Amatieris

(Regīna Razuma, Edgars Samītis, ja neskaita epizodisko Alvi Birkavu) ir dēvējami par profesionāļiem. Plus precīzie dialogi — un ne tikai organiskās nenormatīvās un žargona leksikas izmantojuma dēļ, kad prieks jau par to, ka viņi runā kā dzīvē — t.i. nesamāksloti, neteatrāli, bet gan tādēļ, ka režisoram valoda ir tikai viens, turklāt ne dominējošais (kā latviešu kino ierasts) no filmas tēlainības telpas — formveides elementiem.

Kaut kas latvisks

"Amatieris" žanriski, bez šaubām, ierindojams indiefilmu plauktiņā — pasaules kinematogrāfa kustībā, bet vienlaikus tai piemīt, atvainojos, kaut kas ļoti latvisks. Es pat zinu (ceru, ka zinu), kā šo latvisko sauc — tā ir kaut kāda metafiziska lēnprātība — paļaušanās un pat svēta ticība, ka viss būs labi, kaut arī itin viss, kas notiek filmā, bauro — nekas, velns parāvis, nebūs labi! Šai ziņā man galīgi nešķiet, ka filmas atvērtais fināls — Viktors lidos uz Amsterdamu pie draudzenes — ir optimistisks vai, vēl ļaunāk, režisora neziņa, kā atrisināt stāstu. Pavērojiet uzmanīgi paši, kas konkrēti un reāli notiek fināla kadros! Happy end ir režisora fikcija — hičkokiskais "makgafins", ar ko mums aizmālēt acis, jo nekur Viktors neaizbrauc — viņam nav pie kā braukt!

Priecē arī ironiskās atsauces — citātiņi no senās=klasiskās un nesenās=modīgās kino vēstures, kas grozās ap narkotiku un mafijas filmām (mana sirds sāka pukstēt kvēlāk jau tajā mirklī, kad ieraudzīju amatieri — dīleri uz motorollera — sveiciens novelei no Paris, Je t"aime; tieši tā tur kokaīnu piegādāja Megijai Gilenholai) un Godāram ar viņa Pēdējo elpas vilcienu! Tā ka Norda vārdus par to, ka viņš "netaisa filmas kritiķiem, bet skatītājiem" uztversim kā aušīgu koķetēriju — ir taču skaidrs, ka šis "latvju Tarantino", kā vairums jaunie rietumu "teorētiskās režijas ģēniji" ir izaudzis pamatīgā DVD un video skatītu filmu okeānā. Un godam izturējis pirmo pārbaudi ar praksi!

Tādēļ biju aplam samulsis, ieraugot viņsestdienas NRA kinovērtētājus, kas iešķiebuši Jāņa Norda "Amatierim" skābus divus "āboļus", jo no kritiķu teksta neizrietēja nekādi jēdzīgi argumenti, kāpēc viņi ir tik rezervēti, jo, atvainojos, vērtējuma kritērijs "garlaicīgi" jau nu gan ir brēcoši neprofesionāls, jo kādam garlaicīgi var šķist arī Tarkovskis, Bergmans, Linčs un Reigadass, bet neba filma (romāns, bilde, skaņdarbs...) vainīga, ka kādam, lūk, garlaicīgi. Šī parazītiskā patērētāju attieksme — davai, izklaidējiet un pārsteidziet mani! — ir neattaisnojams snobisms kritikā.

Vēršu uzmanību, ka par trim (montāža, story, režija) no četrām manis nosauktajām profesionālajām jomām atbildējis viens cilvēks — proti, Jānis Nords. Tātad mums ir darīšana ar rietumu kinematogrāfa izpratnē tipiska autorkino reanimēšanu (varbūt pat pirmo reizi Latvijā tik konsekventi īstenotu). Par šo svarīgo mākslinieka žestu — klasiskā autorkino propagandas misiju, ko veicis kinomāns Nords, pretojoties apdullinošajam holivudiskajam "producenta kino" spiedienam, tik tiešām ir vērts skaļi taurēt visiem, kam taču rūp latvju kino nākotne, kritiķus ieskaitot.

Jāatgādina arī, ka šī mazbudžeta filma (ja publiskotais budžets — ap Ls 100 000 — ir filmas reālās izmaksas) ir gandrīz "privāts pasākums" ar nožēlojami niecīgu valsts atbalstu, tad jāsaka, ka atšķirībā no mūsu kaimiņu krievu privātfilmām, "Amatierī" galīgi neduras acīs privātfilmu gaužākā bēda — t.s. product placement (ar ekrānā redzamajiem priekšmetiem un šķietami nejauši kadrā iesprukušiem zīmoliem, firmu logo veikta masīva reklāma). Ja nu bišķi un zibenīgi pavīd veļas ražotne Lauma, pāris "zīmīgas" bankas, korporācijas Coca-Cola dažādie izstrādājumi. Arī tas liecina par filmdaru stratēģisku profesionalitāti.

"Amatierim" ir ļoti labs "soundtrack" — skaņas dizains. Bet mūzikas režijas autors savukārt ir filmā redzamais narkobandīts Jariks — viens no košākajiem un, hm, smalkāk notēlotajiem nevaroņiem. Nu, tas spicais puisis, kas tēlo Jariku, es te domāju. Nords filmā vispār savācis daudz izteiksmīgu un košu "mordu" — sociālo tipāžu, un šo tipizācijas principu pielāgojis arī profesionālajiem aktieriem. Tā "Cepļa" zvaigzne Regīna Razuma pārtapusi sausā, dzīves, vīrieša trūkuma organismā un Universitātes pasniedzējas mazās aldziņas nomocītā pažuvušā skaistulē — "bosika" Viktora mātē, kura acīmredzami atplaukst Gastona Neimaņa — tik precīzi piemeklētā un atbilstošā "veča — latvju salmu bāleliņa" sporta avīzes redaktora klātbūtnē, pat ja skaidrs kā diena, ka aiz bāleliņa ārienes slēpjas glums konformists, kuram Viktora māte kalpo kā statusa priekšmets — patīkamam padzīvojušu ļaužu trušu seksam un koncertu apmeklēšanai (komiskākā filmas ainiņa).

Burvīga ir arī epizode ar "latvju ne-Kurņikovu" — tenisisti, kuras tēvs sēž valdē avīzei, no kuras atsūtīts žurnālists Viktors. Ne tikai kā ilustrācija tēzei, ka Latvijā bez tām mafiozajām saitēm ne soli nevar paspert (un, patiesi, kāda starpa, vai tu esi atkarīgs no zālītes pārdevēja vai redaktora labvēlības?), bet arī smalkajai meistarībai, ar kādu Nords savieto dialoga — tipāža jēgu: kad Viktors pārtrauc bulciņveidīgās pašpārliecinātās tenisistes vārdu plūdus, seko zibenīgs metālisks "no kādas avīzes jūs atsūtīja?" — jāatzīst, tik smalkas sociālās noslāņošanās un, es pat teiktu, pasaules uztveres atšķirību nianses, iedzīvinātas ekrānā sen mūsu kino nav redzētas.

Visbeidzot. Otrs aspekts, kas mani burtiski "uzkāra", ir filmas galvenais varonis — absolūti ambivalentais indivīds Viktors, kura raksturs un personība paģērē īpašu uzmanību, jo TĀDS cilvēks latviešu kino vēl nav ticis nofiksēts. Tas ir unikāli!

Vīrietis zaudē

Spriediet paši — kas notiek šī simpātiskā, drusku bremzētā ambīļa paurī, ja viņš a) ir ļoti principiāls, kā jaunais topošais žurnālists, bet b) apjēdz taču, ar ko viņš taisa biznesu — ar visšaušalīgāko mantu — "zaļo" un "vitamīniem". Varonis, kuru dzejniece Agnese Krivade nosaukusi par "100 % moderno working class hero, tipisku antifrīku smukās drēbītēs, kas nodarbojas ar stilīgu topiku" — narkotiku andelēšanu. Žurnālists — patiesības kalps — narkotirgonis, tas izklausās vareni. Bet man domāt, ka dzejniecei no redzesloka izkritusi kāda kinomelodrāmām (un pēc liriskās sižeta līnijas "Amatieris" ir melodrāma) būtiska eupatnība, — Viktors pirmām un galvenām kārtām ir kompleksu mākts romantiķis.

Viņš ir latviešu Pjero, kura liktenis ir — tikt piečakarētam (tāpēc arī Edgara Samīša — aktiera ar skumja suņa uzticību acīs — izvēle lomai man šķiet ideāla, gluži tāpat kā aktiera tēlojums). "Amatieris" ir stāsts nevis par narkotiku postu — paldies dieviņam, ka šī filma nemoralizē, ka durties un ripas rīt ir nelabi, un nesāk ārstēt skatītāju no slimībām, ar kurām tas vēl pat nav aplipis. "Amatieris" ir stāsts par iemīlējušos lohu, kurš nepamana galveno — to, ka mīlas objektam, kura dēļ tak arī džeks cenšas un kļūst par vergu narkotiku tirgū, visbeidzot –— slepkavu, viņa jūtas kādā mirklī vienkārši apnīk un kļūst kaitinošas. Bravo! — jo šī ir pirmā latviešu filma, kurā vīrietis cīņā par savu sievieti zaudē. Turklāt vissmieklīgākajā un visskumjākajā veidā, jo zaudē pats sev.