Laikraksts Literatūra un Māksla (1945-1994) ir ieņēmis īpašu vietu Latvijas domāšanas telpā. XX gadsimta 80. gadu plašajās diskusijās par mūsdienu cilvēku, dabu, Dziesmu svētkiem un citiem sabiedrībai aktuāliem tematiem izdevums iesaistīja tā laika spilgtākos Latvijas domātājus - rakstniekus, māksliniekus, filozofus, zinātniekus. Literatūras un Mākslas iespaidīgā 80 000 eksemplāru lielā tirāža liecina par laikraksta ietekmi un nozīmi sabiedrībā.
Izstāde tapusi kopdarbā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, tā skatāma līdz jūlijam. Ieeja bez maksas.
Intelektuāļu tribīne
Izstādes atklāšanā ļaužu drūzmu, kurai grūti izspraukties cauri, galvenokārt veido sirmgalvji. Manāmi aizkustināti un satraukti, ar ziediem rokās. Izstāde veltīta laikraksta Literatūra un Māksla septiņdesmitajai gadskārtai un vienam no tās ievērojamākajiem redaktoriem, lielo diskusiju rosinātājam - Jānim Škaparam. Zaļi pelēkajā izstādē uz balta fona redzamas fotogrāfijas, sabiedrībā pazīstamu ļaužu vārdi un paraugi ar to, ko atļāvās Literatūra un Māksla cenzūras laikā, plašāk atklājot 80. gadu periodu. Izstādei ir trīs pamatdaļas: Cilvēks un daba, Dziesmu svētki, Mūsdienu cilvēks, dzīve un māksla.
"Viņa laikā avīze kļuva par tā laika domātāju, intelektuāļu tribīni. Tas bija pamats tālākajam intelektuāļu ieguldījumam atmodā," stāsta Sarmīte Ēlerte, kura no 1983. līdz 1988. gadam bija laikraksta Kino, televīzijas un foto nodaļas vadītāja.
Savā pirmajā dienasgrāmatu krājumā Barjerskrējiens Škapars stāsta, ka bijusi iekšējā misijas apziņa - Literatūrai un Mākslai jākļūst spilgtākai un iedarbīgākai. Avīzei jāmodina un jāmudina ļaudis. Tai jāliek lasītājam šaubīties un domāt, jārosina meklēt patiesību, nevis jāpasniedz viss gatavs un jau sagremots uz paplātes.
Jaunā niknā paaudze
Rakstnieku savienība bija Literatūras un Mākslas jumts, līdz ar to varēja vairāk izteikties - atceras Škapars. Toreiz ceturtās varas vēl nav bijis. Zināmu autoritāti varēja iegūt ar talantu.
Škapara Barjerskrējiens II notiek jautājumu un atbilžu formā - Sarmīte Ēlerte izvaicā Jāni Škaparu. Jautājumi par tiem laikiem, grūtībām, kolēģiem, mērķiem un apstākļiem. Sirsnīgi un patiesi tiek apcerēti cenzūras laiki. Ik pa laikam kāds no viesiem nāk priekšā teikt pateicības un uzrunas, ļaudis dāsni apmainās ar ziediem un laipnībām.
"Tā bija jaunā niknā paaudze, kura mācīja mums spert pirmos brīvības soļus. Mēs lasījām brīvības elpu caur rindām," par laiku, kad vēl nestrādāja Literatūrā un Mākslā, stāsta viens no atmodas iedvesmotājiem žurnālists Dainis Īvāns.
Esot bijis ļoti maz vietu, kur kritiskā domāšana uzteikta, bet Jānis Škapars bijis viens no tiem, kas to ļoti augsti novērtējis. Viņš bijis garīgais dzinējspēks "BezLatvijā".
Dienasgrāmatas Škapars sācis rakstīt 1973. gadā un neko no toreizējiem pierakstiem nav labojis, tāpēc grāmatas ir patiesas un atklāj laiku ar Škapara kā Literatūras un Mākslas redaktora acīm. Grāmatas sniedz nepastarpinātu un godīgu ieskatu redaktora 80. gadu ikdienas cīņās un kompromisos ar tā laika varu un cenzūru.
Barjerskrējienā II sastopamas tādas kultūras personības kā Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Džemma Skulme, Gunārs Priede, Regīna Ezera, Pēteris Pētersons, Pauls Putniņš, Jānis Peters un daudzi citi. Ļaudis, kuri iestājušies pret laikmeta nejēdzībām un rosinājuši citus mainīties.
Grāmatā aprakstīta redakcijas ikdiena, kura ne vienmēr bijusi tā mierīgākā. Bieži ir valdījis diskomforts, vēlme pēc vienotības, asas diskusijas. Cenzūra uzskatīta tikai par mehānismu, kā mēģināt kaut ko apturēt. Bija liegts runāt par leģionāriem, kara lietām, nevarēja runāt par daudz ko. Sabiedrība tajā laikā sāka irt. Patiesība nesaskanēja ar to, ko ļaudīm stāstīja. "Pirtīs par to varēja runāt, bet publiski ne," atzīst Škapars.
Cēla atļaušanās griestus
Pirmā grāmata Barjerskrējiens, kas bija veltīta 70. gadiem, iznāca pirms sešiem gadiem. Turpinājumā skarti 80. gadi. Tas bija deficīta, ekonomiskās stagnācijas laiks, kad cits pēc cita mūžībā aizgāja PSRS vadoņi, līdz pie varas 1985. gadā nāca Mihails Gorbačovs.
Uz Sarmītes Ēlertes tiešo jautājumu pastāstīt, vai Literatūra un Māksla vairāk bijusi kolaborācija vai pretošanās, Jānis Škapars godīgi atbild, ka tas esot pretrunīgi, tomēr esot bijis nepieciešams pakļauties kaut kādiem noteikumiem. Taisnu muguru, kupliem matiem, tikpat stalts kā 1969. gadā, skaidri un pārliecināti, iztiekot bez mikrofona, Jānis Škapars pie katras iespējas vēršas pie kolektīva ar atzinību, uzsverot, ka nav bijis vienīgais dzinējspēks un varonis.
"Neņemiet vērā viduvējību, ņemiet vērā izcilību! Viduvējība ir stipra, bet tauta ir jāmodina," aicina Jāņa Škapara kolēģe mākslas zinātniece Laima Slava. Viņa atceras, ka Literatūras un Mākslas kolektīvs vienmēr bijis gatavs paust savu viedokli un strīdēties, ja nepieciešams. "Suģestējošu cilvēku apvienība, kura arvien vairāk cēlusi atļaušanās griestus."