Daudziem Borata jeb britu komiķa Sašas Barona Koena cienītājiem Bruno solās būt vasaras jestrākais zviedziens. 2006.gada filmu par kazahu žurnālista Borata - lomā Kembridžā studējušais britu ebreju komiķis - ekscentriādēm Amerikā taču nebūsim piemirsuši. Par jaunās filmas tēla - austriešu geja Bruno - eksponēšanu Koens ir parūpējies jau laikus. Filmu pavadošā fotosesija - Bruno tādā un citādā ancukā, uz zirga, erotiski caurspīdīgā lietusmētelītī, jutekliskām teļa acīm kaira fotomodeļa pozā - ir lieliska, jo stilā konsekventa, gluži tāpat kā Bruno/Koena atraktīvā pārtapšana, pieskaņošanās katras jaunas Eiropas valsts nacionālajām īpatnībām, filmas pirmizrādē parādoties te bullīša, te ruksīša, te karalienes sarga tēlā un kostīmā.
Lielisks starts
Starptautiskā filmas publicitātes kampaņa ir izdevusies, uzskatāms apliecinājums ir arī Bruno lieliskais komerciālais starts pērnajā piektdienā ASV, vienā dienā nopelnot 14,4 miljonus dolāru. Kinobiznesa analītiķiem tas ļāva prognozēt pat uzvarošos 40 miljonus dolāru pirmajā nedēļas nogalē. "Hop" gan tika pateikts vēl tikai Bruno lēciena pirmajā fāzē, jo divās nākamajās dienās Bruno popularitāte strauji kritās, kaut sapelnītie 30 miljoni šai dzēlīgajai, ciniskajai komēdijai ar pamatīgu dokumentālās provokācijas dozu ir labs rādītājs. Secinājumi - mobilo tehnoloģiju laikmetā, kad skatītāji gatavi tviterot un mesidžot jau zālē, acīmredzot Bruno ir saņēmis vēsu "normālā skatītāja" novērtējumu.
Par to gan nav ne mazākā iemesla brīnīties, jo Saša Barons Koens mēdz apcelt ne tikai varoni, kura ādā viņš rosās, - šoreiz manierīgu austriešu geju Bruno, kurš ASV apgūst izdzīvošanas noteikumus celebrities pasaulē (sarunu šovi, mazuļa adoptēšana u.c.) -, bet arī vidusmēra pilsoni. Koens prot provocēt, izmantojot savu mērķu sasniegšanai arī ne visai godīgu paņēmienu - nostādot savu varoni - fikciju dokumentālā vidē, konfrontējot to ar "normālo pilsoņu" reakciju un fiksējot šīs konfrontācijas izpausmes. Skatoties Bruno, brīžam interesantāk ir vērot pūļa reakciju, nevis geja gražīgi žākstīgo plastiku. Piemēram, reslinga arēnā, kur Bruno mačiskā, homofobā aurošana ringā pēkšņi apmet kūleni - tā vietā, lai sadotu pa ģīmi tipiņam no publikas, kurš viņu tikko nosaucis par geju, sākas ekstātiska maigošanās ar šo tipu turpat vitālo reslinga skatītāju acu priekšā. Aizkustinoši patiesā reakcija - no mēmām šausmām līdz agresijai - nav aktieru tēlota, būtībā acu priekšā ir dokumentāla epizode ar inscenējuma elementiem. Atliek noticēt, ka arī piparotajā svingeru kluba epizodē Bruno filmē ļautiņus, kas nenojauš par provokācijas klātbūtni, tāpat kā kailā vellata, kas kaisles neprātā trenkā Bruno ar pletni. Un tie ir tikai ziediņi.
Homofobais patoss
No formas aspekta Bruno ir interesanta pieredze, kaut tos, kam šķitīs, ka nu būs baigais rēciens par pajoliņu un homofobā patosa triumfs, var piemeklēt vilšanās - daudz žēlīgāki par Bruno ar viņa Dolčes un Gabanas jostiņām, kurš cītīgi seko patēriņa sabiedrības receptēm, kā tikt pie slavas XXI gadsimtā, ir tie ļautiņi, kas kļūst par materiālu viņa provokācijām. Visu cieņu Koena drosmei un arī stilizācijas prasmei - Bruno "austriešu" akcents ir šarmants, viņa spēja uzsūkt virtuālās reklāmtēlu un ekshibicionistiskās modes pasaules kariķētu esenci - ik žestā, ik skatienā - ir perfekta. Kaut filma kā mudinājums ielūkoties sabiedrības, kas sevi uzskata par veselīgu, tuvplānā aiz joku virskārtas slēpj diskomforta dzīles. Ar komfortablu skatāmvielu šai ellīgajai satīrai par morālētisko satvaru zaudējušo pasauli ir maz kā kopīga.