Laika ziņas
Šodien
Migla

Dita Rietuma: Kannas skrien kā stirnas

Pikantas sensācijas, dzīvie klasiķi un dīvas. Trešdien, 13. maijā, tika atklāts 68. Kannu Starptautiskais kinofestivāls

Protams, protams, tie ir gadi, kas skrien kā stirnas, – cits pēc cita. Un, kur gads, tur arī Kannas, precīzāk, Kannu Starptautiskais kinofestivāls, kas ir, bija un, domājams, arī būs Eiropas (un ne tikai) galvenais kino notikums. Proti – notikums, kas spēj paveikt neiedomājamo, apvienojot "dienu putas", kinozvaigžņu un briljantu glamūru globālajam dzeltenpreses patēriņam, tirgus kņadu un augstās mākslas katarsi.

Sāksim ar mākslu – festivāla oficiālo programmu, kuras prestižākā sadaļa ir konkursa programma. Nacionālā piesaiste man liek kautri nobubināt, ka diemžēl arī šogad ne konkursa programma, ne arī citas, marginālākas, bet tik un tā ļoti iekārotās Kannu festivāla skates nav bijušas Latvijas kino labvēlīgas. Vaicāsiet – kālab tā? Jo, skat, laikmetīgā māksla pašcieņas pilni gozējas Venēcijas biennālē (savās profesionālajās "Kannās"). Vizuālās mākslas jomā ir vieglāk, jo biennālē darbojas nacionālās pārstāvniecības koncepcija – katrai valstij paviljons.

Konkurence arvien nežēlīgāka

Kinofestivāli strādā pēc citiem principiem – te par vietu zem saules, vietu Kannu festivāla konkursā, cīnās konkrētas filmas, un nevienai valstij nav garantēta pārstāvniecība. Konkurence par iespēju tikt izrādītam Kannu festivālā gadu no gada kļūst arvien zvērīgāka, arvien nežēlīgāka.

Daži fakti. Šogad, kā ik gadu, Kannu festivālā ir arī īsmetrāžas filmu konkurss (reiz tam tika atlasīta Jurģa Krāsona animācijas filma Norīt krupi), kā ik gadu, šajā konkursā tiek iekļautas septiņas deviņas īsfilmas. Šogad uz šīm deviņām vietām pretendēja 4500 īsfilmu no visas pasaules. Un īsfilmu skate nebūt nav tā svarīgākā... Būtībā tā ir absurda proporcija, kas mudina diskutēt par tēmu, kādi tad vispār ir kritēriji, lai no tāda filmu lēruma, ko nav spējīgs noskatīties neviens, izraudzītu konkrēti šīs deviņas finālistes.

Atliek vien gara acīm iedomāties to daudzumu audiovizuālo produktu, kurus saņem Kannu festivāla programmas veidotāji, un apbrīnot viņu spēju galu galā vienoties par noteiktu izlasi. Protams, kas attiecas uz konkursa programmu, te zaļā gaisma vienmēr ir bijusi tā dēvētā autorkino meistariem – režisoriem ar vārdu, kuri Kannu programmā nav iesācēji. Bez atzīta autorkino klasiķa reputācijas festivāla konkursā nokļūt būtībā ir teju nereāli. Taču laiku pa laikam notiek arī kāds brīnums. Diemžēl pagaidām šie brīnumi uz mums neattiecas.

Deviņpadsmit laimīgo

Kuri dzīvie klasiķi un viņu filmas veido šā gada Kannu kinofestivāla piedāvājumu – 19 konkursa programmas filmu? Viņu vidū ir gana daudz intriģējošu uzvārdu, kaut, jāsaka, konkursā trūkst vecākās paaudzes smagsvaru. Teiksim, Vudijs Allens ar savu jaunāko filmu priecēs ārpuskonkursa programmā, citu viņa laikabiedru – to, kuriem pāri septiņdesmit, – konkursa skatē nav.

Sāksim ar saimniekiem – Francijas kino Kannu konkursā pārstāv viens no spēcīgākajiem, stilā skarbākajiem un neaprēķināmākajiem režisoriem Žaks Odiārs (viņa kontā ir 2009. gada Kannu sensācija – filma Pravietis/Un prophète par arābu puisi franču cietumā). Šogad Žaks Odiārs piedāvā filmu Dīpans/Dheepan par bēgli no Šrilankas Parīzē.

Franču skaistule, aktrise un laba režisore Maivena, kura jau iepriekš ir saņēmusi balvu Kannu konkursā (par skarbo pedofilijas drāmu Policija/Polisse, 2011), šoreiz izvairījusies no sociāli kliedzošām tēmām, jo iestūrējusi melodrāmas plašumos. Viņas veidotā filma Mans karalis/Mon roi sola varenas kaislības un Francijas kinozvaigznes Vensānu Kaselu, Emanuelu Berko un Luiju Garelu.

Trešā franču konkursa filma – Mīlas ieleja/Valley of Love (režisors Gijoms Niklo) – intriģē ar aktieriem Izabellu Ipēru un Žerāru Depardjē: viņu varoņiem jāsatiekas Nāves ielejā Kalifornijā, lai izpildītu pašnāvību izdarījušā dēla gribu.

Itālijas spožums

Tikpat dāsni kā Francija konkursa programmā ir pārstāvēta Itālija – triju filmu vidū ir patlaban spēcīgākā itāļu režisora Paolo Sorrentīno darbs Jaunība/Youth. Paolo Sorrentīno iepriekšējais darbs – izsmalcinātais un ironiskais Dižais skaistums/La grande bellezza – ir viena no retajām Eiropas filmām, kas kļuva par hitu arī Latvijā. Pamatīgi pārsteigt sola Mateo Garrone, kurš startēs ar filmu Visu stāstu stāsts/Tale of Tales. Šoreiz viņš uzņēmis brīnumskaistu pasaku filmu, savukārt agrāk Kannās ir ticis pie balvas ar brutālo mafijas drāmu Gomorra.

Nanni Moreti, kurš uzskatāms par pieredzējušu Itālijas režijas zvaigzni, uzņēmis filmu Mana māte/Mia madre – tās galvenā varone ir kāda kinorežisore, kura uzņem filmu ar neciešami kašķīgu amerikāņu zvaigzni (Džons Turturo). Iespējams, koda vārds – Džons Turturo – piesaistīs filmai īpašu žūrijas uzmanību – Kannu festivāla konkursa programmu žūrēs biedru grupa pasaulslaveno amerikāņu autoru brāļu Ītana un Džoela Koenu vadībā. Tie, kam atmiņa sniedzas pārdesmit gadu senā Kannu kinofestivāla vēsturē, atminēsies, ka 1991. gadā Kannās triumfēja tolaik visai mazpazīstamu režisoru un scenāristu brāļu Koenu filma Bārtons Finks/Barton Fink – ironiska, sirreāla filma par Holivudas kinoindustrijas aizkulisēm XX gadsimta pirmajā pusē. Bārtonu Finku – neirotisku jaunekli, daudzsološu dramaturgu – spēlēja neviens cits kā Džons Turturo. Amizanta sakritība: Koeni un Turturo tiekas 24 gadus vēlāk turpat Kannu kinofestivālā, tikai citā kontekstā. Filma, kurā šoreiz filmējies Džons Turturo, atkal stāsta par kino veidošanas aizkulisēm.

Bez Holivudas spiediena

Kas attiecas uz amerikāņu klātbūtni Kannu konkursā, tā ir askētiska. Tikai divi, taču spēcīgi vārdi – Gass van Sants (Kannu galvenās balvas Zelta palmas zara laureāts par filmu Zilonis) un Tods Heinss. Abi ir festivālu mīluļi un pazīstami amerikāņu nekomerciālā kino autori. (Labi, Gasam van Santam laiku pa laikam gadās arī kāds komerciāls grēciņš.) Gasa van Santa filma Koku jūra/The Sea of Trees ir stāsts par kāda amerikāņa (Metjū Makonohijs) attīrīšanās un morālās atdzimšanas ceļojumu uz Fudzi pakāji Japānā. Metjū Makonohija partnere filmā ir Naomi Votsa – abi šie vārdi ir visai drošs garants, lai filmai būtu izredzes parādīties arī komerciālajā nomā Rīgā.

Toda Heinsa melodrāma Kerola/Carol draud izvērsties par vienu no pikantākajām festivāla sensācijām. Tā ir drāma par divu sieviešu kaislību piepildīto draudzību, tās darbība risinās XX gadsimta 50. gadu Ņujorkā. Kerolā ir filmējusies izcilā Keita Blānšeta un spriganā jaunekle Rūnija Mara (House of Cards, 127 Hours u. c.).

Vēl Kannu konkursa programmā ir dažs labs eksotisks akcents – pa filmai no Japānas un Ķīnas, šis tas no Eiropas. Pārsteigums ir mazpazīstamā ungāru režisora Lāslo Nemeša filmas Saula dēls/Son of Saul klātbūtne konkursā, kā arī pazīstamā, bet Kannu festivāla parasti ignorētā norvēģu režisora Jūakima Trīra filma – ģimenes drāma Skaļāk par bumbām/Louder than Bombs –, kurā filmējies starptautisks aktieru ansamblis: Izabella Ipēra, Gabriels Bērns un Džesijs Eizenbergs.

Sižetiski provokatīva solās būt grieķu režisora Jorga Lantima filma Omārs/The Lobster – stāsts par tuvo nākotni, kurā iedzīvotājiem 45 dienās ir jāatrod sev partneris – pretējā gadījumā viņi tiek pārvērsti par dzīvniekiem. Tāds lielos vilcienos ir konkursa programmas piedāvājums, kuru papildina īpašie seansi – filmas, uz kurām publika Kannās (un, cerams, ne tikai tur) lauzīsies un kuras festivālu izmanto kā publicitātes platformu – šādā formātā startēs gan kinodīvas, oskarotās aktrises Natālijas Portmenas debija režijā, gan Vudija Allena jaunākā filma, gan vēl dažas. Natālija Portmena debitē ar filmu Pasaka par mīlestību un tumsu/A Tale of Love and Darkness – tā akcentē mākslinieces dzimtenes Izraēlas un Palestīnas attiecības vēsturiskā griezumā. Starp citu, Natālija Portmena nesen pārcēlusies uz dzīvi Parīzē un presei aktīvi stāsta par Eiropas kultūras pieejamību un demokrātismu, salīdzinot ar ASV. Protams, jācer, ka viņas filmas neielaišana konkursā nav saistīta ar tās kvalitātes problēmām.

Vudija Allena Iracionālais vīrs/Irrational Man ar Vākīnu Fīniksu un Emmu Stounu sola priecēt ar vēstījumu par depresijas mocītu filosofijas profesoru, kurš glābiņu meklē attiecībās ar vairākām sievietēm. Filma visdrīzāk kļūs par pierādījumu, ka Vudijs Allens sen stāv pāri konkursiem un sacensībām, jo viņš vienkārši ir spožs. Joprojām – arī savā astoņdesmitajā mūža gadā.

Šogad Kannu festivālam ir brīnišķīgs plakāts, no tā smaida viena no XX gadsimta izcilākajām Eiropas aktrisēm, kura kļuva par Holivudas zvaigzni, – zviedriete Ingrida Bergmane. Viņas meita aktrise Izabella Rosellīni vadīs otra nozīmīgākā Kannu festivāla konkursa Īpašais skatiens/Un Certain Regard žūriju. Kas attiecas uz latviešiem, viņi Kannās būs, jo būs arī pamatīgs ar LIAA atbalstu un finansējumu veidots stends Kannu kinotirgū, kas ir nozīmīga pasaules mēroga kinobiznesa aktivitāte. Kannu festivāla balvas tiks pasniegtas 24. maija vakarā. 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja