Ko ciniskajos mūslaikos sauktu par vēlīnās pubertātes grafomāniju, to XX gadsimta rītausmā Anglijā dēvēja par neapzinīga feminisma pumpurotu uzdrīkstēšanos - sievietei būt personībai. Un Andžela uzdrīkstas iedomāties, ka viņas sapņi vienreiz ņems un piepildīsies arī!
Gandrīz Vējiem līdzi
Tieši tā arī notiek: padzīvojis vīrietis ar visu saprotošu skatienu (Sems Nīls no cita "provinciālā feminisma" manifesta - Džeinas Kempiones slavenajām Klavierēm), kurš pie viena ir arī izdevniecības boss, nolemj jaunās censones garadarbus - sapņu planējumus prozas formā - publicēt. Tālāk kā pasakā: sensacionāli panākumi, slava, atvērtas tiek ne tikai aseksuālā garlaicībā frustrēto britu kundzīšu sirdis (Andželas romānu ideālā mērķauditorija), bet arī Londonas bagātnieku nami, bohēma un cita "augstākā sabiedrība". Protams, ir arī drusku kaitinošas blaknes, kā jau katrai celebrity, - fanātiska un apnicīga pielūdzēja - skauģe, kas gatava kļūt par Eņģeļa Andželas kalponi viņas par honorāriem nopirktajā privātmājā — skaistā namā ar tik zīmīgo, pat liktenīgo nosaukumu Paradīze/Heaven. Toties kompensācijai kalpo vētrains jaunās rakstnieces romāns ar "kalpones" brāli mākslinieku, smuku kā bilde. Tālāk I pasaules karš, krāpšana, jūtu bankrots, ciešanas, sāpes un dvēseles mokas, vienvārdsakot - itin viss, kas iederas dāmu romānos, kas patiesībā arī ir Francijas neodekadenta nr.1 jeb talantīgā un ražīgā režisora Fransuā Ozona kārtējās kinomistifikācijas pamatā.
Filma Eņģelis ir reāla dāmu romāna ekranizācija, turklāt drīzāk pēc pikanta joka izklausās šī romāna autores vārds - rakstnieci sauc Elizabete Teilore. Kā asprātīgi Rotten Tomatoes citēts Kenets Tūrans: "Var likties, ka šīs Teilores romāns ir britu Vējiem līdzi, tikai - mīnus vējš, tādēļ reālas ir aizdomas, ka Ozons tikai stilizē dāmu romānu." Ja tā, tad tiešām par "īstenību" filmā var uzskatīt tikai tās sākumu - pārējais tātad būtu Andželas saldās fantāzijas.
Glamūrais cukurs
Ozona viltība ir tā, ka viņš tā arī neatšifrē, vai cukurotā un pat ciešanās tik glamūrā (filma, kā jau ierasts Ozonam, ir lieliski uzņemta un mākslinieciski skaista, nevainojami stilizēta) filmas pamatdarbība ir vai tomēr nav fantāzija (līdzīgu paņēmienu - aizšifrēt realitāti aiz detektīvrakstnieces versijām par šo realitāti - režisors jau izmantoja mūsdienīgā materiālā - filmā Baseins/Swimming Pool), ļaujot skatītājiem neziņā stenēt: vai tik viņš, režisors, smalki neņirgājas par dāmu jēlajiem, kičīgajiem romāniem un savu galveno varoni ar eņģelisko vārdu. Tak galu galā paradīzei pienāk gals. Un Ozons nopietni uzskata rozā krāsu - šīs filmas pamattoni! - ne par to smādējamāko pasaulē. Jautājums - vai tik perfekti un talantīgi stilizējot beztalantīgumu/talanta trūkumu (un Andžela Deverela nav talantīga rakstniece - tas gan filmā ir nepārprotami skaidrs) un tā fantastiskās izpausmes, režisors nav pārlieku aizrāvies? Divas ar mazu asti stundas nerimtīgas saldumu štopēšanas katra estētiskajam kuņģim ir brangs pārbaudījums. Beigās atliek smagi noelst - nu cik tad var!