Nav viegli katru gadu izdomāt svaigu ievadu, ja runa ir par klasiski tradicionālu pasākumu: Nacionālā kino centra (NKC) rīkotais 4. maija Latvijas filmu maratons atkal ir klāt, turklāt līdz ar pandēmijas rosināto kinoskatītāju paradumu maiņu pat dubultojies apjomā, jo paralēli darbojas divos formātos: gadu gaitā ierastos klātienes seansus kinoteātrī Splendid Palace atkal papildina svētku programma NKC portālā Filmas.lv, kas svētku dienās ir pieejama visā pasaulē. Un te lietotais daudzskaitlis nav neuzmanības kļūda – šogad visas trīspadsmit filmas, kas ir iekļautas portāla izlasē, varēs skatīties 3. un 4. maijā, jo programma veltīta izcilā dzejnieka un arī kinoscenārista Imanta Ziedoņa (1933–2013) 90. jubilejai, un Ziedonis, kā zināms, ir dzimis tieši 3. maijā.
Dzejnieka kinozveja
Portālā Filmas.lv apkopotā izlase, kas veidota ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, ir unikāla iespēja vienuviet apskatīt visas nozīmīgākās pēdas, kādas Imants Ziedonis atstājis Latvijas kinovēsturē. Zīmīgi, ka dzejnieks Latvijas kinematogrāfistiem pirmoreiz pievienojies ļoti svarīgā brīdī, 60. gadu vidū, kad dokumentālais kino tikai sāka veidoties par vēlāk leģendāro Rīgas poētisko stilu. Filma Gada reportāža (1965) bija izšķirīgs pavērsiens, kas apliecināja dokumentālistu jaunās paaudzes novatorisko jaudu, nostiprinot viņu pozīcijas iepretim vecās paaudzes rūsējošajām klišejām. Šo filmu radījusi apskaužami talantīga komanda: scenārija autori Imants Ziedonis un Hercs Franks, režisors Aivars Freimanis un operators Ivars Seleckis visā Latvijā meklēja ietilpīgus poētiskus tēlus, lai veidotos jauns un ļoti cilvēcisks skatījums uz Latviju 60. gadu vidū, dziļa un jēgpilna "republikas jubilejas filma" (kurā gandrīz nemaz nejūt obligāto laikmeta ideoloģisko nospiedumu).
Gada reportāžas svētīgā ietekme uz Latvijas kinovēsturi izpaužas arī tādējādi, ka šajā filmā izveidojās un turpmāk vērtīgus augļus nesa draudzība starp scenāristu Imantu Ziedoni un režisoru Aivaru Freimani. Pēc daudzām desmitgadēm rakstītajos Freimaņa memuāros lasāms, ka šajā 60. gadu periodā viņi savstarpējā sarakstē sākuši parakstīties kā Ķudelis un Muņģis – senos zvejas lietu nosaukumos, kas gadījās uz mēles, iedziļinoties zvejnieku dzīvē un strādājot pie dokumentālās filmas Lomi (1969). Ragaciema zvejnieku vidē dzimušais dzejnieks izrādījās īstais kompanjons Freimanim, kurš kopā ar operatoru Ivaru Selecki jau kopš filmas Krasts (1963) izjuta īpašu vilkmi uz skarbo zvejas vīru pasauli, un filma Lomi ir tam neparasts apliecinājums.
Ekrāns rāda, cik tuvu filmas autori spējuši piekļūt saviem varoņiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tur nopelns ir gan operatora Selecka prasmei ierūmēties dažāda izmēra zvejas laivās un kuģīšos, gan viņa varonībai, dodoties līdzi zvejā agros rītos vai rudens vētrās, gan arī jau filmā Krasts pārbaudītajai metodei ar ilgu dzīvošanu zvejnieku ciemā, kamēr vietējie pilnīgi pierod pie "Rīgas tirliņu" klātbūtnes un vairs nepozē kinokamerai.
Taču visvairāk Lomi pārsteidz ar autoru pieeju skaņu celiņa veidošanai – lai gan sākuma titri sola, ka "šajā filmā nebūs neviena aktiera", tomēr aizkadra tekstu runā Juris Strenga, turklāt laikmetam pilnīgi netipiskā, silti ironiskā un čomiskā intonācijā, kādu vēlāk dzirdēsim Ivara Selecka filmā Šķērsiela (1988). Pavisam neparasts izgudrojums ir aizkadra tekstā iekļautā un speciāli filmai rakstītā Imanta Ziedoņa dzeja, ko Juris Strenga brīžiem lasa, brīžiem dzied (komponists Ļudgards Gedravičs), mūsdienu ausīm gan pārāk patētiska izklausās vēl arī vīru kora iesaistīšana dziedājumos, tomēr tieši Ziedoņa dzejā atskan viskodolīgākie formulējumi par svarīgo ("Stāsta, ka ļaudis uz zemes / Katrs sev jēgu rodot. / Nezinu, man tā ir vieta, / Kur atved reņģes nodot…"). Ja vēl atceramies, ka kinozinātniece Inga Pērkone vienmēr piemin filmu Lomi kā vienu no radikālākajiem modernisma paraugiem Latvijas kultūrā, skaidrs, ka nedrīkst palaist garām portāla Filmas.lv sniegto iespēju iepazīt šo īpašo filmu.
Skatoties mākoņos
Tieši filmas Lomi uzņemšanas laikā, skatoties baltos gubu mākoņos, Imants Ziedonis esot Aivaram Freimanim ierosinājis, ka "vajag uzņemt filmā Balto grāmatu!", turklāt tas esot jādara tieši dokumentālistiem. Kā tagad zinām, filmas iecerei nācās gaidīt veselus desmit gadus, līdz pienāca vajadzība atzīmēt rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa simtgadi, taču Ziedoņa un Freimaņa iecerēto un harmoniskā sadarbībā izveidoto filmu Puika (1977) vēl joprojām droši var pieskaitīt Latvijas kino zelta fondam. Tāpat kā Raiņa lugas ekranizāciju Pūt, vējiņi! (1973), lai gan šīs filmas gadījumā scenārija līdzautoru attiecības bija radikāli atšķirīgas – izrādījās, ka Imantam Ziedonim un režisoram Gunāram Piesim ir katram savs skatījums uz Raiņa lugas pamatkonfliktu un pretrunas ir tik nopietnas, ka Ziedonis pat uzskatīja par vajadzīgu publiski atteikties no līdzautorības un dalības šīs filmas veidošanā. Šodien tāds fakts dod iespēju interesantām pārdomām par to, ka šim Raiņa sižetam iespējamas pilnīgi atšķirīgas interpretācijas.
70. gados ietilpst arī neparasta dokumentālā filma Imants Ziedonis. Portrets locījumos (1979) – režisores Laimas Žurginas darbs, kas pēc ārējām pazīmēm iekļaujas viņas tobrīd uzņemtajā kursā uz nozīmīgu kultūras personību portretēšanu, tomēr dzejnieks negribēja vienkārši ļauties tam, ko režisore viņā saskatīs, un ņēma grožus savās rokās. Kā Ziedonis vēlāk stāsta kādā intervijā, sākotnējā ideja bijusi pavisam traka: "... man ienāca prātā un es uzdevu viņai filmēt tikai vēju – es to vēju varētu komentēt, un tad tur arī filma par mani būtu." Tomēr arī galu galā izvēlētais "gramatiskais" risinājums ir neparasta un iedarbīga struktūra, abi līdzautori pat saņēma Lielā Kristapa atzinību par labāko dokumentālās filmas scenāriju.
Ziedoņa jubilejas izlasē ir arī Anša Epnera lielfilma Es esmu latvietis (1990), kas veidota divu gadu garumā Atmodas laika pacēlumā, apciemojot trimdas latviešus dažādās pasaules malās. Paša Ziedoņa balsī lasītais aizkadra teksts paceļ šo filmu pāri parastām "ekskursiju filmām" un piešķir tai dziļi nacionāla saviļņojuma spēku. Pārsteidzošs piedzīvojums ir Ivara Selecka dokumentālā filma Gājiens ar krokodilu (1995) – tieši Ziedonis izdomāja, ka pasaulē slavenā Austrālijas krokodilu mednieka, Dundagā dzimušā Arvīda Blūmentāla, dzimtas māju vietā vajag novietot pieminekli krokodila veidolā, un šo Oļega Skaraiņa veidoto dzelzsbetona milzeni cauri visai Kurzemei zirgu pajūgā ved četras sirmas kundzes, Arvīda klasesbiedrenes, pieminot arī citus kara vētrās izklīdušos un zudušos puišus.
Klātienē kinoteātrī
Nozīmīgs Imanta Ziedoņa ieguldījums Latvijas kinomākslā ir epizodiskā, bet spilgtā sadarbība ar animācijas režisori Rozi Stiebru, un šī sadaļa ļauj pārmest tiltiņu no portāla Filmas.lv uz kinoteātri Splendid Palace, kur 4. maija animācijas seansā būs sastopams gan leģendārais suns Funs un viņa cīņa ar vēju, gan Uzpirkstenīte, kas gribēja kļūt par zvanu, gan Zaļās pasakas mežs, kas ienāk pilsētā. Visu šo zīmētās animācijas pasauli ievadīs pirmizrāde ar leļļu tēliem: režisore Dace Rīdūze studijā Animācijas brigāde pabeigusi filmu Kājām gaisā par maza sikspārņbērna piedzīvojumiem.
Pirmizrādes tradicionāli ir svarīga sastāvdaļa 4. maija Latvijas filmu maratonā, un arī šogad uz svētkiem aicina vēl divas radošās komandas: režisore Liene Laviņa un producents Sandijs Semjonovs izveidojuši filmu Astra par Atmodas laika leģendāro disidentu Gunāru Astru, savukārt režisori Kristians Luhaers un Mareks Bērents ar producentes Artas Ģigas atbalstu turpina pētīt Latvijas rokmūzikas vēsturi – filmu ciklā Savējie sapratīs pienākusi kārta 80. gadiem. Vakara brīvdabas seansā no plkst. 21.30 varēsim ieskatīties arī iepriekšējā periodā, 70. gadu Latvijas rokmūzikā.
Ne gluži pirmizrāde, tomēr pirmā izrādīšana plašākai auditorijai būs divu jaunu dokumentālo filmu seanss Lielajā zālē plkst. 15, ko varētu raksturot ar populāro frāzi "Latvija toreiz un tagad": dinamiskā arhīva materiālu montāžā veidotā filma Vesmaņa atgriešanās stāsta par Latvijas vēstures pagrieziena punktiem un pirmo Saeimas priekšsēdētāju, juristu un politiķi Frīdrihu Vesmani (1875–1941), savukārt ārkārtīgi gleznieciskā īsfilma Laidi, kas tapusi studijā VFS Films kā režisores Ievas Epneres iecere izstādei, ar operatoru Valda Celmiņa un Baibas Kļavas talantīgo ieguldījumu pārliecinoši kvalificējas kā "īsts kino" – mazliet skumjš, taču skaists stāsts par pēdējo mācību gadu vienā mazā lauku skolā.
Beigās īpašs piekodinājums: aiz pirmizrāžu spožuma un trokšņa nevajadzētu palaist garām ļoti vērtīgus procesus, kas 4. maijā plānoti kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē – tur piecos seansos pēc kārtas būs skatāmas pēdējā laika svarīgākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas, kas novērtētas ar Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nominācijām un balvām. Tātad viss labākais, kas mums šobrīd dokumentālajā kino ir, autentiska "Latvija, kāda tā ir".
Filmu maratona seansi notiks arī Rīgas apkaimēs.
Informācija: nkc.gov.lv, filmas.lv, splendidpalace.lv