Kannu kinofestivāla žūrija, ko šogad vadīja meksikāņu režisors Alehandro Gonsaless Injarritu, vismaz galveno balvu – Zelta palmas zaru – ir iedalījis daudziem pa prātam. Režisora Bona Džūnho Parazīti/ Parasite ir asprātīga, dramaturģiski pārsteidzoša filma par divu korejiešu ģimeņu – bagātās un nabagās – attiecībām. Tā apvieno gan traģikomēdijas, gan sociālas drāmas, gan spriedzes filmas elementus, turklāt piedāvā arī iespēju metaforiskam lasījumam.
Ielaušanās izredzēto vidē
Parazītus ir grūti ielikt triju teikumu rāmī, mēģinot paskaidrot, kas ir tik īpašs šajā filmā, kura ir atnesusi pirmo Zelta palmas zaru Korejas kino. Ietilpīgs ir pats stāsts par nabadzīgas ģimenes atvases veiksmi – pretendēt uz darbu bagātnieka, IT firmas īpašnieka, ģimenē. Tas gan ir tikai pats sākums viņa un viņa ģimenes ceļam pa sociālās hierarhijas kāpnēm. Sabiedrības krasā noslāņošanās, atšķirības dzīves līmeņa un iespēju ziņā ir aktuāla tēma globālajā pasaulē. Taču režisors Bons Džūnho neizvēlas didaktisku, moralizējošu toni un novērotāja neitrālo pozīciju (par šo var runāt citu sociāli aktuālu Kannu konkursa filmu sakarā), bet gan izaicinoši rotaļājas ar Rietumeiropas kino šad tad apspēlētu dramaturģisko modeli, kurā "nabadziņi", "ienācēji no ārpasaules" ielaužas izredzēto – bagāto – vidē, iekarojot to kā sava veida Ziemas pili.
Starp citu, pirms sešiem gadiem Kannu konkursā bija nīderlandiešu režisora Aleksa van Varmerdama filma Borgmans/ Borgman (2013), kas piedāvāja līdzīgu sižetu – bagātnieku dzīves telpas ieņemšanu, ko īsteno "nabadziņi". Toreiz šī skarbā, ironiskā filma palika absolūti neievērota. Iespējams, Korejas vides eksotika Bona Džūnho Parazītos ļāvusi līdzīgu stāstu uztvert nedaudz atsvešināti. Filmā ir vairāki absolūti negaidīti dramaturģiski pavērsieni un nevainojams režisora darbs, kas ļauj uzskatīt Parazītu balvu par pelnītu. Filma Latvijā būs skatāma rudenī, Rīgas kinofestivālu sezonā.
Daudzi žurnālisti, prognozējot Zelta palmas zara potenciālo saņēmēju, bieži, pārāk bieži minēja režisora Pedro Almodovara vārdu. Viņa filma Sāpes un slava/ Pain and Glory ir autobiogrāfiskā pieredzē un sāpēs balstīts stāsts par 60 gadu vecu režisoru radošajā un veselības krīzē. (Šīs filmas pirmizrāde Latvijā ir gaidāma septembrī festivālā Baltijas pērle.) Argumenti, kāpēc filmai būtu jāpiešķir galvenā balva, gan neizturēja kritiku – Pedro Almodovars balvu ir pelnījis, jo viņam Zelta palmas zara nav... Protams, viņš to ir pelnījis. Diemžēl Kannu festivāla žūrija ir mainīgs elements, gluži tāpat kā sociālpolitiskais konteksts, kurā ik gadu notiek svarīgākais festivāls pasaulē. Tālab bija naivi cerēt, ka šā gada Kannu žūrija garantēs "vēsturisko taisnīgumu", piešķirot spāņu autorkino nogurušajam ģēnijam viņa sen pelnīto balvu. Tā tas nenotika, kaut balvu par labāko aktiera darbu saņēma Antonio Banderass – režisora lomas tēlotājs drāmā Sāpes un slava.
Dzimumu līdztiesība
Turpmāk, komentējot žūrijas lēmumus, nāksies piesaukt politkorektuma jēdzienu, jo šoreiz žūrija, kas bija veidota, ievērojot dzimumu līdztiesības principu (četri vīrieši un četras sievietes), ir smalki iztamborējusi savu lēmumu, respektējot dažnedažādas aktualitāšu šķautnes un, protams, dzimumu līdzsvaru. Jau rakstīts, ka Kannu festivāls līdzās citām ietekmīgām kino institūcijām Eiropā ir apņēmies atbalstīt dzimumu līdztiesības principu, kas summējas formulā 50/50 2020. Proti, ideālā gadījumā 2020. gadā pusei no Kannu festivālā izrādītajām filmām būtu jābūt sieviešu veidotām. Kaut gan neviens nekur nav pasludinājis, ka arī puse no balvām būs jāpiešķir sievietēm, šī gada festivāla rezultāti iezīmē diskutablu tendenci, jo sieviešu īpatsvars balvu saņēmēju vidū ir liels. Jautājums – vai tās ir piešķirtas pamatoti vai varbūt tikai tāpēc, lai ierakstītu kādu politkorektu rindiņu Kannu festivāla vēsturē? Festivāla Grand Prix tika piešķirts senegāliešu izcelsmes franču režisorei debitantei Mati Diopai par filmu Atlantija/Atlantics. Pati Francijas un Senegālas sadarbībā veidotā filma ir simpātiska, bet ne vairāk, tā ir melodrāma par jaunu meiteni Adu, kurai ir jāšķiras no mīļotā un jāprec nemīlams vīrietis. Šī ir viena no neizprotamākajām žūrijas izvēlēm.
Sieviešu uzvaras gājiens Kannās turpinājās ar balvu francūzietei Selīnai Siamā kā labākajai scenāristei par filmu Lēdijas portrets ugunī/Portrait of a Lady on Fire. Dekoratīvā un samērā askētiskiem līdzekļiem veidotā filma stāsta par divu sieviešu – jaunas aristokrātes un viņu gleznojošās mākslinieces – attiecībām. Māksliniecei ir jārada portrets, kas tiks nosūtīts viņas modeles preciniekam. Taču striktās darba attiecības pāraug jutekliskā kaislībā, kurai nav iespējams turpinājums – vismaz 1770. gada Francijā ne. Ja atmetam blakus apstākļus, ka tieši Selīna Siamā Francijā ir viena no aktīvākajām kustības 50/50 2020 balsīm un tās iniciatore, un to, ka šogad jau otrā A klases festivāla konkursā ir iekļauta vēsturiska melodrāma par sieviešu attiecībām, kas, par spīti dažādiem ierobežojumiem, pāraug jutekliskā tuvībā, viss ir kārtībā. (Berlīnes kinofestivālā konkursā bija līdzīga spāņu filma Elisa un Marsela.)
Kannu balvu sarakstā ir arī filma Mazais Džo/Little Joe – austriešu režisores Džesikas Hausneres fantastikas filma, kuras galvenā varone ir zinātniece – laimes puķes izgudrotāja. Zinātnieces lomas atveidotāja Emīlija Bīčema saņēma balvu kā labākā aktrise (recenzijās viņas spēles maniere tika dēvēta par nogurdinošu un monotonu). Kannu konkursā bija četru sieviešu režisoru darbi – trīs no tiem ir saņēmuši balvas. Aiz strīpas atstāta tikai franču filma Sibilla (režisore Žistīne Trīta), ar erotiskām epizodēm izdaiļota melodrāma par psiholoģi radošos meklējumos – no rakstniecības līdz filmas uzņemšanas laukumam. Filma ir nopirkta izrādīšanai Baltijas valstīs.
Klasiķi un jauniņie
Ar daudz lielāku entuziasmu esmu gatava komentēt pārējās filmas laureātes, kurās tik tieši neatspoguļojas "cīņas par sieviešu tiesībām" apsveicamie rezultāti. Tajās gan rezonē eskalējošā sociālā nervozitāte un neveiksmīgās integrācijas problēmas kā beļģu klasiķu Dardēnu filmā Jaunais Ahmeds/The Young Ahmed. Tās galvenais varonis ir 13 gadu vecs Beļģijā dzīvojošs puika, kurš kļuvis par fanātisku musulmani un ir apsēsts ar mērķi nogalināt savu skolotāju. Žans Pjērs Dardēns un Liks Dardēns ir Eiropas neoreālisma tradīciju konceptuāli uzturētāji, kuru kontā jau ir vairākas augstākās Kannu festivāla balvas. Viņiem piešķirtā balva par labāko režiju filmā Jaunais Ahmeds iebildumus neraisa, kaut tikpat labi tā būtu varējusi nonākt arī cita klasiķa – līdzīgā neoreālisma manierē strādājošā brita Kena Louča – rokās par smeldzīgo, sociāli asredzīgo darbu Atvainojiet, jūsu mums pietrūka/Sorry We Missed You. Šogad tieši brāļi Dardēni, nevis Kventins Tarantīno, Pedro Almodovars, Ksavjē Dolans vai Terenss Maliks tika izcelti Kannu klasiķu sacensībā.
Par spīti lēmumu samocītībai un neizprotamībai, Kannu žūrija uzteica arī jaunas parādības. Sociālā spriedze un pārsteidzoši kinematogrāfiski risinājumi raksturo brazīliešu filmu Bakurau/Bacurau (režisori Klebers Mendonsa Filjo un Žuljanu Dorneless) – antiutopiju par killeru komandu, kas prieka pēc ieradušies slepkavot kādā nomaļā Brazīlijas ciematā – un franču filmu Nožēlojamie/Les Misérables (režisors Ladžs Lī), kuras darbība risinās Parīzes nelabvēlīgajos rajonos. Abas filmas veidojuši līdz šim plašāk nepazīstami režisori, un abas tika pie žūrijas balvām.
Žūrijas īpašo atzinību saņēma režisora Elijas Sulemana absurda komēdija Tām jābūt debesīm/It Must Be Heaven, kurā viņš pats spēlē palestīniešu kinorežisoru, kas meklē finansējumu savam projektam.
Balvu Tarantīno!
Tas arī viss par Kannu festivāla konkursa programmas sacensības oficiālajiem rezultātiem, kaut aiz strīpas (bez balvām) ir palikušas izcilas filmas. Acīmredzot tās nav iekļāvušās žūrijas filigrāni izskaitļotajā godalgu sadalījumā. Kventins Tarantīno un viņa filma Reiz Holivudā/Once Upon a Time... in Hollywood bija viens no Kannu skaļākajiem notikumiem. Kventins Tarantīno ir viens no Kannu festivāla atklātajiem un atbalstītajiem fenomeniem – amerikāņu autoriem, kurš pirms gadsimta ceturkšņa Kannās saņēma Zelta palmas zaru par Lubeni/Pulp Fiction. Viņa jaunās filmas darbība risinās 60. gadu izskaņā, kad Holivudu satricināja Meisona bandas pastrādātās slepkavības – tika nogalināta režisora Romāna Polaņska sieva aktrise Šārona Teita, kura bija bērniņa gaidībās. Filmas galvenie varoņi ir izdegusi, krīzē esoša TV vesternu zvaigzne, ko izcili spēlē Leonardo di Kaprio, un viņa dublieris un šoferis, kura lomā omulīgi jūtas Breds Pits. Vesternu zvaigznes nams atrodas kaimiņos Romāna Polaņska un Šāronas Teitas namam. Atšķirībā no Šāronas Teitas, kuru tēlo Margo Robija, Leonardo di Kaprio un Breda Pita varoņi ir fikcija – režisora fantāzijās radīti tēli.
Pati filma ir pieblīvēta gan ar refleksijām par 60. gadu Holivudas kino un TV vēsturi, gan paša Kventina Tarantīno filmām. Pirms pirmizrādes režisors lūdza recenzentus neatklāt sižeta nianses, ko arī ievērošu, piebilstot vien, ka radošās ambīcijas un talants ļauj Kventinam Tarantīno, līdzīgi kā savā filmā Bēdīgi slavenie mērgļi/Inglourious Basterds (2009), koriģēt vēstures gaitu. Šoreiz režisora radītais kinematogrāfiskais universs Reiz Holivudā, kas ir viena no viņa vislabākajām filmām, nekādi neiegūlās Kannu žūrijas definēto aktualitāšu rāmī – ne cīņas par sieviešu tiesībām, ne sociālās spriedzes un noslāņošanās tēmas.
Ārpus rāmja palika arī vairākas lieliskas žanra filmas – pārliecinoši trilleri, krimināldrāmas, kas bija iekļautas konkursā, piemēram, itāļu klasiķa Marko Belokio Nodevējs/The Traitor – uz patiesiem faktiem balstīts stāsts par itāļu mafiju. Tas vēlreiz pierāda, ka Kannu festivāla konkurss un tā balvas ir tikai un vienīgi dramaturģisks dzinulis divu desmitu filmu sacensībā, taču balvu sadalījums nav neapstrīdama patiesība.