Kaut kas līdzīgs gadījās ar pavisam reālu spalvas profesionāli Klifordu Ērvingu, ko lieliskajā filmā Blēdība spēlē Ričards Gīrs. Neba no gara laika - vien mūžīgo slavas un naudiņas dzinuļu mākts - Klifords ķērās pie Hovarda Hjūza (1905-1976) autobiogrāfijas sacerēšanas, par kuru tās "objektam" nebija ne mazākā priekšstata. Iespējams, ja Klifords būtu izvēlējies kādu pieticīgāku stāru, tracis, kas sacēlās jau pēc viltojuma faktu klajā nākšanas, būtu daudz pieticīgāks. Taču Klifordam piemita gan vēriens, gan ambīcijas - gluži tāpat kā viņa nolūkotajam upurim multimiljonāram Hovardam Hjūzam. Tam pašam Hjūzam, kuru par globālās publikas intereses objektu pirms dažiem gadiem padarīja Mārtina Skorsēzes filma Aviators ar Leonardo di Kaprio galvenajā - Hovarda Hjūza - lomā. Tik vien, ka Skorsēze un Kaprio sava varoņa biogrāfijā apstājās pie viņa trauksmainās jaunības gadiem, pirmo filmu producēšanas un pirmo aviācijas rekordu uzstādīšanas un, protams, glamūrā flirta tēmas (ar neskaitāmām Holivudas 30.-40.gadu dīvām). Hovarda Hjūza turpmākais mūžs bija dramatisks un dīvainību pārpilns - progresēja viņa patoloģiskās bailes no infekcijām, arī kurlums, pret kuru Hjūzs cīnījās ar pašizolāciju un ārkārtīgi ekscentrisku dzīves stilu un sadzīves paradumiem (izvairoties no personiskās higiēnas, zobu tīrīšanas utt.).
Skaidrs, ka šāds dīvainis uz milzu naudas grēdas, trakulis, aviators un megamīlnieks ir ideāls kumāss svešu dzīvju lūriķiem un biogrāfiskā materiāla cienītājiem. Ir pieprasījums, būs piedāvājums! Un tā spalvas brālis Klifords Ērvings ķeras pie lietas…
Autobiogrāfija bez viltojumiem
Filmas scenārija pamatā ir paša Ērvinga sarakstīta grāmata, kuras galvenais varonis šoreiz nav viss feiks - viltojums, bet gan viņš pats - Klifords Ērvings, turklāt nu jau bruņojies ar cietumsodu izcietušā dzīves atziņām.
Filmas darbība risinās 1971.gadā, kad Klifordam - egocentriskam un ambiciozam vīrietim - pēc neveiksmīga mēģinājuma noslēgt darījumu ar izdevniecību par paša tikko sarakstītā romāna izdošanu burtiski acīs iekrīt Hovarda Hjūza bilde uz kāda žurnāla vāka. Lūk, šis būs viņa nākamās gadsimta grāmatas varonis, ar kuru ieintriģēt pret Kliforda talantiem tik vēso izdevniecības vadību. Tā soli pa solim kopā ar savu draugu Diku (Molina) Klifords jau ir izdomājis stāstu, kā noslēpumainais multimiljonārs un dīvainis tieši viņu - Klifordu - ir izraudzījies savu memuāru līdzautora lomai. Teju īpaša bauda ir vērot izdevēju iekārdināšanas, iebarošanas (ar intrigu, ar detaļu, ar kādu viltotu vēstulīti…) mehānismu, ko virtuozi uzbur Klifords, pats aizrāvies ar savu blefošanu. Protams, ka darboņu eiforiju nomainīs daudz dramatiskāki darbības pavērsieni, turklāt viena no versijām, ko piedāvā pats viltotās biogrāfijas autors, ir tāda, ka viņš ir kļuvis par ietekmīgā Hovarda Hjūza manipulāciju upuri, kurā iesaistīta arī ASV valdība un prezidents Niksons.
Katrā ziņā Blēdība skatītājam var kļūt par tiešām azartisku pieredzi - filmas vide perfekti rada 70.gadu noskaņu, kurā iederas arī Ričarda Gīra jancīgais matu griezums - veltījums reālajam Klifordam Ērvingam. Arī Ričarda Gīra spēle sev absolūti netipiskā - blefotāja, ambicioza rakstnieka - lomā ir patīkams atgādinājums par šī Holivudas klasiķa dzīvo talantu. Savukārt Holivudā strādājošā zviedru režisora Lases Halstrema iemīļotais spāņu aktieris Alfreds Molina Kliforda drauga lomā rada perfektu manipulatora tēlu, kurā sadzīvo gan kvēli naiva uzticība (aiz kadra esošajai) sievai, gan salts aprēķins. Taču, ja pārskaitām filmas personālijas (kolorītas ir aktrises Džūlija Delpi Kliforda mīļākās un Mārsija Geja Hārdena sievas, hipijiskas mākslinieces lomā), līdzās Gīram vismaz tikpat zīmīga ir režisora Lases Halstrema figūra.
Smalkiem diegiem
Šis zviedru talants, kas jau pārdesmit gadus sekmīgi strādā Holivudā, vienmēr iemanījies balansēt starp Holivudas meinstrīmu - pamatstraumes produktiem - un pazīstamu autora rokrakstu. Halstrema filmām Kas satrauc Gilbertu Greipu (tieši šajā filmā pirmo reizi tika pamanīts tolaik teju vēl bērns Leonardo di Kaprio), Sidra nama likumi, arī Šokolāde u.c. mēdz piedēvēt skandināvisku skarbumu un eiropeisku elpu. Lai nu kā ar skandināvismu, taču Halstremam profesijas prasme ir pirkstos, gluži tāpat kā spēja sajust faktūru, attēlu un labu aktierspēli. Viņš teju vienmēr ekranizē labu literatūru, un, pat ja Halstrema pēdējās filmas Kuģošanas ziņas, Kazanova atšķirībā no agrākiem darbiem nepieder pie Oskaru un citu balvu kolekcionārēm, Halstrems ir vārds, ar kuru vērts rēķināties, ja interesējaties par autorkino, kas tapis Holivudā. Kritiķi Halstrema filmu Blēdība slavēt slavē - te ir gan intriga, gan stāsta dinamika, gan raksturu vēriens. Turklāt tiem, kuriem kaut ko izsaka Pilsoņa Keina un Orsona Velsa vārds (Pilsonis Keins, 1941, - viena no pasaules izcilākajām filmām, stāsts par multimiljonāru, preses magnātu Keinu, tā impērijas vērienu, vientulību un galu), būs interesanti šajā Halstrema filmā saskatīt trauslas un smalkas atsauces uz klasiku.