Godalgotās Eiropas kino veterānes Agņeškas Holandas (1948) jaunākās filmas Zaļā robeža (Zielona granica, 2023) pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur tā bija iekļauta oficiālā konkursa programmā un kandidēja uz Zelta lauvu. Polijas, Čehijas, Francijas un Beļģijas producētā filma pasaules vecākajā kinofestivālā saņēma īpašo Žūrijas balvu, un drīz pēc tam to demonstrēja Toronto, Vankūveras un Ņujorkas kinofestivālos, arī Vatikānā, bet, nonākusi Polijas kinoteātros, tā izraisīja asas diskusijas, kurās bija iesaistīta arī valsts politiskā elite, kura kategoriski iebilda pret uz lielā ekrāna redzamo kritiku.
Bīstamajos un purvainajos mežos, kas veido tā saukto “zaļo robežu” starp Baltkrieviju un Poliju, bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas nonāk ģeopolitiskā haosā. Viltus cerību uz drošāku Eiropu nomaina šausmas un mūsdienu traģēdija. Uz šī neredzamā kara fona savijas Jūlijas, kura nesen kļuvusi par aktīvisti un atteikusies no ērtās dzīves, Jana, jaunā robežsarga, un sīriešu ģimenes dzīves.
Agņeškas Holandas filma izraisīja milzīgu ažiotāžu Polijā un liek uzdot jautājumu: vai pretējās puses var atrast kopīgu valodu, kad robeža kļūst par salauztu sapņu kapsētu?
Varšavā dzimusī, karjeru kā režisora asistente pie Andžeja Vajdas un Kšištofa Zanussi sākusī Agņeška Holanda savās filmās bieži pētījusi holokausta tēmu un arī ar filmu Zaļā robeža nevairījusies runāt par aktuāliem un sabiedrībai sāpīgiem tematiem. Kad 2020. gadu sākumā uz Baltkrievijas un Polijas robežas samilza ģeopolitiskā krīze, aiz kuras stāvēja Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, viņa kopā ar kolēģiem Maceju Pisuku un Gabrielu Lazarkeviču-Sečko sāka rakstīt scenāriju, tā dokumentējot šo krīzi, turklāt - ar milzīgu atbildības izjūtu pret ne tikai konfliktā tieši iesaistītajiem. Mēnešiem ilgi scenāristi pētīja daudzus dokumentus, analizēja tos, runāja ar bēgļiem, pierobežā dzīvojošajiem, cilvēktiesību aktīvistiem, ekspertiem un arī Polijas robežsardzes pārstāvjiem, kuri gan nevēlējās atklāt savus īstos vārdus. Filmēšanu nācās atlikt, lai savāktu nepieciešamo finansējumu, taču A. Holanda nolēma neļauties kompromisiem un paziņoja, ka filmēs uz melnbaltās lentes, tādējādi filmu Zaļā robeža arī vizuāli padarot par simbolisku metaforu, kas mūslaiku pieredzi sasaista ar pagātni, jo īpaši - Otro pasaules karu. Viņa arī atzina, ka filmā redzamais nav precīzs reiz notikušā inscenējums, bet tās notikumi un varoņi ir veidoti kā daudzu notikumu un personāžu sakausējums.
Filmas ceļš līdz skatītājiem Polijā bija sarežģīts. Vairākās pilsētās Zaļo robežu pakļāva politiskai cenzūrai un pat atcēla tās iekļaušanu repertuārā, taču, neskatoties uz to, A. Holandas lente pāris nedēļu noturējās visskatītāko filmu topa augšgalā, un par to runāja visi. Polijas prezidents Andžejs Duda filmu salīdzināja ar nacisma propagandu, tieslietu ministrs Zbigņevs Ziobro vietnē X savu nepatiku pauda lakoniski: "Trešajā Reihā vācieši producēja propagandas filmas, poļus parādot kā bandītus un slepkavas. Šodien viņu vietā to dara Agņeška Hoanda,” kādā intervijā savu sakāmo turpinot ar apgalvojumu, ka šī filma Poliju rāda no vissliktākā skatpunkta. Savukārt robežsardzes pārstāvji norādīja, ka Zaļā robeža ir “skandaloza, anti-poliska filma, kas glorificē nelegālās imigrācijas pataloģisko fenomenu” un Poliju parāda kā valsti, kurā valda “necilvēcīga diktatūra”. Režisore atzina, ka “nebiju gaidījusi tādu naida cunami”.
Kino profesionāļi Zaļo robežu vērtē kino kontekstā, un tā izpelnījusies ļoti augstas atzīmes. The Guardian kinokritiķis Pīters Bredšovs raksta, ka Zaļā robeža ir sarežģīta, taču vitāla kinematogrāfiska pieredze, un The Playlist kinokritiķis Rodrigo Peress ir pārliecināts, ka Zaļā robeža ir meistardabs un A. Holandas labākā filma, kas uzņemta pēc filmas Eiropa Eiropa (1990). Taču netrūka arī tādu, kuri recenzijas izmantoja sava personīgā sociālpolitiskā viedokļa paušanai, un tas sakrita ar Polijas valdības negatīvo nostāju un nacionālisma piekritēju pausto, tādējādi pret filmu tika vērsta iespaidīga nomelnošanas kampaņa, ko pavadīja arī protesti.
Zaļā robeža bija viena no kandidātēm Polijas pieteikumam uz Oskara nomināciju, taču Amerikas Kinoakadēmijas balvai izvirzīja Dorotas Kobielas Velšmanes un Hjū Velšmans animācijas filmu Lauku ļaudis. A. Holandas filma bija nominēta trim Eiropas Kino balvām (Labākā Eiropas filma, režija un scenārijs) un sešām nominācijām Polijas Kino balvai, kuras balvu pasniegšanas ceremonijā triumfēja kā gada labākā Polijas filma.
No 17. maija filmu Zaļā robeža demonstrēs kinoteātros Forum Cinemas, Apollo, Kino bize, Splendid Palace, K. Suns, Cinamon Akropole Alfa, kā arī Cinamon Balle (Liepāja), Gors (Rēzekne), Kino Cēsis un Kino Auseklis (Talsi).
17. maijā kinoteātrī Splendid Palace notiks filmas Zaļā robeža īpašais seanss, pēc kura būs diskusija gan par filmu, gan situāciju Latvijā pie Baltkrievijas robežas. Diskusiju moderēs domnīcas Sabiedriskās politikas centrs Providus direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, un tajā piedalīsies Ieva Raubiško no Gribu palīdzēt bēgļiem, režisore Alise Zariņa un poļu aktīviste Aleksandra Chrzanowska no Grupa Granica.