Interneta laikmetā ar vairāku dienu nobīdi ziņot, kurš ko ieguvis 29. Eiropas Kinoakadēmijas balvas piešķiršanas ceremonijā, šķiet naivi. Visdrīzāk tos, kurus šī tēma – Eiropas kino – patiesi interesē, jau ir sasniegušas ne tikai ziņas par Eiropas Kinoakadēmijas balvas ieguvējiem, bet arī viņu pateicības runu fragmentiņi, kas īsu videorullīšu formātā pārplūdinājuši sociālo tīklu Facebook. Aiz šo rullīšu kompaktuma grūti nojaust par Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas grandiozo hronometrāžu – gandrīz trīsarpus stundu (priekšspēli un citas svinīgas atrakcijas neskaitot).
Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas pasākums regulāri notiek pilsētā, kurai konkrētajā gadā ir ticis atbildīgais un pamatīgus resursus prasošais Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss. Tā bija gan Tallinā 2011. gadā, gan Rīgā 2014. gadā, gan šogad Vroclavā, kura tūlīt atvadīsies no kultūras galvaspilsētas goda. Starp citu, par vienu no kultūras galvaspilsētas gada izskaņas pasākumiem šajā Polijas pilsētā kļūs režisora Andreja Žagara iestudētais Džuzepes Verdi Trubadūrs Vroclavas operā. Pirmizrāde notiks 16. decembrī. Trubadūra plakāti Vroclavā ir lieli un labi pamanāmi.
Pieci ar vienu cirtienu
Pirmo reizi Eiropas Kinoakadēmijas balvas triju gadu desmitu pastāvēšanas vēsturē par gada labāko filmu ticis atzīts sievietes veidots darbs. Tā ir vācu režisores Marenas Ādes filma Tonijs Erdmanis/Toni Erdmann, kura joprojām skatāma kinoteātrī Splendid Palace. Tonijs Erdmanis, kas bija izvirzīts piecās kategorijās, sestdien ieguva visas iespējamās balvas. Marena Āde tika atzīta par labāko režisori un scenārija autori, balvas saņēma galveno lomu atveidotāji – Sandra Hillere un Pēters Simonišeks. Kronis visam – labākās Eiropas filmas gods. Vareni!
Jāņem vērā, ka Tonija Erdmaņa konkurenti bija klasiķu darbi. Liega sarūgtinājuma ēna pārlaidās gan pār temperamentīgā spāņu režisora Pedro Almodovara seju, gan britu meistara Kena Louča vaigu, kad viņi saprata, ka viņu filmas – respektīvi Huljeta/Julieta un Es, Daniels Bleiks/I, Daniel Blake –, kuras sacentās ar Toniju Erdmani labākās filmas kategorijā, palikušas bešā. Uz galveno balvu pretendēja vēl viena klasiķa Pola Verhovena ironiski erotiskā filma Viņa/Elle ar Izabellu Ipēru.
Pie visa vainīga ir māksla
Kas bijis, bijis – Pedro Almodovars, Kens Loučs un Pols Verhovens ir daudz pieredzējuši, un diez vai viņus vairs spēj satriekt kārtējās balvas piešķiršanas vai nepiešķiršanas fakts. Tomēr zīmīgs ir fakts, ka pieredzes bagāto mākslinieku pulkā ir iebrāzusies citas paaudzes pārstāve. Vācu režisorei Marenai Ādei pirms dažām dienām palika četrdesmit, un Tonijs Erdmanis ir viņas trešā pilnmetrāžas filma.
Kino no laika gala ir uzskatīts par vīriešu profesiju, šajā jomā dominē vīriešu veidoti vēstījumi, vīriešu filmas – šī tendence ir raksturīga gan Amerikas, gan Eiropas kino. Arī ASV Kinoakadēmijas piešķirtā Oskara hierarhijā līdz šim ir ielauzušās vien pāris režisoru sieviešu. Amerikāniete Katrīna Bigelova saņēma Oskaru par labāko filmu un labāko režiju 2010. gadā – par filmu Sapieris/The Hurt Locker.
Aplami gan būtu saistīt Marenas Ādes triumfu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā ar patlaban Eiropā, it īpaši Skandināvijā, aktuālo dzimuma kvotu principu kino industrijā (valsts institūcijas, kas atbalsta kino ražošanu, rūpējas par līdzsvaru industrijā, finansējot noteiktu daudzumu režisoru sieviešu filmas). Marenas Ādes uzvara nav saistīta ne ar birokrātiskiem ierobežojumiem, ne Eiropas Kinoakadēmijas biedru (viņu ir 3200) pēkšņo feministisko patosu: pie visa vainīga ir māksla – filma Tonijs Erdmanis, kurā, kā atzīst režisore, ir daudz autobiogrāfisku iezīmju. Šo darbu Marena Āde ir veltījusi savam tēvam, no kura ir mācījusies humora izjūtu. Nav jābūt apveltītam ar īpašu fantāziju, lai nojaustu, ka iedvesma filmas sižetam par hiperaizņemtās, biznesa karjeru veidojošās meitas un viņas ekscentriskā tēva, kurš radījis pats savu dubultnieku Toniju Erdmani, attiecību stāsts ir pasmelta no Marenas Ādes dzīves.
Lūk, arī rezultāts – Eiropas Kinoakadēmija ir atzinusi talantīgās mākslinieces unikālo vietu 2016. gada Eiropas kino ainavā, iezīmējot paaudžu maiņu Eiropas režijas elitē.
Pasaule ir mainījusies
Pilsētas, kuras iegulda iespaidīgus līdzekļus – apmēram miljonu eiro –, lai uzņemtu Eiropas Kinoakadēmijas ceremoniju, dara visu, lai pārsteigtu, atstātu iespaidu un pārspētu konkurentus – tos, kas rīkojuši ceremoniju agrāk, un tos, kas to rīkos pēc tam. Tālab jautājums, vai Vroclavā notikusī ceremonija bija varenāka nekā Rīgā, ir loģisks. Pamata satraukumam nav – Latvijas Nacionālajā operā notikušo pasākumu joprojām piemin ar labu vārdu, kaut poļu kolēģi Vroclavā bija atvēzējušies pamatīgi.
Ietilpīgā, vērienīgā jaunā Vroclavas koncertzāle ir arhitektoniski iespaidīga. Diemžēl Rīgā līdzīgas mūsdienīgas koncertzāles nav. Tomēr jāatzīst, ka paļaušanās uz efektīgo arhitektūru, minimāli investējot scenogrāfijā, nebija pārāk veiksmīga. Skatuves noformējumā dominēja lausku un šķembu efekts – iespējams, kā dizainisks mājiens ar mietu ļodzīgās un krīžu satricinātās Eiropas Savienības virzienā, taču vērot videoprojekcijas uz lauskveidīgajiem ekrāniem bija izaicinājums. Eiropas Savienības vienotības idejas, nepieciešamība pārvarēt visas krīzes un pat novēlējums "ieiet dušā, lai noskalotu nacionālisma smārdu" dominēja gandrīz katrā publiskajā uzrunā. Antiputinisku degsmi demonstrēja viena no Pussy Riot dalībniecēm. Viņa atgādināja, ka cietumsodu Krievijā turpina izciest ukraiņu režisors Oļegs Seņcovs, kura apsūdzībām ir politisks raksturs.
Saturiski šķita, ka Vroclavā notiekošo ceremoniju ar tās politisko patosu un Eiropas idejas daudzināšanu no Rīgā notikušā pamatā izklaidējošā šova atšķir gaismas – nevis nieka divi – gadi. Pasaule diemžēl ir mainījusies. Tomēr politisko aktualitāšu akcentēšana nekavēja Eiropas kino leģendu sumināšanu. Balvu par Eiropas kino ieguldījumu pasaulē saņēma īru aktieris Pīrss Brosnans, plaši mīlēts kā Džeimss Bonds, – turklāt no dāņu režisores Susannes Bīras rokām. Viņa filmējusi Pīrsu Brosnanu komēdijā Mīlestība ir viss, kas jums vajadzīgs/Love Is All You Need (2012) un pati daudz strādā ASV. Abu runas bija garas un sirsnīgas ar atraktīvu biogrāfisko faktu pārstāstījumu; tos gan aktieris, gan režisore lasīja no "tekstu mašīnas" – tāpat kā visi pārējie ceremonijas dalībnieki, kuri pasniedza un saņēma godalgas. Tātad nekādu cerību, ka dažs labs neveikls joks ir improvizācija, nevis scenārija teksts.
Kinovēsturē iesvaidītajiem nozīmīgs ir fakts, ka ar balvu par mūža ieguldījumu tika sumināts leģendārais franču scenārists Žans Klods Karjērs, kurš veidojis neskaitāmas filmas ar Luisu Bunjuelu, Milošu Formanu, Žanu Liku Godāru, Nagisu Osimu, Folkeru Šlēndorfu, Patrisu Šero, Andžeju Vajdu un citiem meistariem.
Jāpiemin, ka par labāko Eiropas dokumentālo filmu tika atzīta niansētā bēgļu drāma Ugunis jūrā/Fuocoammare (režisors Džanfranko Rozi, Itālija), kura gada sākumā saņēma Berlīnes kinofestivāla Zelta lāci.
Pilns laureātu saraksts: www.europeanfilmacademy.org