Taču, gods kam gods, pats S.Kings to labi apzinās un ar humoru izturas gan pret paša rakstīto, gan pret kinobiznesa darboņu tieksmi pelnīt "ar katru Kinga rindiņu", kaut arī nesmādē titulu "visvairāk ekranizētais prozaiķis pasaulē" (pasaulē uztapināts vismaz 214 filmu pēc viņa darbiem). Par Kinga paškritiku un humora izjūtu liecina, lūk, kas, - īsstāstiņš, kas ir filmas 1408 pamatā, ņemts no 2000.gadā izlaistās audiogrāmatas Asinis un dūmi/Blood and Smoke, rakstniekaprāt, "mazas haltūriņas", ko viņš pats bija "ieklepojis" no rakstīšanas brīvajā laikā un ko Kings savulaik pat bija sakautrējies ievietot paša sastādītajā īstajā grāmatā - rekomendācijā Kā rakstīt grāmatas, jo uzskatīja, ka sižetu par "ļoooti sliktajām viesnīcām un numuriem ar spokiem, kas to iemītniekus var novest līdz dikti nelabam galam" ir līdz mielēm izsmēlis slavenajā grāmatā Shining (savukārt kino šo tēmu ģeniāli izsmēla Stenlijs Kubriks šedevrā ar Džeku Nikolsonu Mirdzums/Shining).
Jauns un spītīgs
Tomēr Holivudas naudkārīgās živteles nerimās un pierunāja ļaut ekranizēt arī šo Kinga literāro štruntu un izstiept tā sīko dramatisko potenciālu līdz pilnmetrāžas filmai, kaut arī par knapu budžetu - 25 miljoniem. Un uzticēja ekranizāciju gados jaunam, talantīgam spītniekam no Zviedrijas - režisoram Mikaelam Hofstremam (viņa Holivudas filmas - No sliedēm/Derailed ar Klaivu Ouenu un Dženiferu Anistoni un Ļaunums/Evil). Hofstrema nopelni faktā, ka 1408 ir gandrīz baudāma filma, slēpjas apstāklī, ka viņš piespieda pašu Stīvenu Kingu pamatīgi sagrozīt stāsta struktūru, mainīt finālu un atteikties no saviem firmīgajiem moralizējošajiem psiholoģismiem, kas varbūt piedien grāmatai, bet uz ekrāna izskatās vienkārši kaitinoši. Un, protams, Hofstrema nopelns ir Džona Kjūsaka pieaicināšana galvenajai - alkoholiķa rakstnieka - lomai. Visai ekscentrisks aktieris, kura darbu filmā bez sirdsapziņas pārmetumiem droši var salīdzināt ar Džeka Nikolsona prātā jukšanu Mirdzumā.
Hofstrems spēja ne tikai nodrošināt 1408 vajadzīgo klaustrofobisko spriedzi viena viesnīcas Dolphin luksusa numura interjeros un radīt iespaidīgus specefektus, kas filmā ir iemiesoti rakstnieka Maika Enslina zemapziņas dzīlēs slēptie baiļu murgi, bet pārvērst visu stāstu no skatītāju biedēšanas ar 1408.numuriņā nezināmā Lielā Ļaunuma nomušīto upuru līķu kaudzēm par gandrīz freidisku vēstījumu ar psihoterapeitisku iedarbības efektu - jo vairāk mēs cenšamies nobēdzināt savā zemapziņā kaut kādas personiskās intīmās problēmas, jo destruktīvāku spēku tās iegūst, beigu galā izlaužoties laukā. Tieši šī apziņa - ka apslēptas bailes agri vai vēlu neizbēgami mūs, līdzīgi rakstniekam Enslinam, sasniegs - ir filmas morāle.
Savukārt, dikti jocīgais fakts, ka stāsteļa autors Stīvens Kings filmas pirmizrādē esot tik šausmīgi skaļi smējies, ka nācies palūgt ievērojamo rakstnieku atstāt zāli, liecina vien par to, ka Hofstrema pūliņi vainagojušies panākumiem. Jo Kings ir leģendārs arī ar mūžīgu burkšķēšanu un tiesu darbiem, cik ļoti viņš nav apmierināts ar savu grāmatu kinoversijām.
Simpātisks žūpa
Džona Kjūsaka tēlotais rakstnieks (raksta ceļvežus, tipa 100 pasaules hoteļi ar spokiem, kaut pats spokiem absolūti netic) ir žults pilns cilvēks, bet tāds, kurš acumirklī iemanto skatītāja simpātijas. Galu galā pat viņa žūpošanas kārei ir savs attaisnojums: Enslinam nesen ir mirusi meitiņa. Tā nu viņš ieslēdzas kārtējā viesnīcas kambarī un ķeras pie viskija pudeles tukšošanas, līdz aiztukšojas tiktāl… Paradoksāli, bet skandināvam Hofstremam droši vien ienākusi prātā arī ideja par baltajām pelītēm, kas dzērājiem var parādīties visneiedomājamākajās vietās. Lūk, vēl viens, trešais, izskaidrojums, kas īsti notiek istabā nr.1408, kur Džona Kjūsaka varonis sarunājas ar hoteļa pārvaldnieku un portjē vienā personā (Semjuela Lī Džeksona tēlojumā) taisni iekš ledusskapja. Bet ledusskapis stāv Enslina numurā. Racionālais Enslins ir pārliecināts, ka nekādu spoku nav, kaut Dolphin saimnieks Džeralds uzreiz pie ievākšanās pastāsta "jociņu" par istabeni, kas iznākusi no 1408.istabas ar izdurtām acīm, un cik ļoti viņam riebjas tīrīt to numuru pēc kārtējā…
Bet līdz sižeta atminējumam mums vēl jānodzīvo. Varbūt arī spokus satiksim, ja nepiedzersimies aiz bailēm līdz baltajiem dzīvnieciņiem un negulēsim miroņa miegā, kā to radis darīt simpātiskais Enslins, ka jupis viņu, lai otrā rītā uz paģirām ar skābu ģīmi piebilstu - šim hotelim lieku nabaga divus galvaskausus, un arī tos - par sliktu servisu, nevis neesošajiem spokiem.