***
Renārs Kaupers, dziedātājs, viens no Imanta Ziedoņa fonda Viegli dibinātājiem
Ir skaista pavasara pēcpusdiena. Mēs esam ciemos pie Imanta un Ausmas viņu Rīgas dzīvoklī un suminām Māru Zālīti, kurai tikko iznākusi grāmata To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu Ziedoni. Tāds bariņš jauku ļaužu mēs esam sapulcējušies, patīkami tērzējam un atceramies atslēgas brīžus, kas katram saistās ar Imantu un citam ar citu. Filmēšanas komanda neatlaidīgi dokumentē sarunas un dziesmas, un apēstās kūkas. Un tad ierodas viņš – Jānis Paukštello. Tāds viegli aizelsies un piesarcis, un, ienākot istabā bez labrīt un labvakar, uzrunā visus ar vārdiem: "Gods Dievam augstībā un cilvēkiem labs prāts…" Es stāvu muti vaļā. Es stāvu tik ļoti aizkustināts. Nekad vēl tik tuvu es neesmu dzirdējis, kā Aktieris runā Dzeju. Pirmo reizi es esmu liecinieks tam, kā vārdi spēj mainīt atomus un jonus, un visu to dievišķo kosmosu, kas atrodas šajā istabā. Un nu arī es esmu izmainīts, un neko tur vairs nevar darīt. Kā tas kazlēns, kuru pasakā saskaitīja.
Pēc pāris nedēļām es meklēšu rokā Jāņa telefonu, jo nekur internetā vai dzejas izlasēs nevarēšu šo dzejoli atrast. Es to iemācīšos un ar milzu satraukumu skaitīšu Mazajai kavalērijai mūsu pirmajā viesošanās reizē Imanta un Ausmas Murjāņu mājās. Es to skaitīšu 100 gramos kultūras un katrā saviesīgā tikšanās reizē, kad vien jutīšu, ka šiem vārdiem te ir jāskan. Un mani dēli to mācīsies un prasīs to skaitīt vēl un vēl, mums kopā braucot mašīnā no kāda koncerta.
Jānis ir beidzis runāt. Mēs skaļi aplaudējam, saucam urravas un nedaudz vēlāk vienojamies kopīgā Mīl katrs baltu maizes riku.
Pēcpusdiena turpinās. Iespējams, ka šī ir vienkārši jauka un neapšaubāmi īpaša pēcpusdiena daudzu Meistaru klātbūtnē. Bet man ir aizdoma, ka šī ir pēcpusdiena, kas pāris gadu vēlāk mani atved līdz apzinātai izvēlei sekot Ceļam, Dzīvībai un Gaismai. Paldies, Jāni. Paldies, Imant, un ar Dievu.
Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Es neesmu šai dzīvē maldināts,
bet pats es esmu bijis nomaldījies –
jo savas gribas vien man ceļš bij vijies.
Un, ja es tagad stāvu nesabijies
un augu te kā skaisti stādīts stāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem labs prāts!
Es esmu piedzimis kā skaņa vārdā
un tālāk – latviski – jau nākamajā kārtā.
Kad Nīcā garais sauciens skan vai Bārtā,
es pieceļos, man piecelties liek kāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Man jāpastāv! Kas manas lietas kārtos!
Stāv cietumsargs un erceņģelis vārtos.
Viens nelaiž prom, bet otrs – nelaiž iekšā.
Es vēl te pastrādāšu vārtu priekšā.
Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts.
***
Edvīns Raups, dzejnieks
Ir tādi apskaidrības triecieni, taureņu uzbrukumi, kas gaismu ieplēš ar gaismu un palaiž brīvē vēl vienu atklāsmi – par šo nelabojamo, krāsaino un mūžam mainīgo pasauli, kurā pats svarīgākais ir palikt "sevī baltam".
...Un visu laiku man pār dzīvi dzeja liecas.
Nu rakstu, kas uz mani neattiecas.
Par priedēm, kas ir pašas savējās.
Par pulksteni, kas sevī nekad nenokavējas.
Par lineālu, kas velk savu švīku.
Par bērzu ziemā apsnigušu, līku.
Par lapu pieķēpātu, jā, bet sevī baltu.
Par zirgu nevaldāmu, neapkaltu.
Par grēcinieku, ko rīt velns jau raus.
Un pats es esmu pilns kā milzīgs kauss.
Un aplaistu es katru zaļu lakstu.
Un – piedodiet – par sevi atkal rakstu.
1982
Peredelkino
***
Anna Žīgure, rakstniece, bijusī diplomāte
Imanta Ziedoņa man veltīts dzejolis no Rakstu 12. sējuma.
Dzejnieks stāsta par Igaunijas prezidenta Lennarta Meri valsts vizīti Latvijā 1996. gadā. Toreiz strādāju Helsinkos.
Kāpēc tas man šķiet izcelšanas vērts, būtisks? Te uzplaiksnās viena no Ziedoņa personības daudzajām šķautnēm, kā teiktu Sent-Ekziperī – atbildība par pieradinātajiem, pie kuriem var pieskaitīt arī mūsu ģimeni. Strādājot ārpus Latvijas, bet Latvijai, bija svarīgi zināt, kas notiek mūsu valstī, – un šis ir dzejnieka skats.
ANNAI ŽĪGUREI
Ekspromts(1)
Ak, Anna, sveika! Atvaino, ka nokavējos!
Jo daudzkas notika, un es daudz smējos,
Kā zini, ieradies bij Lenarts Meri.
Un viss, kā sacīt, gāja augsti. Very!
Pat dažus ekzotus šie abi(2) iestādīja.
Jo laikam iegājuši Eiropā jau bija.
Vēl Auķis Tevi pasveicināt lūdz!
Šad tad ar Tevi arī domās būts.
Ja vakaros Tu redzi kaut kur Juku,
Tad vēli vienmēr rītdienu tam smuku.
Bet Skrundā ozols stiprāks savā sulā.
Ak, atvaino, ka nu es protokolā
Te bāžos! Lenarts bija lustīgs.
Un dažs labs miesas sargs, kas pārāk kustīgs,
Pie malas tika mazliet pabīdīts. Jā,
vakarā pēc banketa mēs līdz tam aizgājām uz viesnīcu.
Un tur bij dažs labs čomīgs
malciņš jāietur. Knuts vairāk runāja par Karmas(3) līviem,
bet Priede par vēl profesoriem dzīviem. Jā, Čaklais
atnesis bij lapas senas –
lai Lenarts parakstās. Jo autogrāfa cenas,
Mēs zinām, pieaugs vēl ar dienu katru.
(1) Viņas Ekselencei Latvijas vēstniecei Somijā Annai Žīgurei
(2) Prezidenti
(3) Tenu Karma – zinātnieks, lībiešu valodas speciālists
***
Inga Gaile, dzejniece
Mēģināju atrast savā galvā un prātā dzejoli. Un tas ir viens dzejolis, kurš tur ir vienmēr un ar kuru ir saistīta pat tāda sapnim līdzīga situācija: man varēja būt 23 gadi. Mēs ar draudzeni manā vārdadienā bijām aizgājušas uz kino, un bija sarunāts, ka ar citiem draugiem varbūt satiksimies vēlāk. Mēs bijām kinoteātrī KSuns. Kad iznācām laukā, mūsu draugi stāvēja pretī kinoteātra ieejai uz mazā ielas pleķīša divās rindās un dziedāja Mīlestība divreiz neatnāk. Viņiem bija pievienojies arī garāmejošais aktieris Māris Liniņš. Atceroties man, protams, liekas, ka sniga. Droši vien tā arī bija. Kaut arī tieši tai laikā man bija iebildumi pret pirmajā rindā minēto apgalvojumu, šobrīd, kad Mārim Liniņam korī ir pievienojies arī dzejoļa teksta autors, es uzskatu, ka tas ir viens no brīnišķīgākajiem un patiesākajiem mīlas dzejoļiem.
Mīlestība divreiz neatnāk
Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena.
Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk –
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.
Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.
Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!
kvēls komunists