Šķiet, nekad agrāk bērniem pieaugušo dzīvē nav bijusi tik liela nozīme kā mūsdienās, kad bērnu audzināšana ir ne tikai apzinīgāko vecāku karstākais sarunu temats, bet arī viens no galvenajiem Saeimas darba kārtības jautājumiem. 2013. gadā britu politiķis Rorijs Stjūarts žurnālam Intelligent Life Rietumu sabiedrībai piemītošo koncentrēšanos uz nākamo paaudžu labklājību un pareizu audzināšanu raksturoja, pārfrāzējis pazīstamo Kārļa Marksa izteikumu: opijs mūsdienu sabiedrībai ir bērni. Negribētos gan raksta autoram piekrist, ka tas ir vērtējams tikai negatīvi, jo pievēršanās bērniem apliecina, ka mums viņi nav vienaldzīgi. Problēma vien tajā, ka pieaugušajiem ir atšķirīga izpratne, kas ir labākais bērniem, turklāt šie jautājumi ir tik jūtīgi, ka attiecības starp oponentiem saasinās un nereti nonāk līdz personisku apvainojumu apmaiņai publiskajā telpā.
To rāda arī vētrainās diskusijas par Latvijas parlamentā nesen pieņemtajiem grozījumiem Izglītības likumā – dokumentā, kas jau iepriekš paredzēja uz laulību un ģimeni orientētu tikumisko audzināšanu, kā arī prasīja, lai bērni izglītošanas un audzināšanas procesā tiktu aizsargāti no tādas informācijas, kas neatbilst viņu tikumiskās attīstības nodrošināšanai. Viedokļu apmaiņa, kurā iesaistās gan politiķi, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji, mācītāji, pedagogi, psihologi, rakstnieki, vecāki u. c., plašsaziņas mediju vidē un sociālajos tīklos ir aktuāla joprojām, lai gan parlaments jau lēmis, – jo atklāts palicis jautājums par kārtību, kādā tiks izvērtēta mācību materiālu atbilstība tikumiskās attīstības nodrošināšanai.
Likums, ko izmantot cenzūrai
Diskusijas lielākoties skārušas bērnu seksuālās izglītības materiālu pārskatīšanu, tomēr jaunie likuma grozījumi rada bažas arī par bērnu izglītībā izmantojamās daiļliteratūras cenzēšanu. Pat tad, ja daži politiķi uzskata, ka normālā sabiedrībā tikumību izprot "katrs melnstrādnieks un katra trauku mazgātāja", tas neizslēdz aizdomas, ka visiem cilvēkiem tomēr nav pilnīgi vienāds redzējums šajā jautājumā, it īpaši daiļliteratūras kontekstā. Mēs esam dažādi un pārstāvam atšķirīgus viedokļus, kurus nekautrējamies izteikt skaļi, kas demokrātiskā iekārtā ir ļoti normāla un pat vēlama situācija. Vienīgi aizmirstam, ka šī privilēģija – paust viedokli un aizstāvēt savas tiesības – paredz arī atšķirīgu viedokļu un tiesību pieņemšanu un iekļaušanu. Demokrātiskā valstī tagad ir izsludināts likums, ko var izmantot par pamatu bērnu literatūras un pārējās bērniem lasāmās daiļliteratūras cenzēšanai, izslēdzot no tās satura neglīto, citādo, nesaprotamo. Tāda situācija ir bīstama, tā rada risku, ka skolā var novilkt konkrētu robežu, kuru māksla nedrīkstēs pārkāpt, jo šajā cilvēka izpausmes jomā pats svarīgākais ir tieši brīvība. Tātad tieši lasīšanas un domāšanas brīvība apdraud bērnus. Ja līdz šim skolā ievērojamās robežas noteica skolotāju profesionalitāte un prasme interpretēt literatūru, ņemot vērā konkrētu situāciju un kontekstu, tagad būs kāds, kas zinās, kur novilkt vienu robežu visiem.
Šis jautājums sasaucas ar polemiku, kas risinās jau vairāku gadsimtu garumā, proti, ko uzskatīt par bērnu literatūras prioritāti – audzinošo funkciju vai māksliniecisko augstvērtību? Kad XVII gadsimtā Rietumu pasaulē sāka veidoties bērnu literatūra, tā bija galvenokārt saistīta ar didaktiku, ko lielā mērā ietekmēja baznīca. Līdz ar apgaismības ideju izplatīšanos XVIII gadsimtā tiek piedāvāts arī cits skatījums, kas paredz, ka bērnu literatūrai nav jānodarbojas tikai ar bērnu pamācīšanu, kas vienas vai otras sabiedrības grupas uztverē ir vai nav tikumīgi. Grāmatām ir jāmudina bērni veidot savu oriģinālu domu un izdarīt patstāvīgus secinājumus, balstoties uz jebkuras justspējīgas būtnes pieņemšanu un cienot ikviena cilvēka brīvības robežas, kā to pašos pamatos paredz arī demokrātiska sabiedrības iekārta. Vienlīdz liela nozīme ir arī daiļdarba mākslinieciskajai vērtībai un pārdzīvojumam – tam, kas tekstu padara par literatūru.
Labāk atvēlēt vairāk laika
Bērnu literatūra mūsdienu Latvijā nepārprotami ir aizspriedumu un aizliegumu oponente. Ik gadu vairojas prieks par Jāņa Baltvilka balvai nominētajiem bērniem adresētās daiļliteratūras darbiem, kuros tikumība nozīmē cilvēcību, savukārt jauna grāmata ir iespēja paplašināt bērna priekšstatus par valodu un literatūru. Šogad to apliecina gan Ievas Melgalves grāmata Zvaigzne, Bulta un Laī, kuras varone Pelle "nekad nebūs viena no mums", bet ar cilts izstumto – un tas ir bērnu literatūrai tradicionāli! – solidarizējas viņas draugi, gan Luīzes Pastores mākslas detektīvā Neredzamais cilvēks krāsaini attēlotā izaicinošā mākslinieka Kārļa Padega personība. Bet kā īpaši uzmundrinošu gan mūsu sabiedrībai, gan literatūrai var minēt Latvijas Literatūras gada balvā novērtēto un arī Baltvilka balvai nominēto Ingas Gailes dzejoļu krājumu Vai otrā grupa mani dzird?. Autore nav baidījusies izmantot bērnu literatūrā retāk sastopamo brīvo formu – dzejoļus bez stingra metra un atskaņām. Turklāt grāmatā vienkopus atrodas dzejoļi dažādiem uztveres un izpratnes līmeņiem – gan pieaugušajiem, gan dažāda vecuma bērniem, kuriem tik daudzas dzīves situācijas ir kopīgas. Šajā krājumā izteikts apliecinājums, ka ne bērnu, ne pieaugušo dzīve nekļūst mazāk vērtīga, ja vecāki nedzīvo kopā, un nav arī nekas briesmīgs, ja kādai klasesbiedrenei ir viena mamma un divi tēti.
Ja mēs uzticamies saviem bērniem, mums nav nekāda iemesla liekuļot un izlikties viņu priekšā. Pieaugušo pienākums ir skaidrot bērniem, ka pasaule nav viendabīga, ka cilvēki ir dažādi un ka tieši šīs dažādības apzināšanās un pieņemšana ir ceļš uz piepildītu un laimīgu dzīvi. Daudz grūtāk būs vēlāk attaisnoties bērniem, kāpēc esam kaut ko slēpuši, aizlieguši un atgrūduši, ja mums ir bijusi uz pasaules fona nemaz ne tik pašsaprotamā iespēja dzīvot brīvā valstī. Es nepiederu pie paaudzes, kas auga totalitārā režīmā, kur visi tika veidoti pēc viena ģīmja un līdzības, un nenovēlu to arī mūsdienu bērniem. Ja patiešām māc bailes par bērnu sabojāšanu, labāk atvēlēt viņiem vairāk laika – kopīgi izlasīta grāmata var būt labs iemesls sarunai.
Baltvilka balva 2015
Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (IBBY Latvijas nodaļa) piešķir trīs kategorijās: latviešu rakstnieka darbs, latviešu mākslinieka darbs, latviski izdots Baltijas jūras reģiona rakstnieka un viņa tulkotāja darbs.
Šogad iedibināta jauna nominācija, ko atbalsta a/s Latvijas valsts meži: Jaunaudze, balva par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.
Žūrija izskatīja 102 grāmatas, kas izdotas laikā no 2014. gada maija līdz 2015. gada maijam. Vērtēja LU profesore Ilze Stikāne, LNB projektu vadītāja Liega Piešiņa, mākslas pētnieces LU docente Austra Avotiņa un LMA docente Aiga Dzalbe, literatūrkritiķis, tulkotājs un RMM kurators Aivars Madris, mūziķis un triju bērnu tētis Andris Sējāns.
Starptautiskais laureāts 2015
Igauņu rakstniece Aino Pervika; balvu par viņas grāmatas Prezidents izcilo tulkojumu latviešu valodā saņem Maima Grīnberga.
Nominanti 2015
Rakstniecībā: Ieva Samauska, Arno Jundze, Luīze Pastore, Ieva Melgalve, Inga Gaile (abas pēdējās nominētās arī LVM balvai Jaunaudze)
Grāmatu mākslā: Anete Melece, Elīna Brasliņa, Guntars Sietiņš, Anita Paegle, Indra Sproģe, Ināra Garklāva, Reinis Pētersons, Mārtiņš Zutis, Alise Mediņa (abi pēdējie nominēti arī LVM balvai Jaunaudze)
Notikumi 24. jūlijā
11.00 JRT Kolonnu zālē jaunākās bērnu literatūras lasījumi Drakoni debesīs. Piedalās A. Pervika, P. Rauda (Igaunija), M. Grīnberga, I. Samauska, M. Rungulis, I. Žolude, Ē. Bērziņa, L. Pastore, I. Štegenburga, A. Viguls, M. Salējs, I. Zandere, mūziķi J. Nīmanis un M. Šenteļejevs. Ieeja – bez maksas.
15.00 piemiņas brīdis Jānim Baltvilkam I Meža kapos (pulcēšanās pie ieejas).
*Mg. philol., interneta žurnāla Satori sadaļas Ar bērniem redaktore, speciāli KDi