Es te tā bišķi izlikšos, ka nemaz nepretendēju ieņemt kinoteātrī ņirdzīga intelektuāļa vai vizuālo smalkumu feinšmekera krēslu, bet, kā saka, atraušos uz pilnu klapi, vēlams, - bez smadzenēm. Nenovēršot nevienu aci no ekrāna, kurā kauc mirdzošu auto riepas, skan reps un citi muzikāli trokšņi, kurā visu tautību daiļavas fano un groza dupšus nelegālo, puskriminālo autosacīkšu (dragreisu) varoņu - nevaroņu - un viņu erotisko draudzeņu (mašīnu, ne meiteņu) priekšā un veic citas dziļas, jēgpilnas darbības šajā vitālajā, tomēr paprimitīvajā action seriālā par īstu vīriešu mūža lielāko kaislību - pilnībā valdīt pār savu «motorizēto karaļvalsti» - automašīnu.
Un tad ir jāatzīst, ka franšīze Fast & Furious kā reti kura spējusi savā - «tačku un pupu» filmu - nišā braši noturēties līdz pat piektajam braucienam, nezaudējot draivu un enerģiju, lai cik bezjēdzīga «pa lielam» mums tā arī liktos. Tāpēc 5. daļas Fast Five/Ātrs un bez žēlastības veidotāju ideja sapulcināt komandā visu līdz šim uzņemto filmu zvaigznes, pie viena cenšoties labot iepriekšējo filmu sižeta paviršības un loģikas kļūdas, ir apsveicama. Kaut, protams, neviens no Fast Five/Fast & Furious 5 aktieriem neatbilst zvaigznes statusam Holivudas klasiskajā izpratnē, jo nedz Vins Dīzels, nedz Dveins Klints Džonsons un Pols Volkers, nedz reperi Ludakriss un Tairiss Gibsons vai TV seriālu aktrise Džordana Brūstere - visi, kas pulcējušies FF, ne tuvu nav Roberts de Niro, Toms Krūzs un Merila Strīpa ar Nikolu Kidmenu.
Galvenais trumpis šoreiz ir divu drusku līdzīgu mačo - aktieru Vina Dīzela un Dveina Džonsona - it kā noziedznieka Dominika un it kā FIB aģenta Hobsa - duelis, kas kārtējo reizi risinās eksotiskos iekš- un ārterjeros - šoreiz gan ne Japānā (sk. F&F IV jeb Tokyo Drift), bet Latīņamerikā - Brazīlijas galvaspilsētas Riodežaneiro narkotiku ražošanas «midzeņos» un tā tālāk.
Filmas intriga saistīta ar slepenu operāciju, ko paralēli veic vietējo un Amerikas policistu brigādes, taču tām pretojas lokālie ļaundari no korumpētām varas struktūrām, proti, runa ir par milzu naudas summas «piekārtošanu» tās legālajiem īpašniekiem, ja narkotiku naudu vispār var uzskatīt par legālu (toties Lemberga kungs varētu būt liels šīs filmas fans, jo viņš, piemēram, uzskata, ka afgāņu narkonaudai jāieplūst Latvijas valsts budžetā par mūsu armijas pakalpojumiem turienes demokrātijas ieviešanā). Un skatītāju apmānīšanai tiek piedāvāts efektīgs sižeta «pončiks» - 100 miljonu viltus zādzība, ko paveic Dīzels ar Volkeru, ar saviem spēkratiem aizvelkot dikti lielu naudas seifu. Seifa transportēšana ir vesels stāsts, un šādu stāstu filmā ir pietiekami, lai skatītāju nervu sistēma divās stundās regulāri saņemtu adrenalīnu un visi pirmatnējie uzbudinājuma refleksi strādātu kā pulkstenis.
Vēl filmā nokārtojas arī romantiskā līnija - baltā cilvēka Pola Volkera - policista Braiena O'Konora - un Džordanas Brūsteres varones Mias attiecības - sižetiski F&F piektā daļa risinās vēl pirms Tokyo Drift darbības, taču šādas detaļas jau laikam spējīgi atcerēties vien totālie Ātrs un bez žēlastības fanātiķi... Nu un galvenais specefekts, šaubu nav, ir nelegālās autosacīkstes Rio ielās (tās gan notiek bez jautrā zilā papagailīša no multenes Rio piedalīšanās, kas žēl) un visādi citi autotriki, kas saistīti ar pakaļdzīšanos, mukšanu, nokļūšanu no helikoptera vai vilciena automobilī utt. Sprādzieni, auto iznīcināšana un kropļošana tūkstoš veidos ir filmas vizuālais māneklis, tā ka jābrīnās, kā no filmas laikā uzspridzinātās pirotehnikas nesāk dūmot kinoteātris.
Pati filma drošības apsvērumu dēļ gan tika uzņemta ASV draudzīgajā Puertoriko. Šī ir pirmā F&F daļa, kas speciāli veidota IMAX sistēmas megaekrāniem, tātad franšīzes ražotāji ir pārliecināti par vienu no divām iespējām: vai nu Fast Five gaida liela veiksme, vai tās būs krāšņas un visnotaļ cienījamas atvadas. Par mākslu ne vārda - kur burbuļo adrenalīns un meiteņu bari sacenšas, kam sāni un dibens efektīgāki - viņām vai automašīnām, tur mākslu un eksistenciālismu piesaukt kaut kā mēle neceļas. Vienīgi sagandēto mašīnu žēl.