Šis rudens Latvijā palicis bez "lielā festivāla" – pēc Arsenāla, kurš pirms pusotra gada pasludināja pašlikvidāciju, negaidīti no trases nolēkusi arī Baltijas pērle, kas tradicionāli septembrī Rīgu piepildīja ar pamatīgu aktuālo filmu daudzumu, piedāvājot pasaules nozīmīgākajos festivālos izskanējušo filmu izlasi.
Par festivāliem
Protams, nekāda traģēdija jau nav notikusi, un vairākas no filmām, teiksim, Vudija Allena Jasmīnas stāsts, arī Kannu kinofestivāla uzvarētāja – skandalozā franču filma Adeles dzīve –, kas visdrīzāk tiktu pirmizrādītas Baltijas pērlē, ir vai vistuvākajā laikā būs kinoteātros. Kaut, protams, tā ir spice – esam zaudējuši "tikai" tās filmas, kuru komercpotenciāls ir par "švaku" (ja mērām pēc plaša patēriņa preču kritērijiem), lai tās tiktu palaistas Rīgas kinoteātru ganībās – bez tā mobilizējošā satraukuma un festivāla sarīkotās publicitātes kampaņas, kas tik ļoti piestāv Rīgai un septembrim. Protams, "kaps", opā, festivālu "niša", nestāv tukša – arī Latvijas Kinoproducentu asociācija un Nacionālais kinematogrāfijas centrs ir inspirējis diskusiju par jauna vienota festivāla organizēšanu 2014. gada ietvaros, savā veidā apvienojot daudzu sīkāku kultūriniciatīvu – festivāliņu – radošos spēkus. Jāatgādina, ka nākamajā gadā – 2014. gada decembrī – Eiropas kino Oskari – Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonija – notiks Rīgā. Tālab arī parādījusies ideja apvienot nacionālo Lielo Kristapu, Baltijas pērli, īsfilmu festivālu 2 Annas, dokumentālo filmu skati – Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu – u. c., radot pasākumu, kas varētu izraisīt gan lielāku publicitāti, gan savā ziņā sacensties ar tepat kaimiņos Tallinā tik spēcīgo Black Nights filmu festivālu, kurš ap sevi arīdzan pulcē virkni sīkāku festivālu.
Pagaidām diskusija ir tikai aizsākta, cik šī ideja ir dzīvotspējīga un vai atsevišķo Latvijas festivālu organizētāji ir gatavi "zaudēt savu identitāti", veidojot kādu jaunu formāciju – jaunu ideālo Latvijas festivālu –, rādīs laiks.
Par koncepcijām
Šīs nedēļas nogalē kinoteātrī Splendid Palace notiekošais Rīgas Autorkino festivāls. Ievadsesija ir vairāku kinokritiķu, arī šo rindu autores, iniciatīva un eksperiments – mēģinājums pieteikt vēl vienu jaunu festivāla formātu. Savā ziņā tā ir iespēja pamatīgi iedziļināties konkrēta režisora – šajā gadījumā soma Aki Kaurismeki – daiļradē, noskatoties gan viņa filmas, gan noklausoties arī kinospeciālistu stāstījumu par katru programmas filmu. Šis aspekts – profesionāļa, kinovēsturnieka ievads pirms katra filmas seansa – tad arī atšķirs Autorkino festivālu, tā ievadsesiju no kādas citas viena autora filmu retrospekcijas.
Šai pieejā būtisks ir arī autorkino jēdziens – savulaik XX gs. 60. gados franču kino teorētiķu, arī praktiķu radītais jēdziens "egoistiski" spītē kino kā masu ražošanas principiem – glorificējot un uzsverot režisora – autora – personību, viņa rokraksta un paņēmienu unikalitāti, kas atkārtojas no filmas filmā. Autorkino joprojām ir tas koda jēdziens, ap kuru centrējas dažādos kinofestivālos – no lieliem līdz niecīgiem – izrādītās filmas. Nenoliedzami autorkino "komforta zona" ir Eiropa, Eiropas kino, taču spēcīgu režisoru personību, to atpazīstamo un individuālo rokrakstu iezīmes ir atrodamas arī Amerikas kino – tās jēdzīgākajā daļā. Bet tas jau ir cits stāsts.
Par Aki Kaurismeki
Nezināt Kaurismeki ir gluži tāpat kā neredzēt ziemeļblāzmu, atrodoties tās fiziskā tuvumā, – tā savulaik par Somijas "galveno" kinorežisoru rakstīja kinopētnieks Andrejs Plahovs. Kopš Aki Kaurismeki "zvaigznes dzimšanas" ir pagājis nežēlīgi daudz gadu. Viņa pirmās filmas tapa XX gs. 80. gados – kopš Kaurismeki debijas ar filmu Noziegums un sods (Crime and Pubnishment, 1983) – Dostojevska darba "lokalizācijas" mūsdienu Helsinkos – ir pagājuši apaļi trīsdesmit gadi. Jubileja! Sācis līdzdarboties kā scenārists un asistents sava vecākā brāļa Mikas Kaurismeki filmās, Aki Kaursmeki kino arī palika, jāsaka, ar savu filmu oriģinalitāti pārspējot savu brāli Miku. 80.–90. gadi ir Aki Kaurismeki jaunības un spēka gadi, kad viņa rezignētās, absurdās, ironiskās filmas pamazām gūst pasaules atzinību. Turklāt viņu par savējo uzskata spicākie tā laika pasaules autorkino režisori, piemēram, amerikānis Džims Džarmušs. Viņš, starp citu, ir nofilmējies arī Aki Kaurismeki filmā Ļeņingradas kovboji dodas uz Ameriku (1989). Šī ir senākā no Aki Kaurismeki filmām, ko būs iespēja noskatīties Splendid Palace – sestdien, 21. septembrī, plkst. 19.00. Arī šī filma ir teju XX gs. 80.–90. gadu mijas ikona, kas par starptautiski populāru popkultūras "joku" padarīja dīvaiņu kompāniju ar ķēmīgām frizūrām un apaviem – tā dēvēto rokgrupu Ļeņingradas kovboji, kuras radīšanā Aki Kaursmeki bija "līdzvainīgs". Ļeņingradas kovboju muzikālās aktivitātes pēc filmas, kurās tika iemūžināts viņu ceļojums uz sapņu un ilgu zemi Ameriku – vienu no saviem kolēģiem turp aizvedot sasaldētā stāvoklī –, tikai pieņēmās spēkā. Dulli jociņi, absurdam raksturīgi pārspīlējumi un šķietami emocionāli bremzētas varoņu reakcijas – arī tā ir viena no Kaurismeki režijas rokraksta iezīmēm, kas ietonē gan Ļeņingradas kovboji dodas uz Ameriku, gan arī citas viņa filmas.
Par autora saknēm
Ja Kaurismeki gribat iepazīt no saknēm, īpaši svarīgi ir viņa 90. gadu darbi. Piektdien plkst. 20.30 (Splendid Palace, Mazā zāle) tiks rādīta Kaurismeki filma Meitene no sērkociņu fabrikas (1990) – stāsts par jaunu sievieti pelnrušķīti, kuras protests pret realitāti kulminē rafinētā agresijā un… sērijslepkavībās. Galvenajā lomā šajā filmā ir Kaurismeki filmu "dīva" – aktrise Kati Outinena, kura ir filmējusies daudzās šī režisora filmās, tādējādi akcentējot vēl vienu svarīgu autorkino akcentu – režisora uzticību ne tikai sev, savam rokrakstam, stila un pasaules redzējumam, bet arī saviem domubiedriem aktieriem. Protams, īpašus paskaidrojums saistībā ar Kaurismeki filmām prasa arī jēdziens "dīva", "zvaigzne" – Kaurismeki konceptuāli filmē tikai aktierus ar ļoti ikdienišķu, ļoti neuzkrītošu ārieni, kas vēl jo vairāk akcentē viņa filmu apzināto "piezemētību" un "reālismu", izvairoties no glancētas vides, grimētiem un glamūri filmētiem skaistuļiem un skaistulēm. Kaurismeki filmu varoņi – šīs ļoti vienkāršās sievietes un mazliet apšņurkušie, rezignētie vīrieši – lūzeri ar pašcieņu, kuri mīl uzkavēties bāros, – pārliecinoši rada vienlaikus reālistisku, atpazīstamu un arī perfekti stilizētu pasauli. Kaurismeki varoņu pasauli nav satricinājusi globalizācija un masveida socializācija, globāli tīklojoties un feisbukojoties.
Tā ir konceptuāla retrovide, kurā laiks iesprūdis mūžīgajos 60. gados – tai apskretušajā un stilīgajā vidē, kas ir visās Kaurismeki filmās. (Starp citu, šāds à la Kaurismeki filmu vides stiliņš dominē arī Rīgas "neformāļu" iecienītajās pulcēšanās vietās – "Miera ielas republikas" krodziņos u. c.).
Par smalkajām saitēm
Viena no 90. gadu spicākajām Kaurismeki filmām ir Londonā filmētā Es nolīgu pasūtījuma slepkavu (I Hired a Contract Killer, 1990) – filma ar franču jaunā viļņa ikonu – aktieri Žanu Pjēru Leo – galvenajā lomā. (Lūk, arī vistiešākā Kaurismeki saitīte ar autorkino jēdziena radītāja – franču režisora Fransuā Trifo – filmu 400 sitienu, kurā 1959. gadā debitēja toreizējais puišelis Žans Pjērs Leo. Filma kļuva par jauna stilistiska virziena – franču jaunais vilnis – aizsācēju pasaules kino pieredzē.) 1990. gada puišelis ir kļuvis par vīru krietnā pusmūžā, kurš Kaurismeki filmā spēlē tikko darbu zaudējušu vīrieti, francūzi Londonā, vārdā Anrī. Depresijā nonākušais pasūta slepkavību – pats savu slepkavību…
Jāsaka, soms Kaurismeki daudz filmē ārzemēs – arī tāpēc, ka var to atļauties, kā jau režisors ar starptautisku vārdu, kurš var piesaistīt līdzekļus no dažādām, galvenokārt Eiropas, valstīm un fondiem.
Smalkas poēzijas piestrāvota ir Kaurismeki Parīzē filmētā Bohēmas dzīve (La vie de boheme, 1992), kurā saskatāmi slavenās operas motīvi. Filmā, kuras varoņi ir mākslinieki, sadzīvo gan melodramatisms, gan rezignēta smeldze, gan Kaurisameki tipiskā ironija. Filma skatāma svētdien, 22. septembrī, plkst. 16.30 Splendid Palace Mazajā zālē.
Savukārt svētdien plkst. 19.00 Mazajā zālē – slavenākās Kaurismeki filmas Cilvēks bez pagātnes (The Man Without a Past, 2002) seanss. Filma ir saņēmusi gan Oskara nomināciju, gan apbalvota Starptautiskajā Kannu kinofestivālā. Arī šī ir eleganta, postmoderna rotaļa, kurā miksēti gan Kaurismeki tipiskie paņēmieni, gan šķietami tik nodzīts melodramatisks motīvs kā galvenā varoņa amnēzija – atmiņas zudums. Kaurismeki tajā iepūš jaunu jēgu un dzīvību. Galvenajās lomās skatāmi Kaurismeki iemīļotie aktieri Kati Outinena un Marku Peltola.
Neesmu pieminējusi vēl tikai vienu no Kaursmeki programmas filmām – Havru (La Havre, 2011), kas ir hronoloģiski svaigākais režisora darbs, kurš spītē apgalvojumam, ka Kaurismeki saviem varoņiem liek darboties šķietamā bezlaikā – nostalģiskā, stilīgi nošņurkušā vidē, kuru nespēj uzbudināt globāli satricinājumi. Filma Havra ir viens no pēdējo gadu vissmalkākajiem Eiropas kinodarbiem, kurā režisoram vienlaikus ir izdevies saglabāt savu unikālo intonāciju un iecienīto žanru – skumja komēdija –, gan arī pieskarties aktuālai tēmai – nelegālajai imigrācijai. Turklāt bez politkorektuma un stinguma iezīmēm. Filmas darbība risinās Francijas ostas pilsētā Havrā, tajā pamatā filmējusies tā pati aktieru komanda, ar kuru Kaurismeki strādājis jau Bohēmas dzīvē.
2000. gadu sākumā Aki Kaursmeki bija Rīgā – viņš vairāk smēķēja nekā runāja un, ja runāja, tad vienīgi īsām, aprautām, ironiskām frāzēm. Vairākas šī režisora filmas tikušas rādītas gan Arsenālā, gan Baltijas pērlē. Tikšanās ar Kaurismeki filmām nedēļas nogalē ļaus liegi gremdēties nostalģijā par Latvijas festivālu spēka laiku un arī atzīmēt izcilā režisora daiļrades trīsdesmitgadi. Turklāt jauniešiem Kaurismeki var kļūt par oriģinālu atklājumu. Aicinām arī KDi lasītājus uz filmas Havra seansu jau šovakar!
Autorkino festivāls. Ievadsesija
Aki Kaurismeki. Cilvēks ar pagātni
Filmas un lekcijas 20.–22. septembrī Splendid Palace