Džūljens Šnābels (1951) ir viena no ekstravagantākajām parādībām amerikāņu kinorežijā, precīzāk, amerikāņu autorkino nišā. Džūljenam Šnābelam ir vairākas identitātes, un, iespējams, stāvot pie mūžības vārtiem, viņš sevi dēvēs par mākslinieku, gleznotāju un tikai pēc tam par kinorežisoru. Džūljens Šnābels ir viens no atzītākajiem amerikāņu gleznotājiem neoekspresionistiem, kurš ienāca mākslas apritē 80. gados. Viņš sen kļuvis par superzvaigzni, viņa lielformāta audekli maksā miljonus, un par viņa izstāžu un retrospekciju rīkošanas iespējām sacenšas elitārākās izstāžu zāles. Viņš ir ietekmīgs spēlētājs Ņujorkas elitē, kurš spēj uzcelt pili – daudzstāvu palazzo Manhetenā.
Tomēr ar to visu Džūljenam Šnābelam bija par maz, un 90. gados viņš ienāca režijā, piesakot sevi kā režisoru ar unikālu redzējumu un autora rokrakstu. Vietas ierobežotības dēļ neveikšu plašu ekskursu viņa radošajā biogrāfijā. Vien atgādināšu, ka savulaik viņš sāka ar filmu par grafiti mākslinieku Žanu Mišelu Baskjā Baskjā/ Basquiat (1996), turpināja ar Pirms iestājas nakts/When the Night Falls (2000) par kubiešu dzejnieku – geju un bēgli Reinaldo Arenasu.
Savas kinokarjeras augstāko punktu Džūljens Šnābels sasniedza ar filmu Skafandrs un tauriņš/The Diving Bell and the Butterfly (2007). Filma tika veidota, konceptuāli izmantojot tā dēvēto subjektīvo kameru, strukturējot vēstījumu no paralizēta cilvēka skatpunkta (filmas pamatā – žurnāla Elle redaktora Žana Dominika Bobī traģiskā pieredze). Skafandrs un tauriņš nodrošināja Džūljenam Šnābelam balvas, dalību festivālos, Oskara nomināciju par labāko režiju. Pēc šīs virsotnes sekoja negaidīts atkritiens ar nākamo filmu – politiskā drāma Mirāla/Miral (2010) netrāpīja ne kritiķu, ne skatītāju nišā.
Atgriešanās elitē
Iestājās ilgāka pauze, kurā Džūljens Šnābels vērienīgi turpināja nodarboties ar savu pamatprofesiju glezniecību, pamazām tuvojoties jaunam režijas darbam – filmai Van Gogs. Pie mūžības vārtiem/At Eternity’s Gate, kas veltīta gleznotāja Vinsenta van Goga mūža pēdējam gadam. Filma tika iekļauta Venēcijas festivāla konkursa programmā, tas vien liecināja par Džūljena Šnābela atgriešanos autorkino elitē. Šī filma sagādāja balvu izcilajam aktierim Vilemam Defo par mākslinieka lomu.
Džūljenam Šnābelam šajā projektā ir bijusi izcila komanda un īpašs partneris: filmas scenāriju režisors rakstījis kopā ar franču klasiķi Žanu Klodu Karjē – dramaturgu, kurš veidojis scenārijus vairākām Luisa Bunjuela filmām (piemēram, Buržuāzijas diskrētais šarms, 1972). Scenārija rakstīšanā piedalījusies arī Džūljena Šnābela dzīvesbiedre zviedru dizainere Luīze Kugelberga.
Drāmai Van Gogs. Pie mūžības vārtiem gan ir visai attāla līdzība ar Bunjuela filmām, to ironiju un sirreālisma akcentiem. Ironijas Džūljena Šnābela filmā ir maz; tik vien kā epizode, kurā modernisma klasiķi van Gogs un Gogēns spriež par mākslu, urinējot plenērā. Die’s pasarg’, tas nav pārmetums, vien fakta fiksējums, jo Džūljens Šnābels pret galveno varoni izturas ārkārtīgi nopietni, pat svētsvinīgi un patētiski. Turklāt van Gogs Džūljenam Šnābelam kļuvis par iemeslu, lai reflektētu ne tik daudz par konkrēta cilvēka, mākslinieka likteni, cik par mākslas kā radošas nodarbes jēgu. Kāpēc cilvēki nodarbojas ar mākslu līdz tādai koncentrācijai un pašatdevei, kas sadedzina pašu mākslinieku un liek ieslīgt neprāta bezdibeņos? Kāda ir mākslas jēga? Kāda ir mākslas revolucionāru – franču modernistu – darbošanās jēga?
Saplūsme ar varoni
Pašu Džūljenu Šnābelu nebeidz urdīt lielie jautājumi, turklāt viņu nebeidz fascinēt van Goga personība. Visas savas filmas mākslinieks ir veidojis par konkrētām personībām, taču van Gogs viņa kinodarbu plejādē ir īpašs.
Paradoksāli – amerikāņu mākslas veiksminieku, multimiljonāru, kurš ne tikai ir izdzīvojis brutālajā mākslas tirgū, bet arī iekrājis pamatīgu kapitālu, interesē cilvēka liktenis, kurš ir sadedzis savā mākslā un neprātā. Acīmredzot arī Džūljenam Šnābelam ir būtiski jautājumi, uz kuriem jāatbild. Par to vedina domāt filmas noskaņa – dramatiska, patētiska. Interesants ir filmas vizuālais risinājums, tajā izmantota dinamiska, nereti dokumentālas filmas stilistiku imitējoša kamera, kas bieži tiek maksimāli pietuvināta aktieru sejām. Šķiet, kamera vēlas ietiekties van Goga būtībā.
Filma netiek būvēta kā tipiska biogrāfiska drāma, kaut arī tajā ir saglabāti van Goga (1853–1890) dzīves fakti. Tā koncentrējas uz konkrētu laika periodu – nepilnu gadu, kuru mākslinieks pavada Francijā, Overā pie Uāzas, intensīvi gleznojot. Viņš tur arī mirst 37 gadu vecumā. 80 dienās, kuras pavadītas šajā vietā, van Gogs rada vairāk nekā 70 gleznu. Viņš mirst no šautas brūces vēderā, tās rašanās iemeslus, gulēdams uz nāves gultas, viņš nespēj atcerēties.
Filmā reālistiski veidoti van Goga dzīves fragmenti mijas ar poētiskām starpspēlēm – epizodēm, kurās mēģināts notvert mākslinieka, dabas un mākslas saplūsmi. Vairākas no šīm epizodēm ir veidotas, izmantojot subjektīvo skatpunktu, proti, mēs redzam norises ar van Goga acīm.
Šis paņēmiens – likt skatītājam saplūst ar filmas varoni, šķietami vērot norises ar viņa acīm – Džūljenam Šnābelam ir ļoti tuvs. Viņš to izmantojis darbā Skafandrs un tauriņš. Arī filmā Pie mūžības vārtiem ir vairākas epizodes, kurās dominē varoņa subjektīvais skatpunkts. Piemēram, tas izmantots epizodē, kurā ar van Gogu sarunājas dāma franču aktrises Emanuelas Seņē veidolā. Aktrise sarunājas ar partneri, veroties tieši kamerā. Šāds paņēmiens atsauc atmiņā Skafandru un tauriņu, arī tajā spēlēja Emanuela Seņē. Džūljens Šnābels jaunajā filmā atradis lomu arī aktierim Metjū Amalrikam no Skafandra un tauriņa – viņš spēlē van Goga ārstu un modeli.
Autora konsekvence
Visi šie paņēmieni atgādina ābeces patiesības – Džūljens Šnābels ir konsekvents autors, kurš savās filmās izmanto līdzīgus stilistiskus paņēmienus un risina sev tuvas tēmas. Mākslinieks mūžības kontekstā, tā darbības jēga, atbildība, fanātiska atdošanās mākslai, ignorējot jebkādas materiālās pasaules baudas, – šie ir jautājumi, par kuriem filmā reflektē Džūljens Šnābels.
Filmas kolorīts pārliecinoši imitē un atsauc atmiņā van Goga gleznu kolorītu, savukārt aktiera Vilema Defo darbs mākslinieka lomā piešķir Džūljena Šnābela filmai ticamības un skaudra reālisma satvaru, ko neizdodas kompromitēt pārāk forsētajam poētismam (kameras klaiņojumi pa izdegušiem saulespuķu laukiem un citām dabas faktūrām, ko pārlieku dramatizē arī mūzikas celiņš).
Vilema Defo tēlotajam van Gogam var noticēt līdz galam – viņa ģenialitātei, apsēstībai, slimībai, atmiņas un saprāta zudumam, viņa uzticībai brālim Teo. Ne velti aktieris saņēma balvu Venēcijas kinofestivālā. Pie mūžības vārtiem ir nopietns, respektējams mākslas darbs, kurā veiksmīgs mākslinieks uzdod būtiskus jautājumus. Arī sev.