Amerikāņu futbols Latvijā no laika gala ir nepopulāra filmu tēma. Džordžam Klūnijam - globalizētās pasaules sieviešu mīlulim - būs izkritusi laimīgā loze likvidēt netaisnību, valdzinot skatītāju sirdis par spīti amerikāņu futbolam. Tieši šis sporta veids tālajos XX gs. 20.gados un profesionālas komandas īpašnieka Dodža Konolija (Klūnijs) finansiālās nedienas, sportiskais azarts un romantiskās intereses kalpo par Klūnija filmas Leatherheads sastāvdaļām. Filma gan Latvijā ieguvusi romantiski bezmiesīgu nosaukumu Mīlestība bez noteikumiem, kaut, iespējams, tas ir gana zīmīgs. Džordžu Klūniju mēs mīlam, par spīti vispasaules kritiķu brēcieniem, ka Holivudas stārs un tik talantīgais režisors, divu tiešām izcilu filmu veidotājs (Bīstamā prāta grēksūdzes un Labu nakti un visu labu) ir uzņēmis savu švakāko filmu. Klūniju mēs mīlam un piedosim viņam, pat ja tā arī tas būtu. Kaut visdrīzāk mulsumu izraisījis fakts, kāpēc formas meklējumus un politisko degsmi vienmēr akcentējošais Klūnijs ļāvies "retro". Proti, tām romantisko melodrāmu tradīcijām, kādās Holivuda ražoja filmas 30.-40.gados, asinādama varoņu dialogus kā dunčus, turklāt erotisko spriedzi ieliekot nevis gultas skatos, bet verbālajā duelī vai flirtā. Jā, Klūnijs ir vecu filmu cienītājs, pats viņš piemin Hovarda Hoksa u.c. komēdijas, kuras tik tiešām joprojām var skatīties ar baudu (feinšmekeri šīs filmas kāliem pasūta www.amazon.com). Viņš neslēpj, ka arī filmas valoda ir tieši tāda, lēnīga un vecmodīga, atbilstīga tiem priekšstatiem par kino, kādi bija pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Nezinu, kā jums, man tas viss traki patīk - gan vecās filmas, gan pikantie, asprātīgie dialogi, gan Klūnijs, kurš vienmēr bijis līdzīgs Klārkam Geiblam, gan viņa kolēģīte Renē Zelvēgere žurnālistes un divu filmas galveno varoņu - komandas īpašnieka (Klūnijs) un sporta zvaigznes (Džons Krasinskis) - romantiskās intereses lomā. Tā ir vecmodīga, eleganta filma cilvēkiem ar stila izjūtu. Runājot par Klūniju, mēs viņu mīlēsim, pat ja viņš uz brīdi būs metis pie malas savas politiskās aktivitātes un cīņu par gaišo nākotni, lai ļautos retro sentimentam.
***
Tiešā runa. Džordžs Klūnijs
Šajā filmā esat atļāvies gan režisēt, gan nospēlēt galveno lomu. Kā izvēlējāties šo lomu sev?
Dodža Konolija lomu rakstīju pats sev, labi apzinoties, ka gribu to spēlēt pats un nevienam citam neatdošu, tā ka izvēle nebija grūta. Scenārijs tika uzrakstīts jau 1993.gadā, un ar šo lomu kaut kur apziņas kaktos esmu dzīvojis labu laiciņu.
Filmas tonalitāte tik tiešām atgādina senās lentes - pirmos kino eksperimentus ar krāsu 30.gados. Kā to panācāt?
Mūsu mērķis tik tiešām bija radīt īpašu, biezu krāsu paleti. Vienkāršoti skaidrojot, mēs panācām krāsu piesātinājumu, lai pēcāk ar digitālās apstrādes palīdzību tās "izbalinātu". Gribējām radīt efektu, ka filmas lente ir jau palietota, ar stāžu.
Kā notvērāt 20.gadu stilu? Šajā laikā risinās filmas darbība.
Uzskatu, ka precīzākais veids, kā notvert, reanimēt pagājušā laika auru, ir mēģināt veidot filmu tā, kā to darīja tolaik - XX gs. 30.-40.gados. Tas nozīmē arī filmēšanas veidu - nekādu kameras akrobātiku, lēnu ritmu... Ak, jā, un labas frizūras aktieriem! Obligāti!
Par spīti šķietamajam stāsta senumam, filma šķiet arī mūsdienīga...
Nekas daudz jau nav mainījies - vismaz cilvēka dabā nē. Prieka, sporta komercializācija ir tikai gājusi plašumā, savukārt vīriešu infantilisms un nevēlēšanās izaugt, kas ir viena no filmas tēmām, arīdzan ir mūžam dzīva. Šīs tēmas ir ļoti saprotamas.
Tomēr jūsu filma stāsta arī par sporta - amerikāņu futbola - vēsturi, "nevainības laikmetu". Vai jums šķiet, ka milzu nauda, budžeti, spēlētāju honorāri to visu ir sadraņķojuši?
Vismaz pamatīgi izmainījuši. Piemēram, Amerikā tiek sākts koledžu basketbola komandu čempionāts (NCAA). Tā ir bauda un prieks skatīties. Šie bērni nespēlē naudas dēļ, viņi spēlē savas skolas, savas komandas vārdā. Daudzi no viņiem pēc skolas beigšanas ar sportu nenodarbosies. Tur ir tādas emocijas, asaras, savā ziņā ir lielāka bauda skatīties šīs spēles nekā profesionāļu sacensības, kur puiši cits citu gatavi apmuļķot un iekaustīt.
Renē Zelvēgere - filmas zvaigzne - lomā ļoti atgādina 40.gadu Holivudas aktrisi Džindžeru Rodžersu...
Viņa vienmēr ir bijusi līdzīga gan Džindžerai Rodžersai, gan arī Džīnai Arturai. Turklāt viņa lomā ir vienkārši lieliska. Aizsūtīju viņai scenāriju ar piebildi: "Es te esmu šo to uzrakstījis, rakstīju, paturot prātā tevi, vai vēlies spēlēt šo lomu?" Viņa atbildēja - jā!
Aktieris Džons Krasinskis stāstījis presei, ka, saņemot jūsu uzaicinājumu, pat sev kniebis, lai pārbaudītu, vai nesapņo...
Meklējām aktieri, kas atgādinātu jaunu Džimiju Stjuartu, jo nebūs noslēpums, savā filmā šo to esmu patapinājis no 40.gadu filmas Filadelfijas stāsts, kur spēlē Stjuarts. Ieraudzīju Džonu seriālā The Office - viņš bija lielisks. Proves to apstiprināja.
Jums pietrūkst 30.-40.gadu filmu - Holivudas zelta ēras?
Nemēģināšu apgalvot, ka mūsdienās netiek uzņemtas labas filmas. Taču man vienmēr ir paticis skatīties vecās Holivudas filmas, turklāt tās joprojām strādā, iedarbojas apbrīnojami labi. Tās joprojām spēj izraisīt smieklus, līdzpārdzīvojumu. Es dievinu vecos režisoru Hovarda Hoksa (Howard Hawks) un Prestona Strēdžesa (Preston Strugess) darbus, un mana filma ir mēģinājums pietuvoties viņiem.
Atsperīgs dialogs - saruna kā cīniņš - prasa labu scenāriju...
Tas bija galvenais. Dialogos bija jābūt sava veida futbolam, vārdu saspēlei starp varoņiem. Viss pārējais ir stāsts par diviem vīriešiem un sievieti, kas visu pārējo nostāda vietā. Filmas dialogiem bija jābūt zibenīgiem.
Vienlaikus būt režisoram un aktierim jums bija izaicinājums?
Tā tik bija ņemšanās, skraidelēšana kameras priekšā un aiz kameras. Unikālākais, šī bija filma, kurā varējāt redzēt režisoru uzņemšanas laukumā valkājam ādas ķiveri (futbolistu aizsargķiveri) un bieži vien nošmulējušos ar dubļiem līdz ausīm.
Vai paspējāt izjust futbola skarbumu?
To, ka man vajadzēs teju četrus mēnešus spēlēt futbolu, es līdz galam sapratu tikai, sākot filmēšanu. Kad pirmajās dienās laukumā dabūju pamatīgu belzienu, nācās kopā ar filmas producentu izstrādāt nosacījumus, kas pasargātu mani no potenciālām, smagām traumām.
Vai ir kāda joma, kurā neesat perfekts?
Pilnīgi noteikti es esmu slikts dejotājs un vēl sliktāks dziedātājs. Citādi - nav tik traki.
Jūsu varonis filmā vairs nav nekāds jauneklis...
Vecuma problēma man neeksistē, ja es šo lomu būtu nospēlējis 90.gados, kad tapa scenārijs, iespējams, būtu bijis savādāk. Tagad ir pagājuši padsmit gadi, turklāt šī man nav jūtīga tēma.
Vai jums patīk režisēt pašam sevi?
Patīk. Esmu režisora Džordža Klūnija iemīļotākais aktieris. (Smejas.) Protams, es instruēju savus partnerus Renē un Džonu, ko darīt, kamēr esmu kadrā kopā ar viņiem. Kaut tas ir sarežģīts process. Galvenās lomas tēlotājs dzen filmu uz priekšu, savukārt režisora uzdevums ir sekot, lai visi filmas komponenti darbotos vienotā ritmā. Man bija lomas arī abās manās agrāk režisētajās filmās, taču tās bija nelielas.
Mode, stils šādā retrofilmā ir būtiski. Kādas ir jūsu attiecības ar modi?
Visai distancētas, neesmu speciālists. Taču man ir labs draugs, vārdā Džordžo Armāni, kurš mani apgādā ar žaketēm un smokingiem. Kad savu iepriekšējo smokingu biju valkājis ļoti ilgi, saņēmu jaunu sūtījumu no Armani ar piebildi, lai taču beidzot valkāt veco un stāstīt, ka tā dizainers ir Armāni. Mode ir daudz pielaidīgāka pret puišiem, meitenēm ir stipri grūtāk. Mani mīļākie apģērba gabali ir džinsi, T krekls un svīteris.
Raksts publicēts 24. aprīļa laikraksta "Diena" pielikumā "TVIzklaide
Vēl portālā: