Viskarstākie kino "karsēji" Dzīvības koku jau paguva noskatīties tā Latvijas pirmizrādē - Arsenālā. Pārējie, kas negrābj karstu, no šīs piektdienas filmu var skatīties kinoteātrī Citadele, jau iepriekš bruņojušies ar informāciju - pirmkārt, šis Terensa Malika darbs ir ieguvis vienu no nozīmīgākajām kinopasaules balvām - Kannu festivāla Zelta palmas zaru, otrkārt, tieši šo filmu draudzīgā balsojumā par gada labāko ir atzinusi pasaules kinokritiķu "banda" - FIPRESCI biedri. (Cerams, ka neesat mēģinājuši šo filmu iegūt nelegālā ceļā (taču jau interneta mežonīgajās dzīlēs), jo, ja nu ir kāds darbs, kuru ātra pārrulēšana uz datorekrāna spēj nogalināt neatgriezeniski, - tā ir šī episkā, vizuāli ārkārtīgi skaistā filma).
Sajūsmas viļņi
Par Dzīvības koku rakstīts ir bez gala un malas - arī šo rindu autore jau Kannu festivāla laikā - maijā - čakli ziņoja par Terensa Malika filmas gaitām. Atgādināšu, ka jau, pirms filmu kāds bija paguvis ieraudzīt, pret to dominēja svētbijīga attieksme, kā jau pret ģēnija (Terensa Malika) "mesidžu", ko tūlīt, tūlīt būs svētlaimē lemts uztvert tiem izredzētajiem, kuri vispār izcīnīs, izkausies, lai ietiktu filmas preses pirmizrādē. Pēc pirmizrādes gan sajūsmas vilnis nedaudz noplaka, šādu reakciju parasti apzīmē kā "filma izpelnījās pretrunīgas atsauksmes". Taču nu - nepilnus četrus mēnešus pēc šiem notikumiem - viss pretrunīgums ir piemirsts, un Terensa Malika Dzīvības koks, uz kura "uzpotēts" Kannu palmas zars, sācis gaitas pasaulē, arī "normālos popkorna ķinīšos". Protams, filmas kvalitāte nemēdz mainīties no konteksta un vietas, kur tā tiek rādīta, taču, iedomājoties Dzīvības koku normālā kinofabrikā līdzās normālām filmām par jauniešu erotiskajām klizmām (tādu pēdējā laikā savairojies daudz), Malika filma jau atkal ir jāuztver gluži kā tāda pravieša vēsts - vismaz Holivudas "normālo" piedāvājumu kontekstā. Tas vien, ka šī filma ar visu Bredu Pitu absolūti noliedz tā dēvēto klasisko Holivudas stilu, kura esence ir - filma jāveido tā, lai pat «ezītim» viss būtu skaidrs, kas, kur, ar ko un kāpēc, kur visi kinoizteiksmes līdzekļi kalpo sižeta mērķtiecīgai izrisināšanai un notikumu cēloņsakarības izklāstīšanai, - ir varoņdarbs! Dzīvības koku Terenss Maliks ir veidojis kā brīvu asociatīvu plūdumu (šis plūsmas, plūstamības motīvs tiek īstenots, arī nemitīgi izmantojot kameru kustībā), savijot kopā stāstījumu par kādu XX gs. 50. gadu amerikāņu vidusmēra ģimeni - tēvu (Pits), māti (Džesika Čestina) un viņu puikām - un arī vizionāru, vizuāli skaistu (ar datora palīdzību veidotu stāstu par pasaules rašanos). Filmai ir vēl viens laika slānis - mūsdienas (tas gan ir fragmentārs un ne īpaši pārliecinošs) - tās "atslēgas figūra" ir viens no pieaugušajiem puikām - arhitekts Šona Penna atveidā. Viņš ir tas, kura atmiņa restaurē fragmentus no savas bērnības - kopā ar mīļumu un starojumu iemiesojošo māti un bargo, valdonīgo tēvu.
Mūžības plūsma
Kā Terenss Maliks "sajūdz" kopā šīs pat ne divas, bet trīs stāstījuma līnijas - mūsdienas ar pieaugušo puiku, viņa atmiņas par ģimenes saulainajiem brīžiem un to satricinājušo traģēdiju - brālīša nāvi -, un vizuāli, kā arī skaniski veidoto "mūžības plūdumu" - to abstrakto tēlu, magmas, lavas pulsāciju, amēbu riņķa danci, kura rezultātā radies dzīvības brīnums uz Zemes, ir īpaša tēma. Subjektīvi piekrītu, ka šī filma "par pasaules radīšanu" globālā mērogā un kādas konkrētas, personīgas pasaules krahu (konkrētās amerikāņu ģimenes mērogā) nav ideāla. Šķiet, Maliks nav īsti ticis galā ar abstraktā un konkrētā apvienojumu vai drīzāk - šo slāņu proporcijas nav ideālas. Taču, kurš meklēs blusas pravieša bārdā - it īpaši, ja pravieši multipleksu zonā iemaldās reti (viņus tur neielaiž). Turklāt Terenss Maliks patiesi ir unikāls - un ne tikai savu filmu, arī Dzīvības kokā izmantotās kinovalodas ziņā, bet arī tajā, ka viņa oriģinālo stilu respektē šķietami naudas diktātam pakļautā Holivuda. Arī Breds Pits - šīs filmas aktieris un producents, bez kura, iespējams, Dzīvības koks nebūtu tapis.
Terenss Maliks
Terenss Maliks (1943) ir viens no oriģinālākajiem amerikāņu režisoriem. Pēc izglītības filozofs, Maliks spoži sāka karjeru XX gs. 60. - 70. gadu mijā ar filmām par autsaideriem - tāda ir gan filma par jauniešiem noziedzniekiem Nīkā zeme/Badlands, gan arī Debesu dienas/Days of Heaven ar jauniņo Ričardu Gīru. Tieši pēc šīs tolaik pretrunīgi vērtētās un vizuāli skaistās filmas viņš uz 20 gadiem aizgāja no kino. Ilgā karjeras pauze nekaitēja - Maliks spoži atgriezās ar poētisko kara drāmu Trauslā sārtā līnija (1998). Sekoja Jaunā pasaule (2005) - par Amerikas iekarošanu - un Dzīvības koks (2011).
Cits Breds Pits
Ar Bredu Pitu viss ir skaidrs - 2000. gadā žurnāla People nodēvēts par planētas "seksīgāko dzīvo vīrieti", viņš mierīgi varētu dzīvoties šī statusa nodrošinātajā komforta zonā un filmēties lielu naudu nesošos komerciālos projektos. Protams, to viņš arī dara. "Es neesmu tik augstprātīgs, lai nepiedalītos komerciālās filmās," Kannās sacīja Breds Pits. Taču viņš dara arī daudz ko citu. Dzeltenās preses lietotāji noteikti zina, kā viņš un viņa dzīvesbiedre "seksīgākā, dzīvā sieviete" Andželīna Džolija audzina savus bērnus - gan adoptētos, gan pašu radītos - bildītes ar PitDžolijas ģimenes dzīves ainiņām tiek patērētas labi, tālab arī intensīvi piedāvātas. Taču Bredam Pitam ir arī "cita seja" - pirmkārt, tie ir viņa labdarības projekti, Pita ģimene ik gadu humāniem mērķiem tērē miljoniem dolāru. Otrkārt, tā ir viņa producenta darbība, ko arīdzan varētu dēvēt par sava veida labdarību. Pits izvēlas producēt sarežģītus, mākslinieciski ambiciozus projektus, kurus būs sarežģīti izrādīt un ar kuriem tikpat sarežģīti nopelnīt. (Protams, ir arī dažs labs izņēmums, teiksim, nesenā un plašai dāmu auditorijai mērķētā Ēd, lūdzies, mīli ar Džūliju Robertsu.)
Viena no Pita producētajām "grūtajām" filmām, kurā viņš arī spēlē galveno lomu, ir ļoti lēnais, meditatīvais darbs par amerikāņu "Kaupēnu" - laupītāju Džesiju Džeimsu - Džesija Džeimsa slepkavība no neģēļa Roberta Forda rokas (2007), kas atnesa Bredam Pitam balvu kā labākajam aktierim Venēcijas festivālā. (Starp citu, šī filma savā dabas ritumu pielūgšanā un poētismā atgādina režisora Terensa Malika darbus!) Pits ir producējis arī politisko trilleri Varenā sirds, ļaujot Andželīnai Džolijai nospēlēt spēcīgu lomu - iejusties reālas sievietes Mariannas Pērlas drāmā - viņas vīrs, žurnālists, tika nolaupīts Tuvo Austrumu konfliktā laikā.
Kopumā Pita kā producenta kontā ir 19 filmu, no kurām lielākie profesionālie panākumi ir tieši Dzīvības kokam. Viņam pašam šī filma ir "stāsts par amerikāņu sapņa neiespējamību". "Tieši šī iemesla dēļ mans varonis - ģimenes tēvs - kļūst gan agresīvs, gan brutāls - viņš nespēj izturēt šo realitātes spiedienu," tā savu lomu Dzīvības kokā komentēja Breds Pits, būtībā palīdzot atrast izskaidrojumu sava varoņa pārvērtībām: no eņģeliska jaunā tēva, kas skūpsta zīdaiņa pēdiņu, līdz brutālam mazu puiku tramdītājam. Protams, nav nekāda sakara starp Pitu kā tēvu uz ekrāna un tēvu dzīvē. "Kad mani bērni izaugs, viņi, cerams, spēs novērtēt, cik es esmu labs aktieris," sacīja Breds Pits, vaicāts, vai lomas veidojumā inspirējies no paša reālās dzīves.
Kāpēc jūs producējat? "Tas sagādā man prieku. Turklāt man ir tuva tā vide un tie universālie jautājumi, kurus savā filmā uzdod Terenss Maliks. Kāpēc mēs te esam, kāds ir mūsu mērķis, kāpēc cilvēki mirst - tie ir universāli jautājumi! Turklāt filma fokusējas uz ļoti svarīgo cilvēka, bērna nobriešanas tēmu," tā producents Breds Pits.