Es neesmu Džeina Fonda, mans mīļais Alēn Delon! Estrādes ansambļa Eolika dziesmiņa var kalpot kā apliecinājums, ka Alēns Delons Latvijas kultūrtelpā jau desmitiem gadu ieņem īpašu – mitoloģisku dižas franču kinozvaigznes – vietu. Pat ja ir redzētas tikai dažas Alēna Delona filmas vai nav redzētas pat tās, viņa vārdam ir milzīgs svars un mērogs. (Platformā Netflix ir pieejamas piecas 60.–70. gados tapušās filmas ar franču aktieri; to vidū ir arī 1967. gada filma Diabolically Yours – nedaudz psihodēlisks trilleris, kurā Alēna Delona varonis ir cilvēks ar atmiņas traucējumiem.)
Zvaigznes starojums
1998. gadā Alēns Delons bija atbraucis uz Rīgu. Tas bija laiks, kad festivāls Baltijas pērle dzīvoja šiki un apmaksāja pasaules līmeņa kinozvaigžņu viesošanos valstī, kas nesen bija atguvusi neatkarību. Visai aptuveni atminos tikšanos ar Alēnu Delonu: viņš bija demonstratīvi galants un nevainojami profesionāls savā "kinozvaigznes, kas uz mirkli piezemējusies pasaules malā" tēlā. No sarunas ar aktieri vairs neatceros pilnīgi neko – biju tik pārbijusies, ka nervozi atteicos pat no fotografēšanās ar zvaigzni, kaut zvaigzne bija gatava dalīties ar savu starojumu.
Nākamā nosacītā tikšanās ar Alēnu Delonu notika divdesmit vienu gadu vēlāk – 2019. gada Kannu kinofestivālā Alēns Delons tika godināts par mūžu mākslā. Viņš saņēma goda Zelta palmas zaru un sniedza tā dēvēto publisko meistarklasi, kas parasti gan ir moderatora saruna ar goda balvas laureātu. Šī Kannu pieredze bija viens no noslēdzošajiem publiskajiem pasākumiem ar aktiera piedalīšanos, pirms viņam strauji pasliktinājās veselība (insults).
"Tas gan mazliet atgādina pēcnāves veltījumu," pajokoja Alēns Delons, saņemot Kannu apbalvojumu. Iespējams, šī piezīme bija arī norāde uz viņa nebūt ne harmoniskajām attiecībām ar Francijas kinodzīves centru – Kannu festivālu. Savulaik par šī festivāla laureāti kļuva viena no viņa karjeras svarīgākajām filmām – itāļu režisora Lukīno Viskonti Gepards/Il gattopardo (1963). Tomēr intervijās Alēns Delons ir arī pārmetis Kannu festivāla rīkotājiem ilgstošu ignorējošu attieksmi pret viņu un viņa darbiem. 2019. gadā festivāla vadība bija mainījusies, Alēna Delona un Kannu festivāla attiecības uzlabojās un viens no visu laiku nozīmīgākajiem Francijas aktieriem tika pie goda Zelta palmas zara. Mākslinieka asais raksturs, viņa radikālie politiskie uzskati un simpātijas pret Francijas Nacionālo fronti savukārt kļuva par iemeslu, lai Francijas prese mestos kritizēt Kannu festivālu par šādu soli.
Radošā intensitāte
Pēc aktiera aiziešanas mūžībā katrs sevi cienošs pasaules preses izdevums ir publicējis Alēnam Delonam veltītu rakstu par viņa dzīvesgājumu, jaudīgo karjeru, privātās dzīves līkločiem, drāmām, viņa vecumdienām, sarežģītajām attiecībām ar ģimeni un aizraušanos ar suņiem. Aktieris ir nodzīvojis garu mūžu, viņa pusgadsimtu ilgajā karjerā ir vairāk nekā 100 filmu. Šāda radošā intensitāte nav vienkārši klasificējama, kur nu vēl analizējama, – lomu Alēnam Delonam ir ārkārtīgi daudz, tas ir vēl viens apliecinājums viņa īpašajam statusam Francijas kinovēsturē.
Alēns Delons kopā ar Žanu Polu Belmondo (1933–2021) bija Francijas kino spožākie aktieri zvaigznes, un šis apzelētais vārds te patiesi ir vietā. Karjeras sākumā viņi ir arī kopā filmējušies. Alēna Delona pirmā kinoloma ir 1958. gada filmā Esi skaista un klusē/Sois belle et tais-toi, kurā viņš ir redzams kopā ar Belmondo. Laiks, kad Alēns Delons ienāca Francijas kino, – 60. gadi – bija radoši aktīvs. Dzima autorteorija un Francijas jaunā viļņa kustība, tomēr Delons tieši neasociējas ar jaunā viļņa filmām, tajās gan vairākkārt filmējies Belmondo.
Viena no Delona veiksmīgākajām agrīnajām lomām, kas viņu padarīja par zvaigzni, nospēlēta Renē Klemāna filmā Spožajā saulē/Plein soleil (1960). Tās pamatā ir Patrīcijas Haismitas romāns par slepkavu Tomu Ripliju – jaunu cilvēku, kurš kā hameleons maina savu identitāti, nogalinot bagātas ģimenes atvasi un nozogot tās dzīvi. Pasaules kinovēsturē ir bijušas vairākas šī stāsta versijas, arī nesen tapušais seriāls Riplijs, tomēr filmu Spožajā saulē var uzskatīt par izcilu šīs grāmatas ekranizāciju, un lielā mērā tas ir Alēna Delona Riplija nopelns. Aktiera fiziskais skaistums, viņa atveidotā Riplija nenotveramā personība, kurā salts aprēķins un cinisms iet roku rokā ar labām manierēm un spēju izkļūt sveikā no visbīstamākajām situācijām, ir ļāvuši kļūt filmai Spožajā saulē par vienu no izcilākajiem 60. gadu franču trilleriem. Turklāt tā ir filma, kas padarīja Delonu slavenu!
Šīs filmas panākumiem sekoja Delona sadarbība ar režisoru Lukīno Viskonti filmā Roko un viņa brāļi/Rocco e i suoi fratelli (1960). Tā ir traģiska, nospriegota ģimenes drāma, kas sakņojas skarbajā Itālijas pēckara realitātē. Sociālā spriedze un divu brāļu kaislība pret vienu un to pašu sievieti – Annijas Žirardo spēlēto prostitūtu – tuvina traģēdiju. Roko ir viena no labākajām Delona lomām, viņa partnerība ar Anniju Žirardo ir eksplozīva. Ar Itālijas kino aristokrātu Lukīno Viskonti Delons ir strādājis vēlreiz jau iepriekšminētajā filmā – aristokrātu dzimtas studijā Gepards –, kuras pamatā ir Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romāns.
Jaunība Itālijā
60. gados Delonam izveidojas auglīga sadarbība ar tā laika būtiskākajiem Itālijas kinorežisoriem. Delonu vēlas filmēt arī atsvešinātības tēmas vizualizētājs Mikelandželo Antonioni. Viņa filmā Aptumsums/ L’eclisse (1962) Delons organiski iekļaujas estetizētajā Antonioni vidē. Viņš tēlo jaunu vīrieti baņķieri, kuram neizdodas izveidot attiecības ar filmas galveno varoni, ko spēlē Monika Viti. Antonioni pasaulē attiecības un to iespējamība vienmēr tiek apšaubītas. Hrestomātiska ir kļuvusi Delona loma filmā Baseins/La piscine (1969). Šī drāma, kuras darbība notiek kādā vasarnīcā, bieži tiek pieminēta ne tikai savu māksliniecisko kvalitāšu, bet arī Alēna Delona un viņa filmas partneres Romijas Šneideres dramatisko attiecību dēļ.
Šķiet, ikviens, kurš kaut cik sekojis līdzi kino norisēm un aizkulisēm 60. gados un arī vēlāk, ir bijis informēts par romantiski skaisto mīlestību starp Delonu un Romiju Šneideri. Šos stāstus azartiski publicēja preses izdevumi vēl daudzus gadus pēc aktieru šķiršanās un Romijas Šneideres (1938–1982) pāragrās nāves. Īsumā – abu aktieru attiecības dzīvē beidzās traumatiski, Delons izvēlējās citu dzīvesbiedri (aktrisi Natāliju Bartelemī). Filma Baseins bija tas spēļu laukums, kurā abi bijušie romantiskie partneri Delons un Šneidere piecus gadus pēc šķiršanās iejutās mīlnieku lomās. Aktieru attiecību dramatisms piešķir Baseinam īpašu dinamiku un juteklisku spriedzi.
Gangstera šarms
Filmas ar Alēnu Delonu, kuras tapušas 70. gados, regulāri tika izrādītas Padomju Savienībā un nonāca arī Rīgā. Tālās bērnības atmiņās pavīd filma Borsalino – izklaidējošs gabals par diviem gangsteriem, kuri izvērš savu biznesu (galvenajās lomās Alēns Delons un Žans Pols Belmondo). Komerciāli sekmīgajai filmai bija arī turpinājums – Borsalino & Co. (1974).
Gangsteru lomām Delona karjerā ir īpaša vieta. Būtiska ir viņa sadarbība ar franču režisoru Žanu Pjēru Melvilu, kurš 70. gados uzņēmis vairākas gangsterfilmas – īstus žanra šedevrus –, ietekmējoties no amerikāņu klasikas, taču piešķirot šim žanram pārlaicīgi eksistenciālu smeldzi. Tāda ir Melvila izcilā filma Samurajs/ Le samouraï (1967) ar Delonu galvenajā – rezignēta, principiāla un vīrišķīgi šarmanta noziedznieka – lomā. Samurajs ir kļuvis par ierosmi vairākām populārām filmām par pasūtījumu slepkavām ar cēliem principiem, piemēram, Džima Džārmuša darbam Spoku suns. Samuraja ceļš (1999). Līdzīgu varoni – no cietuma atbrīvotu noziedznieku, kurš atgriežas kriminālajā pasaulē, – Delons nospēlē Sarkanajā aplī/Le cercle rouge (1970). Melvila virtuozajā gangsterdrāmā Policists/Un flic Delons maina pozīciju – viņa varonis ir policists izmeklētājs.
70. gados Delons nospēlē gan pazemoto un nabadzīgo aizstāvi Zorro (Zorro, 1975), gan arī vienu no savām dramatiskākajām lomām filmā Kleina kungs/Monsieur Klein (1976), kuras darbība notiek nacistu okupētajā Parīzē. Delona varonis – morāli ambivalents mākslas dīleris – liktenīgas kļūdas dēļ kļūst par holokausta upuri.
Vēlākajās desmitgadēs Delons turpina filmēties politiskās drāmās (Teherāna 43/ Téhéran 43, 1981), klasikas ekranizācijās (Svāna mīlestība/Un amour de Swann, 1984) un komerciālos projektos (Kazanovas atgriešanās/Le retour de Casanova, 1992). Viņš parakstās arī uz radikālākiem projektiem – piedalās Francijas kino radikālā modernista Žana Lika Godāra filmā Jaunais vilnis/Nouvelle vague (1990).
Delons ir filmējies arī XXI gadsimta sākumā, šajā periodā viņš niekojās arī seriālos un franču komercgrāvējā Asterikss olimpiskajās spēlēs/Astérix aux Jeux olympiques (2008), ironiski izbaudot Jūlija Cēzara lomas varenību. Tomēr Delona talanta esenci ir vērts meklēt viņa 60. un 70. gadu filmās, no kurām dažas ir pieminētas šajā rakstā, – tās viņu pelnīti ir padarījušas par Francijas kinokultūras ikonu.