Vēl pērn, rakstot tradicionālo atskatu uz Latvijas gada grāmatu ražu, biju naivi pārliecināta, ka Covid-19 pandēmija ir ļaunākais, ar ko mūsu paaudzei nāksies sastapties. Šī gada laikā mēs esam uzzinājuši, ka ir iespējams kaut kas daudz briesmīgāks. Pirmajos mēnešos pēc 24. februāra šis "kaut kas" pat savā veidā paralizēja radošumu. Pazīstami rakstnieki privātās sarunās atzina, ka izjūt lielas grūtības rakstīt, jo neredz jēgu radīt sižetus un tēlus pasaulē, kurā iespējams brutāls karš. Laikam ejot un – lai cik baisi būtu to atzīt – aprodot ar situāciju, radošais process gan, protams, ir turpinājies, literatūra nav izšķīdusi zem tankiem. Tomēr šķiet, ka laiku "pirms" un "pēc" atdala ja ne pauze, tad dziļa ieelpa, pēc kuras skatiens ir kļuvis citāds.
Tā kā grāmatas izdošana – nerunājot par sarakstīšanu – lielākoties nav ļoti straujš process, tiešu Ukrainas kara nospiedumu latviešu rakstniecībā pagaidām ir bijis maz, taču nenoliedzami pašlaik jebkurš izdotais darbs, jebkurš mākslas process tiek vētīts arī saistībā ar to, ko nedrīkstam ignorēt. Jaunu kontekstu patlaban iegūst latviski tulkotie ukraiņu rakstnieku darbi, kuru vidū īpaši gribas izcelt Serhija Žadana romānu Internāts: lai gan rakstnieks ataino situāciju pēc pirmā Krievijas iebrukuma 2014. gadā, nav iespējams nesavilkt paralēles ar pašlaik notiekošo – vēl jo baisākas autora talantīgā portretējuma dēļ. Pastiprinoties interesei par Ukrainu, tā atspoguļojas arī dažādos citos izdevumos – tiek laistas klajā ukraiņu tautas pasakas, ukraiņu autoru radītas un ilustrētas bērnu grāmatas, arī divas latviešu autoru sarakstītas grāmatas par Ukrainas vēsturi.
Jautājums par cilvēku vēstures ainavā un mijiedarbību ar tās norisēm līdz ar to šogad kļuvis aktuāls teju jebkura darba kontekstā. Mūsdienu un klasiskie latviešu autori turpina saspēlēties vēsturisko romānu sērijā Es esmu – Osvalda Zebra romānā par Gunaru Janovski un Arno Jundzes vēstījumā par Eduardu Veidenbaumu, kā arī atsevišķās grāmatās ārpus sērijas, piemēram, Lindas Šmites darbā par Staburaga bērnu Valdi. Neviens, protams, nepateiks, kāds lasījums dominētu citos apstākļos, bet šogad šajos darbos skaudrākais likās jautājums par vēlāko paaudžu (un režīmu) tieksmi ielikt klasiķus noteiktos rāmjos, piedēvējot tiem savam meldiņam atbilstošas notis, – un par šādu tieksmju bīstamību. Vēstures – senākas un nesenākas – akcentus dažādos kontekstos savos darbos aktualizē arī citi rakstnieki, cenšoties personiskajā ievīt globālo un otrādi: Inguna Bauere romānā par Doroteju fon Bīronu turpina pētīt baltvācu aristokrātijas atstātās pēdas Latvijas kultūrvidē, bet laiku pirms un pēc trešās atmodas "mazā cilvēka" skatījumā – šķietami ārpus "lielās" politikas, bet, protams, nesaraujami saistītu ar to – atklāj Kristīnes Ilziņas stāstu krājums Es neliecināšu pret jums, kura tapšanu, kā atklāj autore, tieši iespaidojis zīmīgais februāra datums.
Neiztikt arī bez dziļi personiskā slāņa, attiecību, emociju un pārdzīvojumu atspulgiem tekstā: to akcentē viens no savdabīgākajiem jaunajiem romāniem, Oskara Vizbuļa Ja vīrietis prastu runāt, Kristas Annas Belševicas īsprozas krājums Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām un citi darbi, kas atklāti un personiski runā par gadsimta sāpi – vientulību.
Turpina iznākt darbi, kas radīti žanru literatūrā – detektīvromāni, fantāzijas un sadzīviskie romāni –, un interesanti vērot, ka arī jau aprobētos žanros vērojamas tendences pastiepties ārpus jau zināmā, rakstniekiem iztaustot jaunas iespējas, piemēram, ar detektīvstāsta likumiem žonglē gan Jāņa Joņeva Decembris, gan Ilmāra Zvirgzda Reģistratūra.
Diemžēl neiztikt arī bez atvadām. Šogad mācāmies dzīvot bez izcilajiem vārda meistariem Zigmunda Skujiņa, Knuta Skujenieka un Lijas Brīdakas. Taču pat apklususi balss nav izzudusi. Par balss nezūdamību šogad liecināja kaut vai valsts svētku nedēļā pilsētvidē lasāmie Knuta vārdi. Svarīgākais, kā mēs tagad mācāmies saprast, ir viens – "tikai saknes neatdot".