..), tāpēc nav brīnums, ka franču dziedātājas Edītes Piafas likteņstāstu kinematogrāfs ekspluatējis ne reizi vien. Tāpēc, izdzirdot Piaf jeb Zvirbulēna vārdu, protams, blakus viņas mūžīgajām mīlas balādēm uzreiz prātā nāk arī vairāk/mazāk veiksmīgie Edītes Piafas kinoattēlojumi: vispirms jau neoreālisma stilā radītā Gija Kazerila skarbā versija ar piemīztajām Parīzes patiltēm, klošāru neķītrajām lamām un gluži kā apspļaudīto pelēkdūmakaino ekrāna koloru, beidzot salkani puņķaino un apnicīgi pompozo melodrāmu štancētāja Kloda Leluša variants, no kuras tik vien prātā palicis kā "dokumentālais" šansonjē Šarls Aznavūrs, tēlojot pats sevi.
Kā atveram rīkli, tā…
Svaigākā - jaunā režisora Olivjē Dāna filma Dzīve rožainā gaismā - patīkami atšķiras no tādu dzīvo bilžu mālēšanas, kurā Piafa redzama vienīgi kā tāda glamūrdekadenta autsaidere, sava veida institucionalizēts frīks, vārdā Francijas nacionālās kultūras mantojums, - sak, jā, mēs, franču artisti, visi tādi maķenīt pasisti, toties, kā atveram rīkli, tā iekarojam gan Parīzes Olimpiju, gan Londonas Covent Garden, gan Ņujorkas slaveno Radio City Hall un kļūstam stāvus bagāti! Jā, Piafa savos slavas gados nevarēja sūdzēties par naudas, dārglietu, privātlidmašīnu trūkumu un jebkuras kaprīzes vai iegribas tūlītēju izpildīšanu - kā pašu par sevi saprotamu bonusu, kas viņai pienācās tāpēc, ka viņas zemu kritušās, bet augšāmcēlušās dvēseles ciešanas, viņas sāpes par dzīves un laimes nenovēršamo galīgumu izrādījās tuvas un pazīstamas cilvēku miljoniem it visur pasaulē. Un, protams, viņas neatkārtojamais nodzerti nopīpētā, bet dievišķīgās balss tembrs, par kuru tik daudzi teica - tas rauj sirdi laukā!
Tomēr šoreiz Zvirbulēna raudas ir ne tikai glamūri (tomēr, tomēr!) izstāstīts kinostāsts par mākslinieces - sievietes mīlestību uz dzīvi, vīriešiem un dziedāšanu - un šie trīs vārdi patiešām bija reālās Piafas sauklis: es mīlu dzīvi, dziedāšanu un mīlestību! Dāns iet vēl tālāk - viņš teju burtiski pierāda savu uzskatu, ka talants - tā ir Dieva dāvana, kurš vai nu ir, vai nav, bet katrā ziņā skolā to apgūt un izkopt nav iespējams. Mākslinieks vai nu deg un ar savu sadegšanu padara laimīgus citus, vai arī... mākslinieka nav. Jo neko izskaitļot, aprēķināt mākslā nav iespējams (un tas, jāatzīst, ir visai ekstrēms viedoklis no kolektīvā darbībā topoša mākslas industrijas produkta ražotāja - kinematogrāfista puses). Piafa ir unikāla un nav klonējama - tāpat kā viņas stils un maniere dziedāt. Dāns vēsta, ka autors - mākslinieks un viņa dzīve ir neatdalāmi, nešķirami jēdzieni. Līdz ar to režisors polemizē ar šajos laikos populāro pārliecību, ka mākslā veikli trenētas profesionālās iemaņas un amata prasmes jau ir sinonīms talantam. Dānam mākslinieks - tas ir pats cilvēks.
Šāds uzskats gan nebūs pārsteigums tiem, kas redzējuši režisora iepriekšējos darbus. O.K., ne jau klipus The Cranberries vai Purpura upes II, kas bija "tīrs" komercprojekts, bet gan konceptuālo jeb programmatisko režisora filmu Apsolītā dzīve/La vie promise ar Izabellu Ipēru prostitūtas lomā, kurai pēkšņi uz galvas uzkrīt jaunības dienu "nopietnās mīlas" sekas - pieaugusī meita. Jau šajā filmā, vienā no spēcīgākajiem jaunās tūkstošgades feministiskajiem kinomanifestiem, režisors apliecināja, ka cilvēks, ja tam ir spēcīgs garīgais kodols un sirdsapziņa, izķepurosies no jebkuriem mēsliem un spēs ne tikai sev, saviem tuvākajiem, bet pat (!) skatītājiem pierādīt, ka viņš ir svētais. Nu, gandrīz. Tieši tāda - šķīstā - filmas finālā likās Ipēras tēlotā šoseju staigule, un ne jau tikai meitai. Būtībā to pašu Dāns saka par Piafu: izejot cauri dzīves zaņķim, viņa spēja saglabāt šo šķīstību, tikai viņas neaptraipītais šķīstums bija ar citu vārdu - mākslinieka talants.
Ģeniālā Mariona
Režisors gan nevarētu tik pārliecinoši paust savu "dabiskā mākslinieka" moto, ja nebūtu atradis pienācīgu Piafas lomas tēlotāju. Un Mariona Kotijāra tāda - ģeniāla - tiešām ir. Viņas Piafa pieder pie aktieru veikuma, ko sauc par varoņdarbu. Ne jau ikdienas piecu stundu grima seansi (jauna aktrise iemiesojas gan meitenes Edītes, gan pāragri novecojuša vraka - krunkainas vecenes, invalīdes Piafas, kas ir nodzērusies un mirst 44 gadus veca, sejā un ķermenī) sarūpējuši apbrīnojamu portretisko līdzību aktrisei ar tās slaveno prototipu. Jā, Dānam taisnība - tas ir talants, un Kotijārai tāds ir, tas aumaļām gāžas pāri ekrānam (turklāt līdz šim aktrise filmējusies, teiksim tā, otršķirīgās filmās - kā galvenā varoņa draugaļa seriālā Taxi vai labu režisoru ierindas darbiņos, piemēram, kopā ar Raselu Krovu mazā lomā Ridlija Skota filmā Labais gads vai pie Tima Bērtona Lielajā zivī/Big Fish pavisam mikroskopiskā lomiņā...).
Bet kā spoži grabuļi filmā Dzīve rožainā gaismā (franči nomainīja filmas paredzēto nosaukumu - La vie en rose, kā sauc vienu Piafas dziesmu, uz nepretenciozo La Mome, jo par Rozā dzīvi sauc slavenu, festivālos apbalvotu beļģu filmu par... puiku, kurš grib būt meitene) ir visi perifērie tēli - slaveni aktieri: te atradīsit gan Žerāru Depardjē ķermeniski pufīga antrepreniera ādā, gan Romāna Polaņska sievu Emanuelu Seņē Piafas draudzenītes Titīnas lomā, gan pat leģendas Simonas Siņorē meitu, kaut kur maisoties pa kadru.
Visbeidzot, tiem, kurus ne sevišķi aizrauj nelaimīgu sieviešu laimīgie dzīves stāsti ar traģiskām beigām, filma sagādās vismaz iespēju pabūt "dekadentajā" Parīzē, XX gadsimta ausmas Parīzē, kāda tā nebūs vairs itin nekad. Šarms neaprakstāms. Tā ka neko nenāksies nožēlot arī jums visiem, kā teiktu Zvirbulēns.