No 14. decembra portālā filmas.lv ir pieejama otrās desmitgades esence – desmit vērtīgas filmas, kas uzņemtas no 2001. gada līdz 2010. gadam.
Latvijas filmu nozarē XXI gadsimts sākas, arvien skaidrāk apzinoties, ka Latvija ir pilntiesīga Eiropas valsts, tāpēc Latvijas kino ir viena no pirmajām valsts nozarēm, kas iekļaujas Eiropas organizācijās pat vēl pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Jau 2002. gadā Latvija kļūst par dalībvalsti Eiropas kopražojumu atbalsta fondā Eurimages un radošo industriju atbalsta fondā MEDIA.
Ekspertu balsojums apliecina, ka šajā desmitgadē priekšplānā izvirzās dokumentālais kino ar daudzām pamatīgām pilnmetrāžas filmām, tomēr pamanāmas ir arī dažas spilgtas spēlfilmu un animācijas virsotnes.
XXI gadsimta pirmās desmitgades vidū Latvijas filmu nozares kopējais finansējums beidzot pirmoreiz sasniedz divu miljonu latu robežu, un tas nozīmē, ka iespējams uzņemt arī vairāk finansiāli ietilpīgu projektu, tomēr jāatceras, ka desmitgade arī Latvijas filmu nozarē, tāpat kā tobrīd visur pasaulē, noslēdzas ekonomiskās krīzes ēnā, finansējums visās nozarēs ir katastrofāli samazinājies un kādu laiku Latvijā pat nevar piešķirt finansējumu jaunu filmu uzsākšanai, tikai iesākto pabeigšanai.
Ekspertu balsojums par šīs desmitgades būtiskākajām pēdām kinovēsturē apliecina Latvijas kinodokumentālistu profesionalitāti un daudzveidīgos meklējumus, izceļot sešas pilnmetrāžas dokumentālās filmas, un visvairāk balsu saņēmušas divas filmas, kas runā par dzīves pamatlietām, – vecmeistara Herca Franka "dokumentālista grēksūdze" Flashback (2002) un cilvēka un dabas attiecību pētījums Leiputrija (2004), kuru režisore Laila Pakalniņa veidojusi kopā ar izcilo dabas filmējumu speciālistu, operatoru Māri Maskalānu.
Latvijas dokumentālā kino daudzveidību apliecina Viestura Kairiša pārsteidzošā variācija par leģendāro Šekspīra sižetu, filmā Romeo un Džuljeta (2004) dokumentējot mēģinājumus iestudēt mūziklu Vestsaidas stāsts ar diviem vājdzirdīgiem jauniešiem. Ar kino izteiksmes līdzekļiem eksperimentē arī režisors Pēteris Krilovs, filmā Klucis. Nepareizais latvietis (2008) risinot vēsturiski dramatisku stāstu par mākslinieka likteni totalitāras varas bezcerīgajos apstākļos.
Desmitgades izlasē iekļuvis arī vīrišķīgi atturīgu emociju piepildītais režisora Askolda Saulīša stāsts Keep smiling! (2003) par četriem draugiem, kas Latvijas mežos un pļavās meklē bez vēsts pazudušus karavīrus, un režisora Anda Miziša skarbais Tārps (2005). Tā ir filma, pēc kuras sabiedrībā pirmoreiz uzvirmoja diskusijas, kādas dažkārt piedzīvosim arī turpmākajos gados, – vai dokumentālisti drīkst izvēlēties par filmas varoņiem cilvēkus, kuri "nezina, ko tie dara"?
Kā spoža raķete pāri latviskos zemes toņos niansētajai Latvijas animācijas ainavai šajā desmitgadē uzšāvās režisores Rozes Stiebras un mākslinieces Helēnas Heinrihsones krāšņā un trakulīgi krāsainā filma Spēlēju, dancoju (2007), kas balstīta Raiņa lugā un grupas Iļģi mūzikā, bet spēlfilmas šajā desmitgades nozīmīgāko filmu sarakstā ir pavisam trīs un ļoti plašā spektrā – gan viena no vispopulārākajām Latvijas filmām jauno laiku vēsturē, režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa nacionālais hits Rīgas sargi (2007), gan divas tābrīža debitantu pirmās spēlfilmas. Zīmīgi, ka abās aktieru ansambļa galveno kodolu veido Jaunā Rīgas teātra aktieri, – režisors Juris Poškus ciešā sadarbībā ar aktieriem rada visas savas filmas, tā tapa arī mazbudžeta spēlfilma Monotonija (2007), bet režisors Gatis Šmits komēdijā Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010) pārcēla uz ekrāna savu JRT iestudēto izrādi.
Detalizētāk par katru no filmām un laikmeta kopējo ainu var lasīt šeit:
Nākamajā nedēļā portālā filmas.lv tiks publiskota trešā izlase – desmit kinodarbi, kas uzņemti no 2011. gada līdz 2021. gadam.