Operators Jānis Andrejevs bija tas, kurš man piezvanīja un teica: klau, es ļoti gribu taisīt kino, darām kaut ko! – stāsta režisore Alise Zariņa, kura ir radījusi savu debijas pilnmetrāžas spēlfilmu Blakus, kas Latvijas kinoteātros būs skatāma no 1. marta. "Viņš ir sapņotājs bez bremzēm. Man kā samērā ciniskam un nedrošam cilvēkam bija vajadzīgs šāds skubinātājs," atzīst režisore. Viņas iepriekšējo darbu sarakstā ir īsfilmas, dokumentālais kino un mūzikas video.
Alises Zariņas spēlfilma Blakus ir stāsts par Luīzi (Anta Aizupe) un Kasparu (Āris Matesovičs), kuri nejauši satiekas braucienā uz Jāņiem. Tas pārvēršas par savādu, brīžiem komisku un sarežģītu ceļojumu cauri attiecībām triju gadu garumā. Ceļojumā pārim pievienojas suns.
"Sapnī lasīju pirmo recenziju par savu filmu. Tā nebija sajūsminoša, bet neitrāla, varbūt pat pozitīva. Toties ļoti sašutu par to, ka tā sākās ar "Jauns pāris kopā ar savu zirgu dodas svinēt Jāņus." Ļoti pārdzīvoju, kā var tik neuzmanīgi skatīties, ka sajūk zirgs ar suni," vēsta 23. februāra ieraksts režisores tviterkontā @phronemophobe.
Tajā Alise Zariņa sevi ne bez ironijas piesaka kā rūgtu kino kritiķi, kura grib būt režisore (viņas recenzijas var lasīt interneta vietnēs kinoraksti.lv un satori.lv). "Man šķiet, ka režisors kritiķim palīdz daudz vairāk nekā kritiķis režisoram. Manā gadījumā tas neļāva sākt. Es biju ļoti skarba pret ideju aizmetņiem," atceras Alise Zariņa.
Profesiju pielaikošana
Režisores spēlfilmas uzmanības centrā ir divi varoņi. Abi ir jauni, talantīgi un apjukuši, abi sapņo kļūt par māksliniekiem, un abi nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Luīze ir ilustratore (filma ir papildināta ar mākslinieču Elīnas Brasliņas un Sabīnes Moores zīmējumiem), savukārt Kaspars ir aktieris. Tieši viņu profesiju izvēle ir kļuvusi par salmiņu miljons ideju jūrā, pie kura pieķerties un attīstīt filmas scenāriju.
"Mēs pielaikojām visas iespējamās profesijas. Man šķiet, ka tas, ko cilvēks dara, definē viņu vairāk nekā daudz kas cits. Galu galā mēs palikām pie radošajām profesijām, taču es negribēju refleksiju par to, ko es pati daru vai esmu darījusi. Es zīmēju briesmīgi un tēloju ne labāk," skaidro Alise Zariņa, kura ikdienā strādā reklāmas jomā.
Starp abiem varoņiem filmā izvēršas diskusija par mākslas un komercijas attiecībām. "Es veidoju personāžus maksimālistiskākus nekā es pati. Zinu pietiekami daudz cilvēku, it īpaši jaunu cilvēku, kuriem šķiet, ka tevi korumpē lietas, kas nav tavas sirdslietas. Es tā nedomāju. Jo ilgāk tu nodarbojies ar kaut ko, jo vairāk saproti, ka kompromisi pastāv it visur," uzskata režisore.
Filma Blakus sākotnēji tika iecerēta kā traģikomisks, mazliet absurds un sirreāls stāsts par kādas mīlestības beigām, kas norisinās ceļa posmā no Rīgas līdz Ēģiptei, ciemam Daugavpils novada Medumu pagastā. "Man gribējās nozagt šo ideju no savas dzīves, ka par jebkuru cenu ir jānokļūst Ēģiptē. Tu aizbrauc, bet tur nekā nav. Tur nav pat zīmes, pie kuras nofotografēties. Man patīk šī doma par vietu, kurā kaut kam būtu jānotiek, kurā kaut kam būtu jāatrisinās," atminas Alise Zariņa.
Nekad vairs!
Nepietiekama finansējuma dēļ režisore ir izvēlējusies citu maršrutu savam kino ceļojumam. 2017. gada pavasarī viņas projekts Rīga–Ēģipte ieguva 30 000 eiro Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā Mikrobudžeta filmu ražošana, kuras mērķis ir atbalstīt eksperimentālu, novatorisku un mākslinieciski augstvērtīgu pilnmetrāžas filmu ražošanu.
"Sākumā bija uzstādījums par eksperimentālo kino, bet eksperimentālo kino neviens nemetās taisīt. Jaunie režisori tajā saskatīja iespēju īstenot savus projektus un pieteicās uz šo finansējumu, saprotot, ka ar to ir par maz: lai vai kā, bet darīsim," saka režisore, ar kuras projektu vienlaikus tika atbalstīta arī Kārļa Lesiņa traģikomēdija Izmisums.
Līdzās Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtajai naudai filmā Blakus ir ieguldīti arī viņas pašas, operatora un producentes Alises Rogules līdzekļi plus ārkārtīgi daudz entuziasma un pretimnākšanas no citu cilvēku puses. "Es varētu drukāt uz krekliņiem tekstu, lai cilvēki to nepieņem kā normu. Vienreiz to var, bet otrreiz tas vairs nenotiks. Kriminālās ekselences fonds ir brīnišķīgs izņēmums, nevis pierādījums: hei, redz, kā var uztaisīt filmu bez naudas!" norāda Alise Zariņa.
Viens no viņas draugiem esot teicis, ka ar mazbudžeta filmu veidošanu ir tāpat kā ar paģirām, kad tu pamosties un saki: nekad vairs, bet pēc trijām dienām jau atkal jestri dzer, taču režisore cer, ka šī filma varētu dot ieguldījumu gaišākā skatā uz nākotni. "Mēs esam izdarījuši vairāk, nekā gaidījām. Mēs negaidījām, ka mūsu filmas plakāts nonāks uz Kino Citadele fasādes, kas liecina par kinoteātra ticību šim darbam. Es biju rēķinājusies ar to, ka uztaisīšu savu filmu, ko divas reizes izrādīs Kino Bize. Tas dod cerību, ka varbūt nākamreiz tas rauts būs civilizētāks nekā šoreiz," teic Alise Zariņa.
Normāli cilvēki
Galvenos varoņus filmā atveido Anta Aizupe, kura ir pārliecinājusi ar savu racionalitāti un skatienu, un Āris Matesovičs, kuru režisore ir nolūkojusi Vladislava Nastavševa iestudējumā Cerību ezers aizsalis (2018). "Man patīk strādāt ar aktieriem," atklāj Alise Zariņa, kuras spēles īsfilma Normāli cilvēki (2015) ir sagādājusi pirmo un vienīgo Nacionālā kino balvu Lielais Kristaps Gunai Zariņai. Režisores jaunākajā kinodarbā viņa ir ierunājusi Luīzes mammas balsi viņu telefonsarunās. "Man bija vajadzīga dabiska, nesamākslota un nedaudz histēriska balss. Es piezvanīju Gunai Zariņai, kura spēj darīt fantastiskas lietas, lai arī kāda būtu loma," raksturo Alise Zariņa.
Viņa turpina pilnveidot savas zināšanas Latvijas Kultūras akadēmijā, cita starpā mācoties darbu ar aktieriem pie Pētera Krilova. "Man ir saglabājušās fotogrāfijas no uzņemšanas laukuma, kurā es sēžu un lasu Džūditas Vestones Directing Actors. Es to biju atcerējusies kā sen lasītu un vērtīgu grāmatu un pasūtījusi pirms filmēšanas uzsākšanas. Tā aizķērās pastā un atnāca trešajā filmēšanas dienā. Nolēmu, ka pusdienu pauzēs sēdēšu un lasīšu. Visi smējās, ka režisors uzņemšanas laukumā lasa, kā veidot filmu. Nejūtu vajadzību izlikties, ka visu jau zinu," akcentē Alise Zariņa.
Filmā Blakus ir vairākas spilgtas epizodiskas lomas ar pazīstamu personību piedalīšanos – sākot ar leģendāro aktieri Ģirtu Jakovļevu un beidzot ar mūziķas kritiķi Uldi Rudaku, kurš iebrauc filmas kadrā ar sarkanu auto un kovboja cepuri galvā. "Mēs ilgi domājām, kam būtu jāskan fonā. Filmas epizode paredz, ka tas varētu būt kāds kantrimūzikas gabals, taču Uldis Rudaks "apēd" šo situāciju ar savu personību, tāpēc mēs izšķīrāmies par grupas PND mūziku. Es nezinu, ko viņš par to teiks?!" stāsta Alise Zariņa.
Filmā ir dzirdama grupu Čipsis un Dullais, Singapūras satīns, The Bad Tones un daudzu citu jauno mākslinieku mūzika, kuru vienotā skaņu celiņā ir salicis muzikālā noformējuma autors Pēteris Pāss. "Viņš gribēja tikai jaunas lietas, bet es esmu nostalģiskāka būtne un ieliku arī Hospitāļu ielu," piebilst režisore, kuras filmas skaņu celiņa indie mūzika saskanīgi saspēlējas ar viņas izvēlēto indie "dramēdijas" žanru.