ASV tapusī spāņu režisores melodrāma Elēģija ir viena no filmām, kas, pāris seansos aizsākušās Arsenālā, turpināsies parastā kino ikdienā. Atšķirībā no savām līdziniecēm filmām Kontrole un Laimīgajiem veicas, kas, pieteiktas kā Arsenāla piedāvājums, tiks izrādītas kino Rīga, Elēģija ir "pierakstīta" lielajā kino mājā Coca-Cola Plaza. Acīmredzot filma tiek uzskatīta par "publikai draudzīgāku", salīdzinot ar abām minētajām, turklāt ar populāru seju potenciālu. Galu galā — kurš tad nepazīst spānieti Penelopi Krusu? Pat ja piņķerēsities viņas jēdzīgāko filmu nosaukumos, aktrise būs redzēta gan šampūna un skropstu tušas, gan gatavo drēbīšu ražotāja Mango reklāmā. (Pieņemsim, ka šo spāņu zīmolu Penelope Krusa (kopā ar māsu) atbalsta nacionālās identitātes vārdā!)
Turklāt melodrāmas, līdzīgas Elēģijai, kas tiešām nekaunas no šī žanra smeldzes un fatālisma sabiezinājuma, nemaz nav tik bieža skatāmviela. Spāņu cilmes režisores Izabellas Koiksetas Elēģija ir filmēta ASV, darbība risinās Ņujorkas intelektuālajās aprindās, universitātes vidē, Manhetenā. Intelekts un sirmums, pēc filmas loģikas (un tās pamatā esošā Pulicera prēmijas laureāta Filipa Rota romāna), ir vismaz seksīgi, gluži tāpat kā smalkas sarunas par mākslu un literatūru TV ēterā un vienkārši labu draugu lokā… (Rota daiļrades pārzinātāji gan ciniski joko, ka rakstnieka darbos aizdomīgi bieži dominē "seksīgi sirmgalvji" — rakstnieka vienaudži, kuru dēļ galvu zaudē jaunas meitenes…)
Filmas galvenajam varonim — universitātes profesoram un literātam Deividam Kepešam (britu aktieris Bens Kingslijs, kura visu laiku labākā loma un Oskara sagādātāja bija jau pasenajā biogrāfiskajā drāmā Gandijs) — piemīt viss pārtikuša Ņujorkas inteliģenta, ar sevi apmierināta vīrieša komplekts: karjera, studentu atzinība, popularitāte intelektuālajos lokos un arī rafinēts cinisms attiecībās ar sievietēm. Ar veco, labo draudzeni Karolīnu (Patricija Klārksone) viņi gadiem ilgi regulāri satiekas reizi trijās nedēļās un jau sen ir definējuši attiecību robežas — tā ir gulta, un tikai. Attiecībās ar jaunajām studentēm Deivids ir izstrādājis izsmalcinātu pavešanas mehānismu: beidzas semestris, notiek ballīte, sarunas par mākslu un tā tālāk. Lūk, Deivida stabilajā un ērtajā dzīves ritmā, kam asumu piešķir skvoša partijas ar tikpat savā sirmā džentlmeņa komplektā pašpietiekamu draugu (lomā mākslinieks, aktieris un režisors — ASV 60.—70.gadu kulta personāžs Deivids Hopers), iebrāžas Konsuela. Jauna sieviete, kubiete, Deivida studente (Penelope Krusa). Pārējais stāsts tikpat labi būtu saucams par divu indivīdu — vīrieša un sievietes —, divu egoismu, "pierīvēšanās" spēli, kuru ir gana interesanti vērot visā tā dramaturģijā. Elēģija nenoliedzami ir veidota smalkjūtīgi un sievišķīgi, izbaudot noskaņas un nianses jaunās sievietes un viņas profesora attiecībās, izgaršojot seksualitāti un intimitāti, kas galu galā izklīdina to robežu, kurā brīdī divu cilvēku attiecības sasniedz savu kulmināciju un sāk palēnām irt. Un kādēļ — Deivida neuzticības un tajā pašā laikā slimīgas greizsirdības, neārstējama egoisma vai citu iemeslu dēļ?
Vai Penelope Krusa un Bens Kingslijs ir ideāls mīlētāju — saskanīgu ekrāna partneru — pāris, ir cits jautājums, kaut nenoliedzami abu aktieru saspēle turas korekta profesionālisma rāmjos. Tas, ka Penelopes Krusas spēle uz ekrāna vistiešākajā veidā ir atkarīga no režisora, kas ar viņu strādā, ir apliecinājies vairākkārt — pie Almodovara (filmā Atgriezties/Volver) un Vudija Allena (vēl līdz Latvijai nenonākušajā filmā Vikija, Kristīne, Barselona) viņa ir satriecoša, izcila, Elēģijā un ļoti daudzās citās filmās — korekta, arī drosmīga. Aktrise ir parakstījusies uz intīmām ainām un kailskatiem, kas gan loģiski izriet no abu varoņu attiecībām, filmas fatālās notikumu attīstības un arī, ja vēlaties kulturoloģisko "motivāciju",…spāņu glezniecības tradīcijām. (Ja atminaties tādu mākslas vēstures vienību kā F.Goijas darbu Kailā maha, paskaidrojumi, kālab filmas fināls ir tāds, kāds tas ir, būs lieki.)
Tas arī viss, tik vēl viens paradokss — šai jutekliskajai filmai, ko veidojusi režisore sieviete, nereti tiek pārmests pamatīgs mačisms — tātad vīrieša ego respekts un propaganda, kas gan, visticamāk, izriet no fakta, ka filmas notikumi tiek skatīti vīrieša, sirmā sieviešu mīlētāja profesora, acīm. Profesora Deivida Kepiša teksti, kas skan aizkadrā, brīžam tiešām šķiet vīrieša ego augstā dziesma!
NOSKATIES ARĪ: Ditas Rietumas videorecenziju par filmu