Berlīnes kinofestivāls notika no 1. līdz 5. martam. Šīs nebūs tradicionālās piezīmes par Eiropas kinoindustrijai būtiskā festivāla programmas niansēm, tie nebūs arī komentāri par festivāla žūrijas lēmumiem, to pareizību vai aplamību. Drīzāk refleksijas par virtuālā telpā noķertiem fragmentiem, jo tieši tur – datora ekrānā – notika šī Berlināle (gan starptautiskais kinofestivāls, gan Eiropas kinotirgus). Pērn februārī Berlināle vēl paspēja notikt klātienes formātā. Tolaik jaunais vīruss vēl nebija izjaucis dzīvi ne Vācijā, ne Latvijā un par tā paralizējošo ietekmi nojauta retais.
Pērnā gada Berlīnes festivāls bija pēdējais lielais kultūras pasākums Vācijā 2020. gadā pirms pandēmijas un ierobežojumu triumfa. Un, lai cik ļoti festivāla rīkotāji ticēja, ka 2021. gada februārī dzīve būs normalizējusies un festivāls varēs notikt, kā ierasts, šīs prognozes bija pārāk rožainas. Vēl novembrī no Berlīnes festivāla un Eiropas kinotirgus organizētājiem nozares pārstāvji saņēma dažnedažādus piedāvājumus. Piemēram, īrēt konteinerus, kas tiktu izvietoti parkā pie tradicionālās tirgus norises vietas – izstāžu zāles Martin-Gropius-Bau – un kalpotu kā Eiropas kino institūciju stendi. Darbs tajos noritētu, ievērojot stingru epidemioloģisko protokolu. Tomēr pandēmija ieviesa kārtējās korekcijas – festivāls notika virtuāli. Berlīnē kinoteātrī filmas skatījās tikai žūrija, virtuāli tās varēja vērot Eiropas kinotirgū akreditētie profesionāļi un preses pārstāvji. Publika Berlināles filmas pagaidām nav redzējusi, un festivāls cer, ka filmu programmu skatītājiem varēs piedāvāt vasarā, kad atkal tiks atvērti kinoteātri.
Nervozs izmisums
Šoreiz izpalika sarkanais tepiķis, aktieri, kleitas, kņada, apbalvošanas ceremonija – tas, kas parasti festivāliem piesaista preses un interesentu uzmanību. Tā vietā – neaptverams virtuālo norišu kopums datora ekrāniņā, simtiem virtuālu filmu seansu, semināru un pasākumu. Kāda būtu jūsu reakcija, ja, atverot Excel failu ar Eiropas kino tirgū piedāvātajām filmām, jūs redzētu, ka to ir ap 1400? Mana reakcija bija nervozs izmisums, jo sapratu, ka no šī filmu lēruma redzēšu niecīgu daļu. Eiropas kinotirgus uzdevums ir izrādīt filmas potenciālajiem filmu tiesību pircējiem, un 1400 filmu vidū bija arī vismaz septiņas Latvijas filmas, ieskaitot kopražojumus.
Milzīgais filmu skaits atgādina par sarežģīto situāciju industrijā. Filmas tiek veidotas arī pandēmijas laikā, tomēr galvenais un tradicionālais filmu izplatīšanas kanāls – kinoteātri – lielākajā daļā Eiropas valstu joprojām ir paralizēts. Ir izņēmumi – piemēram, Spānijā kinoteātri turpināja darboties 2020. gada rudenī un darbojas tagad, arī Igaunijā tie bija atvērti līdz pat šā gada marta sākumam.
Kopumā ir uzkrājies liels daudzums filmu, kuras gaida pirmizrādes iespējas kinoteātros, kas ir industrijas svarīgākais ieņēmumu avots. Varbūt te jālieto pagātnes forma – bija. Jo šī tēma – kas ar kinoindustriju notiks pēc pandēmijas beigām, kāda būs kinoteātru loma, vai skatītāji tajos atgriezīsies – bija klātesoša daudzās virtuālās sarunās un semināros. Kāda būs globālo digitālo platformu ietekme – pandēmijas laikā tās ir nostiprinājušas muskuļus –, vai un kā mainīsies tradicionālais kinobiznesa modelis? Šie ir urdoši, neatbildēti jautājumi, par kuriem pasaulē intensīvi diskutē.
Droši vien šajā lokā var iekļaut arī jautājumu, kāda turpmāk būs Eiropas festivālu loma. Domājams, festivāliem par savas nozīmes mazināšanos nav jāsatraucas. Tie joprojām ir būtiska Eiropas kino ekosistēmas daļa, kas diktē kvalitātes kritērijus, proti, ko uzskatīt par "labām filmām". Ja neesat režisors, kurš strādā ar Holivudas projektiem, bet gan ar Eiropas filmām, festivāli ir, bija un būs nepieciešami arī turpmāk. Piemēram, Berlīnes festivāla veidotāju spēkos ir no 1400 tirgū piedāvātajām filmām akcentēt tos 15–30 darbus, kas ir īpaši, jo tikuši iekļauti konkursa programmās.
Galvenajā konkursa skatē šogad bija piecpadsmit filmu, kas ir mazāk nekā parasti. Vēl divpadsmit filmu tika demonstrētas konkursa skatē Tikšanās/Encounters. Šis konkurss tika aizsākts pērn kā jaunās festivāla vadības projekts, kas izceļ radikālus, eksperimentālus darbus.
Amorāla uzvedība
Domāju, nav vērts izvērst tēmu, kāpēc festivāla filmas skatīties datora ekrānā dienas laikā, turklāt paralēli citiem darbiem nav pilnvērtīga pieredze. Par filmām var gūt vien «informatīvu», fragmentāru priekšstatu, bet ne vairāk. Akcentēšu vien dažas Berlīnes konkursa programmas filmas un ceru, ka būs iespēja ar tām satikties kinoteātrī. Kaut gan Berlīnes festivāla uzvarētājai – Zelta lāci ieguvušajai filmai Nelaimīgā kniebšanās jeb Trakais porno/ Bad Luck Banging or Loony Porn – nokļūšana kinoteātros var būt visai sarežģīts process.
Nelaimīgā kniebšanās ir patiesi traka filma – asprātīga, nekaunīga, provokatīva, būtībā ideāla šī fragmentētā pandēmijas festivāla uzvarētāja. Sižeta centrā ir skolotāja, kuras intīmais video nejauši kļūst publisks. Kas to ievietojis sociālajos tīklos – vai kāds asprātis no datoru remonta darbnīcas, kurp skolotājas vīrs aiznesis salabot datoru, vai kāds cits –, nav būtiski. Būtisks ir tracis, kurā nokļūst skolotāja. Viņu pēkšņi dažnedažādas sabiedrības grupas sāk uzskatīt par amorālu pornoaktrisi. Filmu veidojis Radu Žude – starptautiski pazīstams rumāņu režisors, kurš Trako porno uzfilmējis pandēmijas gadā.
Pērn februārī rumāņu komanda pieredzējušās producentes Adas Solomonas vadībā startēja ar šo projektu Berlīnes festivāla kopražojumu tirgū. Trakā porno projekts bijis gana provokatīvs un profesionāls, lai filma taptu kā Rumānijas, Luksemburgas, Horvātijas un Čehijas kopražojums. Režisors lieto iedarbīgus, šokējošus elementus, piemēram, filmas sākumā iekļauj nelaimīgo trakā porno epizodi, kas apzināti filmēta amatieriski neveikli un rada neērtības sajūtu. Seko titrs, un amatierporno nomainās ar mūsdienu Rumānijas vidi un lietišķā kostīmā tērptu pajaunu sievieti, kurā tikai ar grūtībām var atpazīt būtni no pornovideo. Radu Žude strādā precīzi un mērķtiecīgi, visu filmu viņš ir sadalījis segmentos, viena no daļām ir veidota kā kolāža, kurā ironiski tiek vizualizēti dažādi jēdzieni un parādības, kas raksturo postsociālisma Rumānijas sabiedrību. Režisora izmantotie paņēmieni sasaucas ar franču modernista Žana Lika Godāra radikālākajām 60.–70. gadu filmām.
Filmas izskaņā režisors piedāvā pat trīs iespējamos stāsta atrisinājumus – pozitīvo (vecāku un kolēģu kopsapulce nobalso, ka skolotāja var turpināt darbu skolā), negatīvo (skolotājai ir jāraksta atlūgums) un karnevāliski fantasmagorisko (skolotāja pārtop par Holivudas Brīnumsievietes/Wonder Woman līdzinieci un ķeras pie atriebes, pakļaujot savus tiesātājus visai pikantam sodam). Filma ironizē par nabadzīgas postsociālisma valsts sabiedrības fobijām, kompleksiem, hipertrofētām nacionālisma un ksenofobijas lēkmēm. Aktieri kadrā valkā maskas, arī tā ir konkrēta laika zīme, gluži tāpat kā sociālo tīklu ietekmes un bīstamības faktors.
Tas, ka Zelta lācis tika tik izaicinošai un pārliecinošai filmai, akcentē faktu, ka kopš 2020. gada Berlīnes festivāls ir krietni mainījies. Radikāli meklējumi formā un saturā ir kļuvuši par tām Berlināles vērtībām, ko uzsver gan festivāla programmu veidotāji, gan vērtētāji. Šogad žūrijā bija iepriekšējo gadu Berlīnes festivāla laureāti režisori Jasmila Žbaniča (Bosnija un Hercegovina), Adina Pintilie (Rumānija), Ildiko Eņedi (Ungārija), Džanfranko Rosi (Itālija), Nadavs Lapids (Izraēla) un Mohammads Rasulofs (Irāna).
Lācis dabiskā gaismā
Un īsi vēl par ungāru filmu Dabiskā gaisma/Natural Light, kas atnesa Sudraba lāci tās režisoram debitantam Dēnešam Naģam. Filma ir tapusi kā Ungārijas, Latvijas, Francijas un Vācijas kopražojums, tālab daļa no Sudraba lāča ir "piederīga" Latvijai – studijai Mistrus Media, pašmāju kino profesionāļiem un komponistei Santai Ratniecei. Filma stāsta par ungāru karavīriem, kuri Otrajā pasaules karā darbojās kopā ar nacistiskās Vācijas armiju, represējot iedzīvotājus okupētajās teritorijās. Galvenais varonis ir ungāru karavīrs, kurš pakļaujas apstākļu plūsmai un tiek iesaistīts mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanā. Filmā pārliecinoši izmantota kinematogrāfiska faktūra – tuvplāni, detaļas, daudzas no tām ieguvušas arī simbolisku, metaforisku jēgu (ūdens, piens, asinis, uguns). Pati filma ir jauna, taču profesionāli nobrieduša režisora darbs.
Kopumā Berlīnes festivālā tika piešķirti septiņi Sudraba lāči – tika atzīmēta Japānas filma Laimes rats un fantāzija/Wheel of Fortune and Fantasy, Vācijas dokumentālā filma Bahmaņa kungs un viņa klase/ Herr Bachmann und seine Klasse un Meksikas filma Policistu filma/A Cop Movie. Sudraba lācis tika arī labākajai aktrisei Mārenai Egertei par lomu filmā Esmu tavs vīrietis/Ich bin dein Mensch un labākajai otrā plāna aktrisei Lillai Kiclingerei par lomu filmā Mežs – es visur tevi redzu/Forest – I See You Everywhere. Konkursa programmā Tikšanās uzvarēja Francijas režisores Alises Diopas filma Nous/We. Pagaidām Berlīnes festivāla filmu programma ir bijusi virtuāla pieredze šauram kino profesionāļu un žurnālistu lokam. Atliek gaidīt to brīdi, kad virtuāli izrādītās un apbalvotās filmas satiksies ar skatītāju – gan Berlīnē (publiskās festivāla filmu skates plānotas jūnijā), gan citur, iespējams, arī kādā no Rīgas festivāliem rudenī. Jācer, tie būs reāli, nevis virtuāli. Uz normalitātes atgriešanos cer arī citi lielie Eiropas forumi, piemēram, Kannu kinofestivāls, kurš grasās notikt jūlijā – turklāt klātienes, nevis virtuālā formātā.