Kino ekspertes Jūles Mares Rozītes vadītajā diskusijā piedalījās žūrijas priekšsēdētājs režisors Fridriks Tūrs Fridriksons (Islande), kinokritiķe Larisa Maļukova, interneta žurnāls Novaja Gazeta (Krievija), Starptautiskās Kinokritiķu asociācijas FIPRESCI Latvijas nodaļas vadītāja Daira Āboliņa, režisore, producente Antra Cilinska un kinorežisors Renārs Vimba. Žūrija atklāja – lai nonāktu pie kopsaucēja, sprieduši četras stundas.
Filmē bez īsta scenārija
Žūrijas priekšsēdētājs islandiešu režisors Fridriks Tūrs Fridriksons, kurš karjeru kino sācis 80. gadu sākumā, veidojot eksperimentālās un dokumentālās filmas un sadarbojoties arī ar Bjorku kā galveno ieguvumu, noskatoties vienkopus visas jaunākās Latvijā tapušās filmas, min izglītojošo funkciju – viņam ļoti daudz kas atklājies par Latvijas vēsturi. Vēstures dominanti kā raksturīgāko iezīmi min arī visi pārējie diskusijas dalībnieki. "Vēsture ļoti dominēja. Brīžam šķita, ka tās ir par daudz, radās iespaids – vai tad mums vairāk nav citu filmu?" retoriski vaicā Antra Cilinska.
"Kopumā rodas iespaids, ka filmām ir milzīgas montāžas problēmas. Gandrīz katra no tām varēja būt pusstundu īsāka," neglaimojošu godīgu vērtējumu izsaka Fridriks Tūrs Fridriksons.
"Ļoti interesanta un būtiska pieredze, jo noskatīties vienkopus tik daudz nacionālo filmu ir kā iegūt visas kino nozares fotogrāfiju, kurā vienlaikus ir gan negatīvā, gan pozitīvā puse vai – kā kinomākslā – negatīvs un pozitīvs. Iezīmējas dažas tendences. Dokumentālās filmas ir interesantākas un drosmīgākas nekā spēlfilmas. Savā iecerē un rezultātā tās ir daudz precīzākas. Ir ļoti svarīgi, ka cilvēki Latvijā interesējas par savas dzīves pamatlietām, kas mēs esam un uz kurieni ejam, bet ir ļoti svarīgi, lai tas nebūtu konjunktūras gājiens. Pastāv scenāriju problēma. Ir sajūta, ka filmēšana ir sākta bez īsti pabeigta scenārija, kas vēlāk atsaucas visos līmeņos, arī jau minētajā montāžā," vērtē kinokritiķe Larisa Maļukova.
Kino producente un režisore Antra Cilinska piekrīt, ka scenāriju meistarībā ir nopietni trūkumi, montāžā – mazāk: "Iespējams, montāžas problēmas nemaz nav tik lielas, bet pats stāsts savos pamatos jau ir kā klibs zirgs, kurš grib aizvilkties līdz finiša taisnei. Izcēlās drosmīgie risinājumi, kuri tika novērtēti. Piemēram, svērām svaru kausos Andreja Verhoustinska dokumentālās īsfilmas Lidija un Lailas Pakalniņas Zirdziņ, hallo! izaicinājumu. Tādu prasītos vairāk."
"Bez vēstures žūrijas darbā mēs ļoti daudz runājām arī par profesiju. Starptautiskie eksperti ļoti palīdzēja žūrijai atbrīvoties, jo viņi nav tik ļoti emocionāli sasaistīti ar šīm vēstures tēmām. Viņus interesēja filmas profesionālā uzbūve un kategorijas, kā tās ir realizētas. Saruna par to, kas ar mums vēl nav kārtībā, kļuva daudz būtiskāka," kinokritiķe Daira Āboliņa norāda uz starptautiskās žūrijas pārstāvju auglīgo pienesumu.
Formas ambīcijas klupina
"Kopumā mans viedoklis saskan ar Larisas viedokli. Mums vislabāk klājas ar dokumentālajām un animācijas filmām. Liels izaicinājums mūsu režisoriem joprojām ir mākslinieciskās patiesības, realitātes patiesības pārnese. Spēja saglabāt intimitāti. Lai mākslinieciskās formas ambīcijas neprevalētu pār stāstu, kuru tu gribi atklāt. Lai formas ambīcijas beigās nekļūtu pašai filmai par klupšanas akmeni," saka kinorežisors Renārs Vimba.
Diskusijas vadītāja Jūle Mare Rozīte dibināti norāda uz zināmu pretrunu. Godalgotās filmas – gan Viestura Kairiša spēlfilma Melānijas hronika, gan Andreja Verhoustinska dokumentālā īsfilma Lidija – ir par vēsturi, lai arī žūrijas locekļi izsaka pārdomas, vai vēsturisko tēmu latviešu kino nav pārāk daudz.
Tieša atbilde neatskan, bet kritiķe Larisa Maļukova tēmu pagriež interesantā rakursā: "Melānijas hronika diskusijā par to, kā mēs šodien skatāmies uz vēsturi, protams, ir ļoti liels un nozīmīgs darbs, bet man sevišķi vērtīga un simpātiska šķita it kā necilā debijas filma Vectēva tēvs (režisors Kārlis Lesiņš), kurā jau pēc būtības parādījās divas paaudzes līdzās, un jaunākās paaudzes spēja un vēlēšanās noskaidrot vēsturiskās lietas, nevienu vairs netiesājot, nevēloties atrast kardinālas atbildes un nevēloties atriebt. Ir vēlēšanās saprast sevi, un ir jūtama līdzjūtība pret vēstures notikumos ierautajiem cilvēkiem." Viņasprāt, tās ir jaunas intonācijas, kā runāt par sāpīgām vēstures tēmām bez aizvainojuma, vienkārši kā par vēsturi.
"Nevajadzētu pavērst jautājumu tā, ka mums vajadzētu pārtraukt uzņemt filmas par vēsturi. Vienmēr ir jautājums, kā šie stāsti un filmas uzrunā skatītāju, un tas ir filmu veidotāju uzdevums atrast veidu, kā to izdarīt. Es domāju, ka filmas par mūsu notikumiem pagātnē vienmēr ir bijušas un tām ir jābūt. Iespējams, pēc gadiem atkal parādīsies ideja filmai par izsūtījumu. Un kāpēc gan ne? Svarīgākais, kā tas tiek izstāstīts. Mums ir jārunā par scenāriju kvalitāti, tad būs arī skatītājs un arī žūrijai būs interesantāk skatīties. Mums ir jāiemācās arī atrast kodus, kā mēs savus stāstus varam dabūt pāri robežām. Lai tas pats stāsts daudz jaudīgāk izskanētu gan Krievijā, gan Islandē, gan daudz kur citur. Neredzu iespēju, ka vienā brīdī Nacionālais kino centrs pavelk svītru – viss, ar vēsturi mēs visu esam izdarījuši," Antra Cilinska nepiekrīt izskanējušajai idejai, ka, sabiedrībai "tiekot galā ar savas vēstures apzināšanu" publiskajā telpā, vēstures stāsti kino kļūst par noietu etapu.
Kino gardēžiem
"Protams, tādas filmas kā Melānijas hronika ir stāsti, kas ir jāizstāsta. Bet, atklāti sakot, šie stāsti ar laiku kļūst vienmuļi un garlaicīgi. Tuvākajos trijos gados šiem stāstiem jau vajadzētu būt izstāstītiem, un būtu interesantāk, ja mākslinieki pārietu pie stāstiem par cilvēci. Mans iespaids par vēsturiskajām filmām ir tāds, ka tās ir mazliet sadomātas. Būtu daudz interesantāk redzēt vienu skaudru, "sausu", godīgi izstāstītu stāstu par tiem pašiem skaudrajiem jautājumiem," norāda Fridriks Tūrs Fridriksons. Iezīmējot kinomākslas situāciju Islandē, režisors atklāj, ka pastāv divi virzieni – filmas, kas ir godīgi stāsti par ikdienas cilvēku dzīvi, un filmas, kas kopē Holivudu. "Holivuda ir tikai tam, lai nogalinātu laiku. To var salīdzināt ar ātrajām uzkodām, kuru vienīgais uzdevums ir uz brīdi nokaut izsalkumu. Tāpēc nopietniem kinomāksliniekiem var novēlēt uzņemt filmas, kas ir domātas gardēžiem."