Foto: Publicitātes foto

Ar jūtām: grāmatas Jaunatnes teātris recenzija

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

10 komentāri

9. februāris, 2012, 11:02

10.komentārs.

Neesmu ne kultūras darbinieks,ne teātra speciālists,ne vēstures eksperts. Vienīgi pārsteidz un sāpina negācijas ar kurām un par kurām karo cienījamas latviešu inteliģences pārstāves,un nikni karo,cerams, tikai verbāli.

Atbildēt
0
0

22. janvāris, 2012, 10:34

Ieskats

SR versijā par Jaunatnes teātri portālā Kroders.lv pārsteidza, bet jo īpaši citāts par tā laika kritiķu aicinājumu: /aicināja “Padomju Jaunatni” un Tautas fronti atturēties no iejaukšanās Jaunatnes teātra iekšējās lietās. 1990.gada publikāciju autori “Dienā”, kā arī kritiķi, kas piedalījās kļūmajā apaļajā galdā 1992.gadā “Literatūrā un Mākslā”, konsekventi, dažkārt varbūt pat drusku pāpspīlētā kvēlē nostājās Ādolfa Šapiro aizstāvības pozīcijās/, liek secināt, kāpēc visvarenā intriga, ko SR izvērtusi kā galveno un apzīmējusi tik bagātīgi (provokācija, manipulācija, slazdi, safabricētas apsūdzības, ciniskais inscenējums, saldā atriebe, politiskā prostitūcija utt.) pazudināja teātri. Visā SR vēstījumā ir ignorēts pats radošais kolektīvs un sabiedrība. Rezultātā sabiedrība palika bez teātra, par aktieru likteni profesore visu šo gadu laikā ir veiksmīgi aizmirsusi. Bez ministrijas kā vienīgie lemtspējīgie izraudzīti tikai kritiķi un režisori (kā kastas). Turklāt režisora ĀŠ rīcībai (neierašanās uz apaļo galdu) meklētie attaisnojumi ir totāli neloģiski, aiz režisora muguras bija viņa teātris, vai tas nav kuģa un kapteiņa gadījums, kad komandtiltiņu nedrīkst pamest, kādas tur personiskās ambīcijas... Attiecinot uz SR viņas pašas formulējumu, gribas sacīt: "progresīvi drosmīga" ierakstīšanās vēsturē pēc tik gariem gadiem. Cik skumji, ka tādi secinājumi no vēstures kļūdām.

Atbildēt
5
0

22. janvāris, 2012, 2:50

Dusmas...

Ak, šausmas. S. Radzobes kundzei vispār vajadzētu aizliegt par teātri runāt. Greizsirdīga un ar sevi neapmierināta sieviete, tas ir skaidrs. Un nekaunīga ar.

Atbildēt
5
1

22. janvāris, 2012, 12:36

Apvaldītas dusmas

S.Radzobei nevajadzētu aizliegt runāt par teātri, jo viņas zināšanas nav noliedzamas.BET: Drausmīgs, necilvēcisks raksturs, apziņa kuru drīkst plosīt, kuru ne, tātad bailīgums un izdevīguma apziņa, nevēlēšanās un nespēja respektēt citādu viedokli, ja tas nesakrīt ar pašas glorificētajiem uzskatiem. Un pats šausmīgākais- PĒRKAMĪBA. Ne velti "neredz" KA rektora Siliņa jaukšanos teātra lietās- recenzijās un izlemjošās komisijās, kā arī TV prieteres Mārītes Balodes tendenciozās pielīšanas izpausmes. Vēl ( diemžēl nevaru pierādīt) esmu pārliecināts, ka S. R. veic arī pasūtījuma darbus.Neviens cilvēks šai valstī nav neatkarīgs un S. R.to zin. Tādēļ kož rīkli pušu, kad drīkst, klusē, kad viedokli izteikt bīstami un savā darbībā dažkārt atgādina čekas aģenti.

21. janvāris, 2012, 21:45

Ak. Šapiro!

A. Šapiro neapšaubāmi radīja lieliskas izrādes. Bet sakarā ar patriekšanu, varētu iebilst: viņš pats sevi patrieca. Atvērās robežas, viņam vajadzēja tur, kur vairāk maksā. Jaunatnes kolektīvs, atklāti sakot, viņam jau bija noslīdējis pie d-sas. Nebija vairs Kuples, Pūcīša, Baumanes...Te viņam vairs nebija ar ko pašapliecināties. Normāli- viņš vēlējās iestudēt izrādes kā lielā teātri. Tādas bērnu padarīšanas, lai veic mori. Domāju, ja Baumanīte nebūtu aizsaulē, viss būtu norisinājies ar jēgu un rezultātu. Bet to, ka teātris nevarēja pastāvēt ar leļļu balsīm apveltītajām Skursteni,Singajevsku, Krūmiņu.... arī ir nopietns iemesls.Iecerēto murgu ar komiķi Plēpi kā Hamletu vismaz novērsa. BET ziņģmeistars Pauls un Nellija Jaunause, Pētersone ir vienkārši nejēgas un nelieši, ja runājam par mākslu kā nopietnu lietu- misiju. Neatminu, ka, piemēram, kritiķi savā bailīgumā,izņemot pļerkstēšanu būtu ko darījuši. Kam palika vieglāk no Operetes likvidācijas? Kam netīk, lai neiet, bet atdot namu mauku mājai! Mīļie LATVIEŠI, paskatīsimies uz sevi.Šis laiks ir mūsu spogulis!

Atbildēt
11
0

20. janvāris, 2012, 11:37

Piebilde

Viens ir arhaisks, otrs sardonisks- Dievam visi mīļi.

Atbildēt
11
0

20. janvāris, 2012, 11:31

Radzobes madāmai

Domāju, ka nekas nav pilnīgs.Ja tāda ir cilvēka daba,piekasīties var vienmēr.Labo saskatīt arī ir māksla, ja personiskais "karakteris"nesmacē nost. Protams, ka S. R. ir tiesības, kā katram cilvēkam ,izteikt savu viedokli. Taču nevajadzētu cauri spīdēt tādām īpašībām kā tīksmināšanās ar savu gudrību un vēlēšanās otru nokaut. S.R. ir iespēja uzrakstīt pašai tādu grāmatu par Jaunatnes teātri,kādai tai vajadzētu būt.Un tad nu gan visus nosaukt īstajos vārdos.Redzēs, vai pietiks drosmes? Visi recenzenti nevar būt S.R. audzēkņi un arī tie gandrīz neviens nav sarakstījuši nevienu grāmatu. Nu pēkšņi S. R atcerējusies I. Zoli (starp citu Struku)! Bet nemaz tik senā pagātnē Ievu bija gatava dzīvu apēst, ka viņa bija atļāvusies pateikt, ka S.R.būtu tā kā gatava vadīt Nacionālo teātri. Lai gan S. R.savlaik kautrējusies iet līdzi vecmāmiņai uz baznīcu, tomēr taču būs dzirdējusi bausli: TEV NEBŪS NOKAUT! Vēl vajadzētu atturēties uzsvērt vārdus PIRMO REIZI dzirdu.Jo neeksistē tikai tas ko un kā S. R. dzirdējusi.