Dogmas bērni. Dāņu kino fenomens uz KSuns ekrāna

1995. gadā Larss fon Trīrs kopā ar savu gados jaunāko kolēģi Tomasu Vinterbergu sacerēja un parakstīja dokumentu, kura formulētie principi bija šķietami vienkārši. Dogme 95 autori, bruņojušies ar XX gadsimta kinokultūras apkalumu, devās pa savu slaveno priekšgājēju pēdām – aicināja pārmērībās, specefektu orģijās un mākslīgos konstruktos iedzīto kino atgriezties pie saknēm – pie būtības, pie jēgas un galu galā – pie reālisma. Kad kino ir iedzīts salonismā un izklaidē, laiku pa laikam atskan kāda saprāta balss, atgādinot, ka kino – šim unikālajam realitātes fiksētājam – ir jāatgriežas pie dzīves patiesības, nepastarpinātas reālisma miesas. Savulaik reālismu kā kino būtiskāko misiju sludināja gan itāļu neoreālisti (XX gs. četrdesmitie gadi), gan stilizētākā veidā arī franču jaunais vilnis (XX gs. piecdesmito sešdesmito gadu mija). Arī dāņi savā manifestā un to pavadošajā Pieticības zvērestā runāja par to pašu – par kino nepieciešamību atmest visu lieko un tuvoties dzīves realitātei, aizmirstot par specefektiem, mākslīgo apgaismojumu, teatrāliem, vēsturiskiem sižetiem un pat par autora personību. Dogmas manifests aicināja atteikties arī no autora uzvārda filmas titros.Paradoksālā kārtā ar Dogme 95 sacerētājiem – Larsu fon Trīru un Tomasu Vinterbergu – notika pretējais: viņi, pateicoties manifestam, nevis zaudēja savu vārdu, bet gan ieguva pasaules slavu. Larss fon Trīrs deviņdesmito gadu vidū gan jau bija pagozējies pasaule autorkino Mekā – Kannu kinofestivālā, kur viņa filmas bija guvušas ievērību, īpaši filma Šķeļot viļņus –, savukārt Tomass Vinterbergs bija zaļš iesācējs. Kad pirms septiņpadsmit gadiem Kannu festivālā vienlaikus tika demonstrēta viņa pēc Dogmas principiem veidotā filma Svinības un Larsa fon Trīra Idioti (vienīgā viņa filma, kas simtprocentīgi atbilst Dogmas manifestā paustajiem principiem), tieši Vinterbergs kļuva par "dienas varoni" un ieguva Kannu festivāla balvu, savukārt manifests _Dogme 95 _kļuva par bieži citētu kanonisku tekstu. Dogme 95 bija milzīga ietekme ne tikai uz Dānijas filmu veidotājiem vien, par Dogmas filmas autoru – deklarējot savu pakļāvību manifestā paustajam – varēja kļūt ikviens režisors, atlika vien ievērot principus. Vismaz nākamos desmit  gadus Dogmas vārds kļuva par zelta atslēdziņu daudziem pasaules filmu veidotājiem – filmas, kas tika uzņemtas brutālā manierē, izmantojot rokas kameru, trīcošu kadru, veiksmīgākas un ne tik veiksmīgas, – veidoja varenu modes vilni. Pāragri apgalvot, ka šis vilnis ir noplacis uz visiem laikiem._Dogme 95 _filmu retrospekcija kinoteātrī KSuns ir arī izcilu Dānijas nesenās kinovēstures piemēru skate, ko atklāj Svinības – oficiāli pirmā pēc Dogmas principiem veidotā filma. Šī traģikomēdija, kuras darbība risinās ģimenes galvas 60. dzimšanas dienā, kas izvēršas par dramatisku visbaigāko ģimenes noslēpumu striptīzu, tika filmēta ar videotehniku, akcentējot graudu, neasu kadru, neirotisku filmēšanas manieri kā leģitīmu profesionālajam kino.  Programmā skatāma arī otrā Dogmas filma (Larsa fon Trīra Idioti) un trešā (Sērena Krāga-Jakobsena Mifunes pēdējā dziesma, kas ir daudz maigāka nekā Vinterberga un Trīra darbi). Būs iespēja redzēt arī Šķeļot viļņus, kas ir viena no labākajām Larsa fon Trīra filmām, kurā Dogmas principi ieskanas tikai daļēji. _Dogme 95_Dānijas Kultūras institūta piedāvātā filmu retrospekcijaKSuns 30.XI–3.XIIwww.kinogalerija.lv