šo varu destruktīvi, ir būtisks #MeToo tēmas pavērsiens, kas raisa plašas diskusijas. Nikola Kidmena, kura Venēcijā (un medijos) iznira kā mūžīgās jaunības triumfa paraugs, mentāli ir atgriezusies savā jaunībā – laikā, kad viņa šokēja, sadarbojoties ar radikālo dāņu ģēniju Larsu fon Trīru filmā Dogvila un Stenliju Kubriku erotiski uzlādētajā filmā Acis plaši aizvērtas.
Abas minētās filmas – gan Marija, gan Mazulīte – ir Venēcijas galvenā konkursa programmā, ko šogad vērtē žūrija franču aktrises Izabellas Ipēras vadībā. Pēc zvaigžņotā, bet mākslinieciski viduvējā festivāla ievada, kura aculieciniece nebiju, konkursa programma pamazām iegūst jaudu un spēku – tam gan esmu lieciniece. Protams, zvaigžņu putekļu te mazāk, toties filmas ir krietni labākas.
Laikmeta liecinieks
Viens no spēcīgākajiem līdz šim izrādītajiem darbiem konkursā ir amerikāņu režisora Breidija Korbeta Brutālists/The Brutalist. Arī šīs filmas centrā ir pazīstams amerikāņu aktieris – Adriens Brodijs, kurš ir Oskara ieguvējs par lomu Romāna Polaņska holokausta drāmā Pianists. Brutālists neatgādina mūsdienu amerikāņu pamatstraumes darbus, filmas jauda atsauc atmiņā to pamatīgo stāstniecības kvalitāti un romāna cienīgo vērienu, kāds ir raksturīgs XX gadsimta klasiķu darbiem (filma ir ASV, Lielbritānijas un Ungārijas kopražojums).
Brutālists ir trīs ar pusi stundas ilgs darbs, kas aptver vairāk nekā trīsdesmit gadu, sākot no Otrā pasaules kara līdz 80. gadiem. Starp filmas divām daļām ir paredzēta piecpadsmit minūšu pauze. Filmas galvenais varonis ir traģiska personība – ungāru ebreju izcelsmes arhitekts Lāslo Tots, kurš pēc kara un holokausta pieredzes nonāk ASV un mēģina izdzīvot un iedzīvoties, strādājot radinieku mēbeļu bodē. Viņa modernisma estētikā izgatavotās mēbeles gan kontrastē ar radinieku sīkpilsonisko stilu – Tots ir atšķirīgs. Sakritības dēļ viņam tiek uzticēts ātrs projekts – bibliotēkas pārbūve miljonāra namā, ko dēls iecerējis kā pārsteigumu tēvam. Arhitekta radītais interjers – modernisma meistardarbs – netiek novērtēts, vēl vairāk – viņš ar skandālu tiek patriekts no bagātnieka nama, par ieguldīto darbu un materiāliem viņam pat nesamaksā. Un tomēr Lāslo Tota un nervozā miljonāra Harisona Lī van Bīrena (lomā Gajs Pīrss) ceļi krustojas vēlreiz. Bagātnieks ir ieinteresējies par savas bibliotēkas pārbūves autoru un pat veicis izpēti, uzzinot, ka Tots pirms kara ir bijis atzīts Eiropas arhitekts, Bauhaus skolas pārstāvis. Nedaudz vēlāk viņš kļūst par Tota patronu. Episkā filma izseko arhitekta un miljonāra sarežģītajām attiecībām, Totam īstenojot ambiciozu projektu – patrona pasūtījumu.
Brutālista pamatīgums, ticamība ik detaļā, arī Tota projektos, un fināls, kas ir šķietami dokumentāls materiāls no 1980. gada Venēcijas arhitektūras biennāles, rada pārliecību, ka filmas galvenais varonis ir reāla personība. Tomēr arhitektūras vēsturē neatradīsiet modernistu ar šādu vārdu. Lāslo Tots ir filmas autoru radīta personība, kuras liktenī spoguļojas Eiropas XX gadsimta vēsture.
Adriena Brodija darbs ir apbalvojuma vērts – viņš rada Lāslo Totu kā sarežģītu, atkarību plosītu un ambiciozu ģēniju. Viena no filmas tēmām ir mākslinieka/arhitekta atkarība no pasūtītāja žēlastības. Domājams, par šo filmu dzirdēsim festivāla apbalvošanas ceremonijā. Tik reti rodas sajūta, ka, noskatoties filmu, esi izlasījis neaizmirstamu romānu. Brutālists ir šāds piedzīvojums.
Nāve blakus istabā
Sajūsmu ir izsaukusi arī spāņu režijas meistara Pedro Almodovara drāma Blakus istaba. Tā ir pirmā spāņu klasiķa filma angļu valodā, tajā viņš ir filmējis izcilas aktrises – skotieti Tildu Svintoni un amerikānieti Džūlianu Mūru. Pedro Almodovara un divu jaudīgo aktrišu kopdarbs intriģēja, un intrigas atrisinājums ir pārliecinošs – būdams autorkino pārstāvis, Pedro Almodovars ir uzticīgs savam stilam, kurā precīzs varoņu psiholoģiskais un attiecību zīmējums iet roku rokā ar vides perfekciju. Pedro Almodovaram vienmēr izdodas savu filmu pasauli radīt kā dekoratīvu, košu, perfekti dizainētu pasauli, kurā tomēr netiek pazaudēta reālisma dimensija. Stilā nevainojama ir arī Blakus istabas vide: darbība risinās Ņujorkā, galvenokārt interjeros.
Filmas sākumā populāra rakstniece Ingrīda (Džūliana Mūra) publiskā pasākumā paraksta savu jauno grāmatu lasītājiem, kuru vidū ir arī kāda paziņa, kas pastāsta par kādreizējās kolēģes Martas (Tilda Svintone) slimību. Bijušajai kara korespondentei Martai ir vēzis. Ingrīda dodas apciemot Martu, un šī tikšanās kļūst par sākumpunktu viņu ceļojumam pretī nāves pieņemšanai. Ingrīdas lielākais bieds ir nāve, šai tēmai viņa ir veltījusi savu grāmatu. Savukārt Marta, kurai terapija nedod gaidītos rezultātus, ir izlēmusi labprātīgi aiziet no dzīves un lūdz Ingrīdu palīdzēt – lai viņa šajā brīdī būtu tuvumā, blakus istabā. Filma ir uztverama arī kā paša Pedro Almodovara komentārs par problēmu samocīto pasauli un cilvēka attiecībām ar nāvi. Režisors ir pārliecināts par eitanāzijas pieejamības nepieciešamību, šis bija pamatvēstījums, ko viņš uzsvēra sarunā ar presi pirmizrādes dienā. Latvijā filma Blakus istaba ir gaidāma rudenī.
Kopumā Venēcijas festivāla konkursa programmā ir 21 filma, balvas tiks pasniegtas sestdien, 7. septembrī.