Savulaik 1997.gadā režisoram Mihaelam Hanekem izdevās nošokēt — līdz elpas trūkumam, līdz mēmam stingumam zālē, saprotot, ka esi pilnīgi bezspēcīgs pret to neprāta, sadistiskas varas triumfu un bezkaunības pārspēku, kas triumfēja uz ekrāna. Austriešu režisora filma ar anglisko nosaukumu Funny Games vienlaikus apstulbināja, šokēja un tajā pašā laikā radīja mītu — pēc filmas pirmizrādes Kannu kinofestivālā atpazīstamību ieguva ne tikai ciniskais austriešu intelektuālis Haneke, arī pats filmas nosaukums — Funny Games — kļuva par apzīmējumu ar veselo saprātu neapjēdzamai ekrāna vardarbībai un absolūti racionāli vēsam tās pasniegumam. Pēc aptuveni 10 gadiem Haneke, kas nu jau Eiropas kino kontekstā ir iezīmējies gan ar satriecošo sievišķīgās vientulības un destrukcijas drāmu Klavierskolotāja, gan ar precīzu multikulturālās Eiropas neirotiskās "kopā sadzīvošanas" uzšķērdumu — filmu Apslēptais, kas tika atzīta par 2006.gada labāko Eiropas filmu, atgriežas punktā, kur sācis.
Kretīni baltā
Viņš ņem savas skandalozās filmas Funny Games sižetu — stāstu par labi situētu ģimeni — māte, tēvs, puika, suns —, kas dodas atpūsties uz ģimenes vasarnīcu, un viņu vīkendu, kas no mīļas vaļošanās ģimenes lokā izvēršas sadistiskā iznīcības aktā, ko īsteno divi kretīni, un teju kadru pa kadram, epizodi pa epizodei filmē to vēlreiz. Šoreiz ne vairs vācu valodā, ne vairs Eiropā, bet ASV. Atvainojiet, tie nav kretīni, bet divi jauni cilvēki — bez pagātnes, nākotnes, arī īpašas motivācijas, kas ierodas ar mērķi pazemot un slepkavot. Kālab viņi savām sadistiskajām rotaļām ir izvēlējušies tieši šos konkrētos trīs cilvēkus? Pašu (sociālo) mazvērtības kompleksu, greizas audzināšanas, mediju uzkačātās varmācības ietekmes dēļ? Kas zina. Režisoru tas īpaši neinteresē. Varbūt vien pēdējais jautājums un, protams, apliecinoša atbilde uz to, kas īpaši intensīvi tika apspriests jau pirmo Funny Games sakarībā. (Uz to vedinās arī epizode svaigajā filmā — kurā viens no jaunajiem, baltcimdotajiem kretīniem golfistu tērpā izveiks manipulāciju, ar videomagnetofona pulti "attinot" atpakaļ viņam nelabvēlīgu notikumu gaitu.)
Vēlreiz turpat
Pēc vairāk nekā desmit gadiem Haneke atgriežas pie sevis paša — pie savām Funny Games, gan to pašu sižetu pārceļot uz Ņujorku, Longailendu, un pārfilmējot asinis stindzinošo stāstu jau ar pavisam citiem — ne vairs vāciski runājošiem aktieriem. Funny Games U.S. (tāds ir filmas oriģinālnosaukums) zvaigznes ir austrāliete Naomi Votsa, brits Tims Rots, vienā no neģēļu lomām — Maikls Pits, aktieris, kuru savulaik atklāja Bernardo Bertoluči Sapņotājos un filmēja Gass van Sants Pēdējās dienās. Pits neko nav zaudējis no sava zīdaiņa ģīmja apaļuma — totālas nevainības —, kas ārprātā kontrastē ar viņa eņģeliskā varoņa rīcību, ar ņirdzīgu pieklājību un neģēlīgiem nodomiem ierodoties tikko atbraukušās ģimenes vasaras mājā.
Jā, tikko Anna (Votsa) ar vīru (Rots) šo puisi un viņa draugu ir redzējuši pie kaimiņiem, kas gan uzvedušies visai dīvaini. (Tā — jauno slepkavu taktika, noskatīt upuri, sākt to psiholoģiski apstrādāt, parūpējoties, lai pašreizējais upuris iepazīstina ar nākamo, potenciālo. Tad atliks vien ierasties ar ieganstu, teiksim, mani jūsu kaimiņiene atsūtīja pēc olām...) Anna iedos prasītās četras olas, tad vēl četras. Taču frāzi pa frāzei, žestu pa žestam tuvojamies apjēgai (turklāt skatītājs to dara ātrāk nekā pati Anna), ka ne jau par olām šis stāsts.
Vardarbības ekspluatācija?
Kaut gan negribu rakņāties Funny Games sižetā. Jāsaka, arī pašu filmu, atzīstot Mihaela Hanekes stila rafinētību un režijas virtuozitāti, skatījos, teju vardarbīgi sevi piesienot pie krēsla, un, ja ne darbs, tad nepakļautu sevi šādam pārbaudījumam. Hanekes rādītās šausmas ir visaptverošas un iznīcinošas, tieši tāpēc, ka tām nav ne racionāla pamatojuma, ne jēdzīgas motivācijas, tās nedod ne mazāko cerību un ticību. Kāds mans kolēģis trāpīgi atzīmējis, ka Funny Games bīstami balansē uz vardarbības analīzes un šīs pašas tik nosodāmās vardarbības ekspluatācijas robežas. Vēl vairāk, Hanekes radītais vardarbības neprāts — tieši tāpēc, ka tā slēpjas divu pēc paskata nevainīgu balti tērptu eņģeļu perversajā psihē, ir daudz iedarbīgākas nekā jebkura no tā saucamajām Holivudas šausmu filmām, kur briesmu un nāves nesēji ir kādi tur netverami, vaigā neskatāmi šausmoņi, kur nu vēl kaut kas tik ireāls kā noburti, lāstu apkrauti namiņi un citi butaforiski krāmi. Atgriežamies pie vecā labā klasiķa (Hičkoka) atklāsmes, ka lielākās šausmas šai pasaulē slēpjas cilvēkā — Hanekes variantā tie ir divi balti tērpti jaunekļi ar pieklājīgu smaidu uz lūpām, kuru mērķis ir pazemot un iznīcināt. Tāpat. Aiz gara laika. Tāpat. Kā redzēts TV. Bez žēlastības. In Cold Blood*.
*T.Kapotes darba un slavenas filmas nosaukums
Dīvainās spēles ****
Drāma. Trilleris. ASV. Rež.M.Haneke. Lomās N.Votsa, T.Rots, M.Pits