Nelabais dīdīja ielūkoties divos komentāros, kas pievienoti Dienas ziņai par režisores Kiras Muratovas aiziešanu mūžībā šā gada 6. jūnijā 83 gadu vecumā. Diemžēl savus komentārus te nebija atstājuši Kiras Muratovas filmu pazinēji vai viņas talanta cienītāji, uz kuriem neizdzēšamu iespaidu ir atstājusi kāda no režisores savādajām, fascinējošajām, absurda un rezignētības piepildītajām filmām. Šis bija cits gadījums – kāds ar vieglu roku bija ieķēzījis rasistiski ksenofobiskās intonācijās, kā jau tas nereti gadās totālās demokrātijas un interaktivitātes laikmetā – arī pie sēru ziņām. Tāds laiks. Tādi cilvēki.
Būtībā visas Kiras Muratovas filmas ir stāsti par laika dabu, tā absurdu un cilvēku kā jancīgu, vienlaikus nožēlojamu un žēlojamu radījumu uz Visuma skatuves sev atvēlētā laika dekorācijās. Ne velti viena no Kiras Muratovas filmas Trīs stāsti (1999) varonēm Renātas Ļitvinovas veidolā "ieliek cilvēcei nulli". "Man nepatīk cilvēki. Šai planētai es atzīmē ieliktu nulli," skan Renātas Ļitvinovas skandētais teksts, un nosacīti tas varētu būt arī šīs filmas un citu režisores brieduma gados uzņemto filmu moto.
Dzīve bez ilūzijām
Režisorei nekad nav bijušas īpašas ilūzijas par cilvēka dabu, kurā savijas eksistenciāls trauslums un monstroza brutalitāte. Un, iespējams, šajā savādajā kombinācijā arī meklējama viņas filmu intonācijas unikalitāte – tās ir traģikomiskas absurda drāmas, kurās nereti rezonē arī sava laika sociālpolitiskās reālijas. Vai tas būtu 60. gadu padomijas oficiozais absurds vai mūsdienu sabiedrības brutālās patēriņa orģijas. Šo amplitūdu spilgti iezīmē Kiras Muratovas filmas, kas tapušas viņas daiļrades sākumā un tās izskaņā, piemēram, Īsās tikšanās (1967) un Melodija leijerkastei (2009). Kiras Muratovas pēdējā filma Mūžīgā atgriešanās uzņemta 2012. gadā.
Kirai Muratovai vienmēr ir piemitusi rafinēta humora izjūta un spēja paskatīties uz cilvēku kā sava laika un sociālās sistēmas produktu. Runājot par viņas filmām, kritiķi nereti uzsver tieši absurda intonāciju un prasmi pārkausēt realitātes faktus citā – unikāla kino autora radītā – realitātē. Kira Muratova nenoliedzami ir viena no Eiropas autorkino īpatnējākajām balsīm – visas viņas filmas raksturo neatkārtojams rokraksts, stils un noskaņa.
Kira Muratova ir viena no tās paaudzes režisorēm, kura ienāca kino 60. gados, laikā, kad Eiropas kino, galvenokārt Rietumeiropas, satricināja jaunu kino valodas, izteiksmes līdzekļu meklējumi un vēlme aizbēgt no tradicionālisma, savukārt Padomju Savienības kino pieredzē vēl bija jūtama atkušņa atblāzma un trausli ieskanējās jaunu, talantīgu, oriģinālu režisoru balsis. Kira Muratova ir tuva tai kinematogrāfistu paaudzei un domāšanas veidam, ko reprezentē XX gadsimta kino modernisma klasiķi Žans Liks Godārs, Fransuā Trifo, Mikelandželo Antonioni, kā arī mūsu Rolands Kalniņš. Paralēles starp Kiras Muratovas un Rolanda Kalniņa daiļradi ļauj uzsvērt arī fakts, ka vairākas šo režisoru filmas ir bijušas noliktas plauktā. Proti, padomju kino pārraugošās institūcijas tās ir uzskatījušas par kaitīgām un dzīves patiesību nomelnojošām, tālab publiski neizrādāmām. Kirai Muratovai šādu sapostītu filmu ir (vismaz) trīs: Īsās tikšanās (1967), Garās atvadas (1971) un Starp pelēkiem akmeņiem (1983). Arī Rolandam Kalniņam ir trīs aizliegtas filmas.
Kira Muratova kino ienāca spilgti un netradicionāli jau ar savām pirmajām filmām, pierādot, ka ir savrupa ceļa gājēja. Viņa neiekļāvās padomju standartos, viņai nekad nav klājies viegli. Dzimusi Rumānijā (tagadējā Moldovas teritorijā), studējusi kino Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, pēc institūta beigšanas visu mūžu strādājusi Ukrainā Odesas kinostudijā.
Viņas filma Īsās tikšanās (1967) kļuva par spilgtu jaunas režisores pieteikumu. Īso tikšanos pirmā epizode ir fascinējoša – tā ievelk filmas pasaulē ar hipnotizējošu spēku. Jauna sieviete (Kira Muratova, kura savā filmā spēlē galveno lomu) rosās un laiku pa laikam skaļi atkārto tekstu: "Dārgie biedri, dārgie biedri, dārgie, mīļie biedri..." Viņa mēģina runu, gatavojoties, kā mēs šodien teiktu, prezentācijai. Epizodē tiek panākts apbrīnojams intimitātes efekts, tajā pašā laikā tiek uzsvērts skaisto frāžu mākslīgums, ko tik cītīgi atkārto varone. Īsās tikšanās ir viena no izcilākajām režisores filmām – niansēta melodrāma, kurā Kira Muratova spēlē kopā ar pēcāk Krievijas elka statusu ieguvušo Vladimiru Visocki.
Filmai Īsās tikšanās sekoja Garās atvadas (1971), kuras, gluži tāpat kā Īsās tikšanās, tika aizliegtas. Ir grūti atrast izskaidrojumu, kāpēc šīs klusās filmas par cilvēku attiecībām nonāca plauktā – iespējams, šo efektu radīja Kiras Muratovas filmām piemītošā eksistenciālās vientulības stīga, kas bija sveša optimistiskajam un sociālreālistiskajam pasaules skatījumam. Režisores rezignētie, varoņu vientulības iezīmētie stāsti, kuros rezonēja arī laika un sistēmas (padomijas) absurds, bija pārāk neordinārs piedāvājums.
70. gados Kira Muratova faktiski bija bez darba. 80. gadu sākumā cenzūra pamatīgi izkropļoja viņas filmu Starp pelēkiem akmeņiem (1983), kas tika pārmontēta bez režisores ziņas. Režisore uzstāja uz sava vārda izņemšanu no filmas titriem. Tikai 80. gadu otrās puses liberalizācijas tendences Padomju Savienībā pamazām ļāva Kirai Muratovai atgriezties apritē. Par spilgtu notikumu kļuva viņas filma Astēniskais sindroms (1989), kas ieguva Sudraba lāci Berlīnes kinofestivālā. Tā ir pirmā un lielākā starptautiskā atzinība Kiras Muratovas talantam. Pagājušajā gadā režisore kļuva par ASV Kinoakadēmijas biedri.
Kaislīgi un aukstasinīgi
"Būdams kaismīgs, taču vienlaikus gudrs un aukstasinīgs cilvēks, režisore Muratova izmanās ideāli saglabāt ironisku distanci starp savu "neprātīgo varoņu" agresīvajiem, absurdajiem žestiem (it kā dodot iespēju pašai dzīvei izrunāties no ekrāna) un no malas vērojošas režisores skatienu. Taču – un tā laikam ir vārdos neaprakstāmā Muratovas filmu cietsirdīgā maģija – ne mirkli nepiezogas sajūta, ka autore viebtos par saviem varoņiem," par Kiras Muratovas filmu Astēniskais sindroms mūsu grāmatā 500 visu laiku filmu filmas raksta mans kolēģis Normunds Naumanis.
Astēniskais sindroms tapa laikā, kad Padomju Savienības gala nojautas jau bija gaisā, arī filma kļuva par griezīgu, šokējošu metaforu, kā būt cilvēkam padomju sistēmā. Filmu veido trīs noveles (Kira Muratova vairākās filmās ir izmantojusi noveļu struktūru, arī jau pieminētajos Trijos stāstos, 1997). Viena no novelēm kļūst par filmas jēgas izteicēju – tās galvenais varonis ir jauns puisis, literatūras skolotājs, kurš dzīvo dīvainā pusnomoda stāvoklī. Tā ir Muratovas diagnoze metafora padomijā dzīvojošajiem.
Astoņdesmito gadu liberalizācijas procesi ļāva nocelt no plaukta Kiras Muratovas aizliegtās filmas, atgādinot par šo spēcīgo un sistēmas apzināti marginalizēto režisori. Pēc Padomju Savienības sagruves Kira Muratova strādāja regulāri, viņas režisores rokraksts ieguva arī ekscentrikas un eksaltācijas nokrāsas. Te lielā mērā ir "vainojama" Kiras Muratovas atklātā aktrise un profesionāla scenāriste Renāta Ļitvinova. Viņa ir būtiska režisores 90. gadu filmu zīme.
Renātas Ļitvinovas eksaltētais aktierspēles stils kļuva par nozīmīgu Kiras Muratovas darbu elementu, gluži tāpat kā aktrises īpatnējā, hipnotizējošā runas maniere. Tā attāli sasaucas ar pašas Kiras Muratovas intonāciju (paklausieties, kā viņa atkārto tekstu "Dārgie biedri, dārgie biedri" filmā Īsās tikšanās). Renāta Ļitvinova ir ne tikai filmējusies vairākās Kiras Muratovas filmās, bet kopā ar viņu arī rakstījusi scenārijus. Šai komandai nereti ticis piesaistīts mākslinieks Jevgeņijs Golubenko – Kiras Muratovas dzīvesbiedrs un kolēģis.
Absolūta ģenialitāte
Režisores pēdējā filma ir Mūžīgā atgriešanās (2012) – ekscentriska melodrāma, Kiras Muratovas stila un intonācijas esence. (Vairākas no sadarbībā ar Kiru Muratovu tapušajām filmām savā YouTube kanālā ir ievietojusi Renāta Ļitvinova, tātad tās ir pieejamas gaužām vienkārši.) Viens no izcilākajiem krievu kinokritiķiem Andrejs Plahovs, veltot atvadu vārdus režisorei, ir nodēvējis viņu par "marginālo ģēniju", ierindojamu Eiropas nozīmīgāko autorkino režisoru skaitā, par režisori, kura vienmēr atgādina par avangarda laiku, kad jēdziens "terors" asociējās ne tikai ar politiku, bet arī estētiku un pat ētiku.
Kira Muratova visu mūžu ir bijusi līdzīga citas viņas laikabiedres – čehu režisores Veras Hitilovas – slavenās filmas Margrietiņas (1967) varonēm, kuras ir gatavas izaicināt, provocēt un apgāzt vispārpieņemtos kanonus. Paradoksāli, ka Kiras Muratovas brieduma laika filmas, kas tapušas pēdējos pārdesmit gados pēc pilnvērtīgas viņas atgriešanās kino apritē, savā intonācijā ir daudz izaicinošākas nekā viņas klusie, smalkie jaunības dienu darbi. Viņai ir līdzinieki, piemēram, zviedru melnā humora un eksistenciālisma meistars Rojs Andersons, kurš, tāpat kā Kira Muratova, nekad nav baidījies apstrīdēt tabu, provocēt un izturēt dzelžaini izkoptu, šķietami vēsu un distancētu vizuālo stilu, kurā cilvēks uz ekrāna kļūst par vientuļu radījumu sava laika dekorācijās. Tas gan nebūt nepasargā viņu no monstrozām vājībām un kaislībām.
Uz Kiru Muratovu patiesi ir attiecināmi vārdi "absolūts ģēnijs" tajā nozīmē, kā to saprata dižrenesanses laikā XVI gadsimtā: "Ģēnijs – tas ir tad, kad skaties viņa darbu un nesaproti, kā kaut kas tāds vispār ir iespējams." (Normunds Naumanis)