Televīzijā sāku strādāt par gaismotāju. Tolaik bija gaismas pults, pie kuras varēja uzstādīt gaismas studijā. Bet man jau gribējās braukt uz filmēšanām! Un tur ir jānes prožektori. No malas droši vien izskatījās stipri dumji – meitenīte ar prožektoru kādam lielam māksliniekam grib "uzlikt gaismu". Bet es sev teicu – tas tev ir jāpārvar, jo tev ir mērķis, tu kādreiz pie viņiem brauksi filmēt. Mērķa apziņa bija spēcīga – tā avīzē Literatūra un Māksla (07.02.2002.) plašā intervijā Gundegai Saulītei par savu ienākšanu Latvijas Televīzijā 70. gadu sākumā stāsta ilggadējā LTV režisore un kultūras žurnāliste Mārīte Balode.
25. oktobrī pēc smagas slimības viņa devās mūžībā. Televīzijā Mārīte Balode strādāja līdz pēdējam brīdim, veidojusi gan TV žurnālus par teātri, gan filmas un raidījumus par izcilām Latvijas kultūras personībām: Vizmu Belševicu, Āriju Elksni, Ojāru Vācieti, Veltu Līni, Gunāru Birkertu, Olgu Dreģi, Alvi Hermani un citiem. Kopš 2012. gada bija raidījuma Teātris.zip redaktore.
Man runāja Raini! Vienai!
Šodien Gundegas Saulītes intervijai, kurai likts virsraksts Es nekaunos kalpot!, ir zelta vērtība, jo Mārīte Balode bija cilvēks, kas gribēja izgaismot citus. Un darīja to pašaizliedzīgi, ar dziļu pietāti un misijas apziņu. Mācījusies Anrī Barbisa vidusskolā (tagad – Franču licejs), ar pašcieņu saglabāja sajūtu par piederību kādam lielākam pasaules mākslas templim, kurā nav vietas "žilbinošai izklaidei" un viendienīgiem, pseidoatraktīviem un reitingiem pielienošiem sižetiņiem. Viņa pievērsās arī vēstures tēmām – īpaši pieminams piecu sēriju vēstures raidījums – videofilma Akmens stāsti – 1998. gadā.
Mārīte Balode LTV 70. gadu beigās iesāka tolaik oriģinālo ekspresrecenziju ciklu, vēlāk sekoja cikls Skatuves meistari. Viņas pirmais portretējamais bija aktieris Hermanis Vazdiks. "Jāienes kaut kas savs, bet negribas neko uztiept skatītājam," apzinājās jaunā režisore. "Es toreiz teicu režisorei Gunai Balodei – nerādi mani, es visu darīšu aiz kadra! Man ļoti iepatikās strādāt aiz kadra, varbūt tas ir bijis tāds kā likteņa pirksts, kam gadu gaitā esmu ļāvusies, un tas veidojies par manu stilu. Man patīk palīdzēt cilvēkam kadrā izpausties." No savas profesionālās darbības pirmsākumiem režisorei dziļi iespiedusies prātā arī aktrises Almas Ābeles filmēšana: "Viņa mani sagaidīja, skatījās acīs un runāja Raini. Kādu stundu. Es atnācu mājās – man ir runāts Rainis! Vienai! Ja tā kaut ko uzdāvina, ir pienākums dot pretim."
Papīrs neelpo, nekustas
Mārīte Balode bija žurnāla Teātra Vēstnesis pirmā galvenā redaktore (1988–1990). "Kopējais darbs ātri vien mani pārliecināja par Mārītes personības lielumu. Jaunais žurnāls tika veidots ļoti skaistā un tikpat sarežģītā laikā. Jāuzsver, ka Teātra Vēstnesis bija pēdējais izdevums, kas tapa ar LKP Centrālās komitejas akceptu. Tas bija 1988. gada rudens, un pirmais numurs iznāca 1989. janvārī. Līdz brīvības triumfam vēl bija jāgaida, taču žurnāls bez jebkādām pēdiņām vai iekavām uzrunāja savu lasītāju. Iedomājieties, pirmā lielā raksta virsraksts vien ir īsta pļauka partijas vīriem – Teātris un dievkalpojums, un tā autors – bezkompromisa brīvības sludinātājs Juris Rubenis," atceras teātra zinātniece Maija Svarinska. Mārīte Balode, veidojot žurnālu, bija cieši izlēmusi: "Neiesim bulvāru literatūras pavadā." Atveroties specfondiem, tapa materiāli par trimdas kultūras dzīvi, arī par pasaules kultūras personībām. Kādā brīdī viņa tomēr atklāja, ka "papīrs neelpo un nekustas. Tai brīdī visskaidrāk sajutu – esmu televīzijas cilvēks!".
Vienmēr bija attīstībā
"Mārīte bija viena no talantīgākajām, vienmēr radošuma un enerģijas piepildītām raidījumu veidotājām Kultūras redakcijā. Strādājām kopā kopš projekta 100 g kultūras sākuma, vēlāk – īstenojot Mārītes dokumentālo filmu idejas. Veidojot stāstu par Alvi Hermani, filmējām viņu Parīzē, Vīnē un Zalcburgā, tā bija iespēja pavadīt kopā daudz laika un detaļās apspriest kultūras dzīvi, teātri, opermākslu, radīšanas procesa nianses, Rietumu kultūras iespējamos attīstības scenārijus, kas Mārīti ļoti uztrauca, visbeidzot, meklējām kopā ceļus uz garīgumu un labāku pasauli.
Mūsu sadarbība bija sarežģīta, daudz strīdējāmies, līdz atradām kopsaucējus. Mārīte vienmēr kaislīgi aizstāvēja savu patiesību, bija ļoti spēcīgs, aizrautīgs sarunbiedrs. Viņa prata sasniegt savus mērķus televīzijā un reizē izpildīt augstus ētiskos uzdevumus, ko pati sev izvirzīja. Viņai bija svarīgi savos raidījumos fiksēt talantus un viņu radošo ģenialitāti, ko sajuta uzreiz," atceras LTV Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle.
Atvadīšanās no televīzijas režisores un žurnāla Teātra Vēstnesis pirmās redaktores Mārītes Balodes notiks ceturtdien, 1. novembrī plkst. 15 Krematorijas Lielajā zālē, apbedīšana II Meža kapos. Atmiņu brīdis Eduarda Smiļģa Teātra muzejā pēc plkst. 17.
Kā parasti!