Scenārija autore un producente Laima Slava filmas intrigu veido, turot skatītāju neziņā līdz izšķirošam finālam kā Agatas Kristi mis Mārpla. Ja labticīgs vērotājs būtu spiests iztikt ar filmas veidotāju taupīgi soli pa solim sniegto vēstījumu, uz ekrāna viņš redzētu tēlu - ne ta digeru, ne ta Sprīdīti brieduma gados, kas ar slēptu nodomu folksvāgena vabolītē un gerberu pie stūres ierodas Rīgas Lielajos kapos, lai iedurtu lāpstu velēnā.
Lai gan Bikše ir mākslinieciski akadēmiskās vides krāšņākā rota un magnēts, kas pievelk daudzu dokumentētāju objektīvus, filmā darbība pa īstam sākas tikai ar otrās lomas tēlotāja, kultūrvēsturnieka Pētera Bankovska rezignēto reakciju pret māksliniekiem, kas neko labu kapiem darīt nevar. Šajā brīdī skatītājā sarosās cerības uz polemisku gaisotni. Jo Latvijas mākslā patiešām ir bijis precedents, kad Oļegs Tillbergs kā mākslu pasniedza Tērbatas universitātes ķīmijas profesora, rektora Dāvida Hieronīma Grindeļa kapa apgānīšanu. Notikumu kaut kā apaudzēja ar zāli, neizvētījot dažādos kontekstos. Tas ir reāls robežpārkāpums, nevis tikai 80.gadu mākslai adresēts poētisms, jo par vandalismu iestājas kriminālā atbildība.
Taču arī Bankovskis savā monologā Tillbergu nepiemin. Viņa sarūgtinājums ir vērsts pret to, ka kolektīvā atmiņa, precīzāk, arhitekta Eižena Upmaņa pētījums par Lielajiem kapiem, ko vizualizē Bikšes instalācijā esošā datora monitors, iznīcībai atkaro tikai sabiedrībai nozīmīgu cilvēku vārdus, pārējos, vāciešu Bankovsku dzimtai piederīgos ieskaitot, vēsture ir upurējusi. Diez vai šis pārmetums būtu jāadresē Bikšem, kurš ir dzimis gadā, kad Lielie kapi tika slēgti, un diez vai antagonists Bankovskis to teiktu protagonistam Bikšem, ja viņi atrastos vienā kadrā. Bet montāža izšķir visu. Un tā reiz nu ir tāda, ka asociētais profesors Bikše pēc cīņas, kas ilgusi četrus gadus, dūres vairs nevicina, bet apveļas balts un pūkains savā nezināšanā par to, kāpēc vispār kaut ko dara.
Neticu. Lai dabūtu gatavu 8-10 tūkstošu latu vērtu projektu (Zemes māte biroja atjaunošanai pēc demolēšanas klāt vajadzēja vēl 1,5 tūkstošus), to nācās saskaņot ar zemes īpašnieku - evaņģēliski luterisko baznīcu, pārliecināt neskaitāmu daudzumu ierēdņu, kam arī likās, ka mākslinieks nolēmis paņirgāties, un piesaistīt virkni respektējamu sponsoru. Ar mežonīgu māksliniecisko instinktu un lāpstu te nepietiek. Ir jābūt idejai, kas trāpa kultūras lielajā vēstījumā, jānostājas uz skropstām un jārunā dažādās mēlēs, kā to prasa laikmetīgās mākslas menedžments, kuru tik veiksmīgi pārvalda Bikše. Pieļauju, ka visvairāk Zemes mātes biroja tapšanu apgrūtināja tas, ka memoriālā kultūra uztur vislielāko vēsturisko inerci un izrāda pretestību jebkādām novitātēm. Lai gan kapu digitalizācija šodien šķiet pašsaprotama nepieciešamība.
Mākslinieka spēkos nav stāties pretī aizmirstībai. Mirst gan dievi, gan varoņi, gan paši kapi. Bikše uzstāda pieminekli Rīgas Lielajiem kapiem, kas no mirušo dvēseļu dārza pārtapuši par pilsētas parku ar noslēpumainu atmosfēru. Pats Bikše saka, ka viņa darbs ir nevis par nāvi, bet dzīvi. Laicīgo, virtuālo un mūžīgo.
Polemika filmā īsti neraisās. Bet skatītājs var priecāties par intīmām detaļām. Izrādās, ka Bankovskis jaunībā spēlējis kapu ansamblī, bet Bikše, būdams 2.klases skolnieks, tieši Lielajos kapos piedzīvojis mistisko profesionālo vilkmi.
Filma priecē ar apbedīšanas rituāla senajiem kinoierakstiem, kur redzamas sabiedrības prominences cilindros un zirgi ar bēru klapēm. Vēsturiskās faktūras mijas ar operatora Agra Birzuļa kameras jūtīgi fiksēto šodienas situāciju, rimtiem dārza apmeklētājiem, aprobežotiem grafiti, divu tauriņu deju un melanholiskām skulptūrām. Filmas dažādos kultūras slāņus samierina un harmonizē Ģirta Biša mūzika.
Vēl jāpiebilst par desmito daļu. Bikšem tā ir norāde uz atvasinājumu no veselā, daļu, ko var aptvert ar apziņu, ārpusē atstājot lielāko aisberga masu. Izklausās pēc atvainošanās Bankovskim. Man labāk patīk metaforiskā desmitā daļa, kas sakņojas jūdaismā. Saimnieciski sakrālais aprēķins, baušļi, ko saņem Mozus Sinaja kalnā: desmitā tiesa "pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta". (3.Mozus, 27:30)
Man labāk patiktu, ka filma iesāktos ar to, ar ko beidzas. Jo tieši pirmie kadri programmē filmu, un to atrisinājums var izspēlēt iepriekš neparedzētas nianses. Tad ir cits asums un blīvums, un impresionistisko gājienu vietā mums būtu darīšana ar uzstādījuma būtību, kas ir principiāli svarīga nācijas garīgajai esamībai un tās maģistrālajām izpausmēm.