Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Pietiek ar vienu skatienu. Astrīda Kairiša (1941–2021)

Astrīda Kairiša un kino. Komandai "Motoru!" sekojošais skaņas fons aktrisei ļāva uzreiz pieslēgties lomai un koncentrēties darbam kadrā.

Meitene ar domīgu, mazliet skumju skatienu, aizturētu, bet dedzīgu temperamentu – tā jauno aktrisi Astrīdu Kairišu presē raksturo 60. gadu sākumā, un tieši tādu tēlu viņa nospēlē savā pirmajā kinolomā, kas iegadījusies visai īpatnējā filmā. Režisores Adas Neretnieces spēlfilma Pieviltie (1961), kam uzņemšanas procesā kā otru režisoru un palīgspēku "piestiprināja" Māri Rudzīti, bija iecerēta kā pamatīgs ateistu trieciens baznīcai un "melnsvārčiem", kā tolaik dēvēja garīdzniekus, – tur kādā Latgales ciemā jaunais skolotājs (Eduards Pāvuls) cīnījās gan pret savu jaunības draugu, kurš kļuvis par mācītāju (Valdemārs Zandbergs), gan par savu mīļoto Lienīti (Astrīda Kairiša), kura iestājusies klosterī un tagad ir māsa Anna.

Divdesmit gadu vecā aktrise tolaik nupat bija uzņemta Dailes teātra III studijā un vēlāk, 1978. gadā stāstot žurnālam Kino par savām kinolomām, neatcerējās nekādu satraukumu no šīs pirmās filmas. Apstiprināšana lomā viņai bijusi gandrīz vienaldzīga, jo naivi domājusi, ka tā jau tam dzīvē arī jānotiek – ja cilvēks labi dara savu darbu, viņš pamazām soļo uz priekšu pa izvēlēto dzīves ceļu. Filmēšanas laukumā esot klausījusi katram padomam, domādama: "Visi vēl man labu, tātad arī visi jāuzklausa." Un tikai vēlāk, skatoties filmu, pirmoreiz esot sapratusi – lai kļūtu par labu aktrisi, ar vēlēšanos vien ir par maz.

 

Kameras troksnis

Līdz nākamajai nopietnajai kinolomai ir gandrīz desmit gadu pārtraukums – tikai 1970. gadā Jānis Streičs aicina Astrīdu Kairišu savā pirmajā patstāvīgajā filmā Šauj manā vietā!, piešķirot viņai skaistās un pašapzinīgās mēmā kino aktrises Irinas lomu. Filmas galvenajam varonim, jaunajam ideālistam Jezupam (Bērtulis Pizičs), kažokādās tērptā Irina kopā ar Oļģerta Dunkera tēloto filmu fabrikantu Panovu simbolizē buržuāzijas pasauli, kas revolūcijas laikmetā šķiet vēl sirreālāka. Astrīda Kairiša vēlāk stāsta, ka šajā filmā operators Rihards Pīks iemācījis viņai nebaidīties no kameras trokšņa, kuru citi aktieri sauc par kaitinošu traucēkli, – viņai, gluži otrādi, komandai "Motoru!" sekojošais skaņas fons ļaujot uzreiz pieslēgties lomai un koncentrēties darbam kadrā.

Jau tūlīt seko režisora Oļģerta Dunkera piedāvājums – Ieva filmā Tauriņdeja (1971), un šī ir viena no tām Astrīdas Kairišas kinolomām, kura scenārijā iecerēta kā papildu katalizators galvenā varoņa, vīrieša tēla, rakstura izpausmēm (līdzīgi ir arī Aloiza Brenča krimināldrāmā Liekam būt (1976), kurā taksometra vadītāja Irēna ir nesenā cietumnieka Vītera pēdējā cerība mainīt savu nolemto dzīvi). Protams, uz klusās, maigi mīlošās Ievas jūtu fona karjerists Harijs Maurs (lomā Bruno Oja) izskatās vēl jo primitīvāks, un tas ir šīs konstrukcijas galvenais nolūks, tomēr Astrīda Kairiša prot iedvest dzīvību savā visai funkcionālajā uzdevumā (lai gan ekrāna partneris neesot bijis diez cik labs atbalsts iedvesmojošai saspēlei, vairāk pārņemts ar sevi).

 

Raksturs attīstībā

Droši vien tā arī paliks Latvijas kinovēsturē ierakstīts, ka par Astrīdas Kairišas populārākajām kinolomām kļūst divi 70. gados nospēlēti emocionāli dziļi tēli – Zane Gunāra Pieša filmā Pūt, vējiņi! (1973) un Laura filmā Ezera sonāte (1976, režisori Gunārs Cilinskis un Varis Brasla). Raiņa lugas ekranizācija dod aktrisei ilgi gaidīto iespēju filmā nospēlēt spēcīgu raksturu attīstībā un plašā amplitūdā – no laimīgas iemīlēšanās līdz traģiski salauztam un apkaunotam liktenim, pilnasinīgu tēlu dažādās emocionālās intonācijās.

Savukārt Ezera sonāti Astrīda Kairiša vēlāk sauc par svarīgāko filmu savai aktrises profesionalitātei – kopā ar abiem režisoriem meklējot tēla būtību, viņa iemācījusies aptvert lomu kopumā un visā filmēšanas laikā noturēt tās vadlīniju – līdz šim tas licies iespējams tikai uz teātra skatuves. Ezera sonāte izrādās arī viena no retajām padomjlaika iespējām nonākt uz starptautiskiem ekrāniem, un ASV kinoindustrijas žurnālā Variety 1977. gada janvārī poētiski teikts, ka "Astrīdas Kairišas kustību grācija ir meža nimfas iemiesojums".

1979. gadā sākas Astrīdas Kairišas kinodzīvei ļoti būtiskā sadarbība ar režisori Dzidru Ritenbergu. Tā rezultējas trijās spēlfilmās, kuru centrā ir dziļi un brīžiem skumji, pat traģiski sieviešu tēli. Vispirms – Justīne divsēriju filmā Trīs minūšu lidojums (1979), kurā galvenā dramatiskā kulminācija tiek izdzīvota jau pirmajā sērijā, kad karš brutāli sabradā jauniņās Justīnes mīlestību, atstājot otrajai sērijai tikai emocionāli sastingušu čaulu, kuru nevar piepildīt veiksmīgā kolhoza priekšsēdētājas karjera. Dzidra Ritenberga, stāstot par šo sadarbību, ir teikusi: "Ja Justīni būtu atveidojusi cita aktrise, tā būtu pavisam cita filma. Astrīdas Kairišas dziļi izjustais, it kā sevī vērstais tēlojums neprasa liekus, skaļus vārdus. Bieži pietiek ar vienu skatienu, un viss jau pateikts."

1980. gadā seko Vakara variants ar tobrīd drosmīgi laikmetīgu sižetu – vientuļa un ne pārāk jauna skolotāja Anna provinces pilsētiņā apzināti noorganizē sev vienas nakts sakaru, lai tiktu pie bērna. "Atkal uz ekrāna ar stipru, vīrišķīgu raksturu apveltīta mūsu dienu sieviete, kam pietrūcis laimes personiskajā dzīvē," tolaik rakstīja prese.

Trešoreiz Dzidra Ritenberga aicina Astrīdu Kairišu pēc desmit gadiem filmā Valsis mūža garumā (1990), kurā saskatāmas zināmas līdzības ar abu mākslinieču pirmo kopdarbu – arī šis ir divsēriju formāta ceļojums laikā no traģiskiem notikumiem 40. gados (šoreiz izsūtīšana uz Sibīriju) līdz sāpīgām atskaņām 50 gadu vēlāk, kad Velta ierodas dzimtenē kā trimdas latviete no Vācijas. Par šo filmu Dzidra Ritenberga teikusi: "Veltu tēlo mana iemīļotā aktrise Astrīda Kairiša. Viņai piemīt apbrīnojams cilvēcisks dziļums, neko viņa nedara pavirši vai virspusēji."

 

Tālumā es redzu labi!

Astrīdas Kairišas filmogrāfijā, kurā ir apmēram divdesmit ierakstu, atrodami arī daži spilgti zibšņi – piemēram, kad nākamreiz pa jokam teiksiet: "Paldies, Vēja māt!", atcerieties, ka Vēja māte Gunāra Pieša filmā Sprīdītis (1985) ir tieši Astrīda Kairiša. Vēl viņai Jānis Streičs izgudroja tādu diezgan eksaltētu "aizskriešanu debesīs" pa baltiem palagiem filmā Likteņdzirnas (1997), kurā Astrīda Kairiša ir neredzīgās Agneses dievbijīgā māmiņa. Un vēl milzīgs prieks, ka arī Astrīda Kairiša ir iemūžināta Māra Putniņa un Jāņa Cimermaņa skumjās komēdijas Džimlai-rūdirallalā (2014) armijas senioru rotā – jā, dzīves nogurusi, pelēka un miegaina, bet kā iedzirkstas viņas acis, kad varone saka seržantam: "Tālumā es redzu labi!"

Pati pēdējā Astrīdas Kairišas parādīšanās uz ekrāna ir gandrīz mikroskopiska epizode Annas Vidulejas filmā Homo novus (2018) – strādnieku ēdnīcas kasiere. Bet – tas nav punkts. Filmām nu reiz ir tā lieliskā īpašība, kuras dēļ tās reizēm sauc par konserviem, bet citreiz tomēr cildina kā pieminekļus, tāpēc – kad vien mēs gribēsim redzēt, kāda tad ir Astrīda Kairiša, uz ekrāna viņa atkal būs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja