Aklums

Nav brīnums — filmas autoru vidū ir uzvārdi, kas elitārās kultūras lokos komentārus neprasa. Filmas pamatā ir Nobela prēmijas laureāta Hosē Saramago romāns Aklums (1995), savukārt filmas režisora Meireljesa statuss ļauj viņam bez īpaša konkursa kandidēt uz Kannu festiņa notikumu. Protams, protams, ne jau vieta, kur notikusi konkrētās filmas pirmizrāde, nosaka tās kvalitātes, un ne vienmēr filmām, ap kurām ņemas pasaules prese maijā, paveras ceļš uz komerciāliem panākumiem vai pat atzinību. Tas attiecas arī uz Aklumu — filmu, kas balansē starp filozofiskas līdzības misiju un kino ne reizi aprobēto sižetisko shēmu — mistiskas infekcijas, vīrusa, kas posta cilvēci, atkailinot mūsu vājumu, gļēvumu un bailes, uzbrukumu. Šāda shēma ir kalpojusi par pamatu ne vienam vien prastam zombijkino, un no šī fakta ļoti baidījies romāna Aklums autors Saramago, viņš paniski bēdzis no piedāvājumiem ekranizēt viņa romānu. "Tā ir nežēlīga grāmata par sociālo degradāciju, un es negribu, lai tā nonāk nepareizās rokās," rakstnieks stāstījis The New York Times Magazine. Tomēr pēc ilg-stoša flirta un pārliecināšanas, ka filmai nebūs nekā kopīga ar banālo Holivudu, to filmēs Kanādā absolūtas radošās brīvības apstākļos, 1995.gadā tapušās grāmatas ekranizācijas tiesības tika iegūtas. Akluma tiesības izcīnījušajiem producentiem (kanādietim Donam Makelleram un Nīvam Finčmenam) pievienojās režisors Fernando Meireljess, kura līdzšinējie panākumi — formas agresija un sociālā precizitāte Dieva pilsētā un spēja ļoti korekti ekranizēt slavenā Džona le Karrē romānu Uzticīgais dārznieks par globālo korporāciju neģēlībām — ļāva nojaust brīvu un banalitātē neiestigušu garu. Kas no visa šī talantīgo cilvēku projekta galu galā sanācis, ir cits jautājums. Filma sākas ar kāda japāņu vīrieša pēkšņu aklumu — pilsētā dzīvas satiksmes vidū paša mašīnā. Pēcāk viņa pēkšņā kaite — aklums, kurā pasaule kļūst par pienbaltu plankumu, pie-līp gan acu ārstam, pie kura viņš vērsies pēc palīdzības, gan viņa sievai, gan reģistratorei, gan pacientiem, kas bijuši daktera kabineta priekštelpā… Visiem, ar kuriem netiešā saskarsmē bijis jaunais japāņu vīrietis. Vienīgā, kas nepaskaidrotu iemeslu dēļ paliek redzīga totālās sērgas ārprātā, ir daktera (Marks Rufalo) sieva (Džūliana Mūra). Viņa, izlikdamās par aklu, dodas līdzi mīļotajam dzīvesdraugam uz īpašu karantīnas zonu, kurā saslimušos novieto valsts vara. Tālākais skatītājam ar rafinētu šausmu pieredzi nebūs nekas nebijis: vara grib atkratīties no sērgas skartajiem, daudz nepūloties ne ar pārtikas piegādi, ne medicīnisko palīdzību. Arī bēdubrāļu vidū atrodas tādi, kas traģiskajā situācijā gatavi uzvārīties, izcelties uz citu rēķina. Filmas tumsas kulminācija, kad ekrāna biežo balto attēlu — akluma bildi — tiešām nomaina dziļa tumsa, ir epizode, kurā deviņas "aklās" sievietes atdod savu miesu par pārtikas devu, kas daļai karantīnas zonā ieslēgtajiem dienām ir liegta. Paradoksāli, ka interesantākais Aklumā ir nevis butaforiskā aktieru akluma tēlošana vai pazemojošās šausmas, ko izmisumā vienas nelaimes skartie sagādā cits citam un ko režisors smalkjūtīgi aizklāj ar pulsējošiem tumsas laukumiem, bet gan filmas skaņu partitūra un, starp citu, arī baltie pulsējošie plankumi brīžos, kad varoņi zaudē redzi. Šajās epizodēs vizuāli plastiskā, teju vieliskā masa piedāvā oriģinālu piegājienu (vēl cits ir biežā skatpunkta maiņa, liekot iejusties te aklā cilvēka, te redzīgās ārsta sievas vietā) būtībā jau visai didaktiskajam filmas sižetam — par mums, cilvēkiem, par kuriem rakstniekam Hosē Saramago ir pilnīgi skaidra diagnoze: "Es nedomāju, ka mēs esam kļuvuši akli. Mēs vienmēr esam bijuši akli. Akli, bet redzoši. Cilvēki, kuriem ir dots redzēt, bet kuri nespēj saskatīt."