Sestdien, 25. maijā, finišējušais 77. Kannu kinofestivāls jau ir ieguvis īpašu nozīmi gan Latvijas kinovēsturē, gan arī manā personīgajā Kannu festivāla vēsturē. Tas ir saistīts ar Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas filmas Straume/Flow īpašajiem, pat sensacionālajiem panākumiem. Kannu festivāla pirmizrāde ir kā jutīgs sensors, kas prognozē filmas panākumu potenciālu. Pēc pirmizrādes profesionālā publika mēdz reaģēt dažādi – gan pieklājīgi nedaudz aplaudē, gan aplaudē ilgi, sirsnīgi un aizrautīgi. Straume, būdama vienīgā animācijas filma konkursa programmā Īpašais skatiens/Un Certain Regard, pirmizrādē piedzīvoja emocionālu aplausu un sajūsmas viesuli.
Labestības eksplozija
Latvijas tandēma – Ginta Zilbaloža un Matīsa Kažas – veidotā Straume spēj izraisīt aizkustinājumu, emocijas, labestības un sirsnības eksploziju. Pēc Straumes seansa satiku sievietes saraudātām acīm kā pēc katarses – neko tādu nebiju pieredzējusi. Kannās dominē racionāla un nevaļīga profesionālā publika, kas hiperdinamiski pārvietojas no seansa uz seansu, lai piefiksētu oficiālajā atlasē nonākušo filmu plūsmu. Straume – šis meditatīvi niansētais dzīvnieku ceļojums laivā, sava veida Noasa šķirstā, pasaulē, kurā izzuduši cilvēki, – raisa apbrīnojami tīras emocijas un ļauj izjust empātiju pret galveno varoni – kaķi, plastisku, piesardzīgu un sīkstu personību izdzīvotāju.
Filmas unikalitāte ir Ginta Zilbaloža prasme animētajiem dzīvniekiem piešķirt absolūtu ticamību, katrai sugai raksturīgo plastiku un uzvedību ietonējot ar katra konkrētā varoņa (kaķa, putna, suņu, lemuru un citu) rakstura īpašībām. Tomēr Straumes personāži uzvedas un rīkojas nevis kā cilvēki, bet gan kā dzīvnieki. Filmā ir radīta absolūta autentiskuma sajūta, ne velti viens no ietekmīgākajiem profesionālajiem izdevumiem IndieWire ir nodēvējis Straumi par īpašu, revolucionāru darbu, arī vienu no "novatoriskākajām animācijas filmām par dabu kopš Bembija laikiem". "Reti kad rodas sajūta, ka skaties kaut ko pavisam jaunu, bet Latvijas režisora Ginta Zilbaloža filmai tas ir izdevies," ziņo IndieWire. Jāatgādina, ka Volta Disneja Bembijs ir tapis 1942. gadā.
Ar galvu reibinošām uzslavām neskopojas arī citi ietekmīgi ASV un Lielbritānijas izdevumi – The Hollywood Reporter un The Screen International (šis izdevums saskata Straumē atsauces gan uz kino klasiku, gan uz Viljama Tērnera glezniecību). Britu laikraksts Telegraph un The Hollywood Reporter ierindojuši Straumi labāko Kannu kinofestivāla filmu izlasē.
Ko no tā visa var secināt? To, ka 30 gadu vecais Gints Zilbalodis ir unikāls talants animācijas pasaulē, savukārt 28 gadus vecais Matīss Kaža ir augstas raudzes producents (viņš ir arī Straumes scenārija līdzautors), kurš spējis nodrošināt šīs Latvijas mērogiem lielbudžeta animācijas filmas ražošanu, piesaistot līdzekļus ne tikai no Latvijas, bet arī no Francijas un Beļģijas kino fondiem sadarbībā ar šo valstu filmu līdzproducentiem un radošajām komandām.
Roku darba kvalitāte
Iespējams, Straumei būs lemts kļūt par pasaulē populārāko Latvijas filmu. Uz to ļauj cerēt pamatīgā ārvalstu izplatītāju interese un jau noslēgtie darījumi, to skaitā arī par Straumes izplatīšanu Ziemeļamerikā – Eiropas filmām sarežģīti iekarojamā tirgū. Iespējams, animācija ir mūsu tik sen meklētā Nokia (ja atminaties, kas tas tāds vispār ir) – mazas valsts radīts produkts, kas spēj rezonēt pasaulē. Straume ir unikāls, īpaša talanta veidots mākslas darbs, kuru atšķirībā no Nokia nevar palaist ražošanā, taču Straumes panākumi noteikti var fokusēt pasaules uzmanību uz Latviju (valsts tēls!), īpaši Latvijas kino un animāciju, kurā sastopas tik bieži piesauktās modernās tehnoloģijas un arī vizuālās tradīcijas – roku darba kvalitāte.
Straumei ir spēcīgi ieroči, lai tā sasniegtu augstāko, ko var sasniegt Eiropā radīta filma gan starptautisko balvu, gan auditorijas piesaistes ziņā. Šīs filmas auditorija ir universāla – mazi, lieli, jauni, veci. Mēs visi kopā ar kaķi un viņa draugiem varam ceļot aizraujoši skaistajā animētajā pasaulē, kuras klimatiskās pārmaiņas (cunami) liek meklēt risinājumu, kā "izpeldēt" līdz laimīgam finālam. Tas mums visiem ir aktuāli.
Nākamais Straumes kalendārā ir lielākais animācijas filmu festivāls pasaulē, kas notiek Ansī Francijā. Jūs teiksiet: un kur tad Kannu balvas (filma saņēma atzinību par skaņas risinājumu)? Jāsaka, šajā Kannu festivālā pie balvām netika arī klasiķi un pasaulslaveni režisori, kuru filmas startēja galvenajā konkursa programmā. Nosaukšu vien dažus – Frānsiss Fords Kopola, Pols Šrēders, Deivids Kronenbergs. Tie ir autori, kuru vārdi ir ierakstīti kinovēsturē. Bez jelkādām balvām palika Itālijas patlaban nozīmīgākais režisors Paolo Sorrentīno (viņa izsmalcinātā filma Partenope/Parthenope par jaunu, juteklisku sievieti ar dievietes vārdu Partenope uz karstām pēdām tika nopirkta izrādīšanai arī Baltijā). Balvu dalīšanas loģika festivālos ne vienmēr ir pamatota.
Jau vēstīts, ka animācijas filmas Kannu programmā vispār tiek uzskatītas par izņēmumu, te fokuss vienmēr ir bijis spēles kino, aktierfilmas – tas atspoguļojas arī balvu sadalē. Pēc man pieejamās informācijas, Kannu festivāla vēsturē balvu līdz šim nav saņēmusi neviena animācijas filma, taču festivāls ir bijis ideāla publicitātes platforma šo darbu turpmākajiem panākumiem (piemēram, filmām Šreks (2001) un Šreks 2 (2004)). Straumi vēl gaida tāls un varens ceļojums.
Kontrole un agresija
Būšu iztērējusi atvēlēto zīmju apjomu Straumei, tālab par festivāla pamatkonkursa rezultātiem – ļoti lakoniski. Ir bezjēdzīgi oponēt prominentas žūrijas viedoklim, kura to jau ir paudusi. Turklāt amerikāņu aktrises un režisores Grētas Gērvigas vadītajā žūrijā bija sapulcinātas spilgtas personības. Kopumā žūrijas gala verdikts būtu atzīstams par labu esam, ja par kritēriju uzskatām žūrijas un profesionālo kritiķu viedokļu paralēlismu. Tik viena piebilde – ja vien festivāla galvenā balva Zelta palmas zars netiktu piešķirta amerikāņu režisora Šona Beikera filmai Anora (pie tā vēl atgriezīšos).
Par kritiķu izvēles līderi 22 filmu sacensībā kļuva Irānas režisora Mohammada Rasulofa Svētās vīģes sēkla/ The Seed of the Sacred Fig – drāma par Irānas tiesneša ģimeni, kas pēta varas un privātuma attiecības. Žūrija pasniedza šai filmai īpašu speciālbalvu, kaut varēja dāsnāk. Viens no filmas atbalsta iemesliem ir Irānas varas iestāžu nemitīgā kontrole un agresija pret Irānas kino veidotājiem. Pēc filmas iekļaušanas Kannu konkursa programmā Irānas varas iestādes pratināja filmas aktierus, centās panākt filmas atsaukšanu no Kannām. Režisors Mohammads Rasulofs, kuram Irānā ir piespriests cietumsods, ir aizbēdzis no valsts un uzturas emigrācijā. Savas filmas pirmizrādē 24. maijā viņš bija uz Kannu sarkanā paklāja.
Pie festivāla otrās nozīmīgākās balvas Grand Prix tika jaunas indiešu režisores Pajalas Kapadias debijas darbs Viss, ko mēs iedomājamies kā gaismu/All We Imagine as Light – niansēts stāsts par divām Mumbajas medicīnas māsām. Reālistiskā izteiksme filmā iegūst arī metaforisku vispārinājumu – skatījumu uz Indijas patriarhālo sabiedrību un jaunu sieviešu pašsajūtu tajā.
Strīdīgā izvēle
Festivāla gaitā daudzi – mani ieskaitot – rakstīja, ka laureātu vidū noteikti būs divas spilgtas, provokatīvas filmas, kas piedāvā neparastus izteiksmes līdzekļus: franču režisores Koralī Faržā šokējošais bodīhorors un ironija par antieidžinga tēmu Substance/The Substance un franču režisora Žaka Odiāra muzikālais trilleris Emīlija Peresa/Emilia Pérez. Koralī Faržā saņēma balvu par labāko scenāriju, savukārt Žaka Odiāra filmai pasniegta Žūrijas balva un balva par labāko aktrišu ansambli.
Par labāko aktieri atzīts amerikānis Džesijs Plemonss par trim lomām Jorga Lantima filmā Laipnības veidi/Kinds of Kindness. Par labāko režiju apbalvots portugāļu autors Migels Gomešs, kura radikālais autorkino Grand Tour – vēsturiska filma par diplomāta un viņam pēdas dzenošas līgavas gaitām Āzijā – pārsteidz ar melnbaltu attēlu un sarežģītu struktūru. Šis tad arī būtu festivāla žūrijas atbalsts radikāla autorkino virzienam, kas mūsdienu festivālos jau ir kļuvis par retumu.
Esam nonākuši pie galvenās, ļoti strīdīgās izvēles – Zelta palmas zaru žūrija piešķīra amerikāņu režisora Šona Beikera filmai Anora. Tā ir meistarīgi veidota situāciju komēdija par krievu oligarha dēliņa un Ņujorkas striptīzmeičas – uzbeku emigrantu atvases Anoras – romānu. Režisors saņemto balvu veltīja visas pasaules seksa darbiniecēm, taču tas nemazina neizpratni par žūrijas totālo atrofiju sociālpolitisko kontekstu izpratnē. Šis nav laiks stāstiem par krievu oligarhu jandāliņiem Braitonbīčā, un, ja kādam šādus stāstus gribas stāstīt, varbūt tos nevajag pušķot ar "palmu zariem". Kaut, ko tur liekuļot, Kannu kinofestivālā Krievijas žurnālistu bija daudz, savukārt ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas filmas Iebrukums – dokumentāla, skaudra vērojuma par dzīvi Ukrainā kara laikā – seanss bija patukšs. Diemžēl Kannu kinofestivāls un tā žūrija jūtas tālu no kara.