Taču abi šie signāli ir kļūdīgi - filmu Es nebūšu tava mīļotā ir veidojusi sieviete - režisore Emija Hekerlinga, turklāt tai nebūs nekāda sakara ar realitātes šovus dāsni barojošiem ieskatiem plastiskās ķirurģijas aizkulisēs.
Tīņu mīla
Šādas tādas aizkulises tomēr pavērsies gan - filmas galvenā varone Rosija (Mišela Feifere) ir TV šovu, seriālu - situāciju komēdiju scenāriste un producente. Turklāt strādā vaiga sviedros, lai nopelnītu savam tīņu šovam tik nepieciešamos reitingu punktus un skatītāju auditoriju. Savukārt nosacītība, ka tīņu lomās iestūķēti solīdi un gluži nobrieduši pilsoņi, ir uzskatāma par darba specifiku. Šī specifika - filmēt par saviem varoņiem daudz vecākus aktierus - Rosiju saved kopā ar jaunu, talantīgu un smīdināt kāru puisieti vārdā Adams (Pols Ruds), kurš viens divi sāk savai darba devējai izrādīt nepārprotamas uzmanības zīmes. Tik viena problēma - viņai ir 38, viņam - 32 divi. Ak, nē, viņai 39, bet varbūt vēl vairāk, viņam vēl pat ne trīsdesmit. Rosijai ņemoties ar saviem gadu cipariem, intīmos divskatos ar jauno pielūdzēju jāsmejas ir pat Mātei dabai. Jā, tieši šādu tēlu - togā tērptu būtni (aktrise Treisija Ulmane), kas nemitīgi gremo čipsus vai ko citu un vazājas līdzi Rosijai, ieviesuši filmas autori - taču jau, lai uzskatāmi parādītu Rosijas iekšējās mokas, kvēlos dialogus - ar sevi, savu veselo saprātu, kas Mātes dabas viszinībā brēc - liecies mierā, mīļā! Tu esi veca! Un tev sen vairs nav pat 39 gadi!
Koķeti liekulīga
Romantiskā komēdija Holivudas šnitē darītu pāri saviem skatītājiem, ja jūtas nespētu pārkāpt pāri tām robežām, ko novilcis prāts. Rosijas interese par jauno pielūdzēju lec pāri barjerām (pašas aktualizētajām ciparu spēlēm ar vecumu). Par spīti šķēršļiem (šova neveiksmei, intrigantiem un sāncensēm), kā arī pateicoties Rosijas pusaugu meitas un bijušā vīra, kuram arīdzan nav svešs pretnovecošanas krēmu vilinājums, atbalstam, gūstiet pārliecību, ka gadiem nav nozīmes - jūtām vien spēks.
Savā ziņā Emijas Hekerlingas filma ir mazliet liekulīga - Mišela Feifere, kas filmā spēlē četrdesmitgadnieci (ar slēpto gadu astīti), tik tiešam izskatās izcili. Bišķīt liekuļo arī Feifere, kurai, būsim godīgi, sen vairs nav četrdesmit, kaut gan kāda tam nozīme. Ja filmas uzstādījums ir atbrīvot pusmūža sievietes no mazvērtības kompleksiem un depresijas, kas rodas, aizdomājoties par gadu cipariem, tad tipiskas Holivudas manierē tā savu uzdevumu izpilda. Šis nevar būt stāsts ar sliktām beigām, vai prāts!
Un galu galā arī dzīvē taču mēdz risināties jauki stāsti - arī tajās aprindās, kur grozās Emija Hekerlinga - Holivudā. Dzīves virzienā filmā tiek māts tiešā tekstā un ne reizi vien. Teiksim, Rosijas šķirtā vīra frāzē, mēģinot viņu samierināt ar jauno pielūdzēju, "es mēģinu būt par Brūsu Villisu!" vien saklausāmi braši joki un paralēles. (Sak, kurš tad uz planētas Zeme nezina, cik gaumīgi ar savu šķirto sievu Demiju Mūru un viņas krietni jaunāko vīru Eštonu Kačeru sadzīvo Brūss Villiss!)
Starp citu, Emijai Hekerlingai ir bijušas labas filmas - Nejēga/Clueless (1995) tiek uzskatīta par spožu satīru - Amerikas smalko aprindu jauniešu vērtību sistēmas uzšķērdumu. Krietni senāk ar vienu no savām pirmajām filmām Jautrais laiciņš Ridžemontā/Fast Times at Ridgemont High (1982) Hekerlinga atklāja teju veselu aktieru plejādi - Šonu Pennu ieskaitot. Kas noticis ar režisori - viņas pēdējā darbā no asas ironijas palikusi vien atblāzma, no Holivudas šovbiznesa vides trāpīga uzzīmējuma - vāras atskaņas? Iespējams, Hekerlinga ir pārāk iejutusies filmas galvenās varones Rosijas ādā un jutusi līdzi to, kurām "pāri četrdesmit", problēmām, kas īpaši saasinātas vidē, kur jaunības un fiziskā skaistuma kults ieguvis nesamērīgus mērogus, Holivudā taču. Un ne tikai.
Ja esat Feiferes/Hekerlingas vecuma grupā, filma kalpos kā dopings spītēt Mātei dabai un cerēt satikt simpātisku jaunekli. Iespējams, pat labvēlīgos apstākļos, kad tieši no jums ir atkarīga viņa karjera.