Traibeka atrodas Ņujorkas centrālās daļās – Manhetenas – biznesa galā. Finanšu impērijas dzīsla Volstrīta ir pavisam netālu no Traibekas festivāla norises vietas, gluži tāpat kā Ground Zero – jeb 11. septembra memoriāls un debesskrāpji, kas tiek celti līdzās bijušo Dvīņu torņu atrašanās vietai.Saniknotā vērša autoritāteFiziski traģēdijas rētas ir aizvilkušās, biznesa rajons dzīvo savu dzīvi, un patlaban straujus apgriezienus uzņemošā tūrisma sezona uzkrītoši piepilda ielas ar tūristiem. Arī Traibekas festivāls ir nostabilizējies un no kādreizējās akcijas ir pārtapis starptautiskā festivālā ar nopietnām ambīcijām. Tas nevar mēroties ar Eiropas lielajiem vaļiem (Kannu, Venēcijas un Berlīnes trio) – mērogi ir pieticīgāki (programmā ir «tikai» 90 filmu), un tā starptautiskā nozīme – nesalīdzināma, tomēr Traibekas festivāla nosaukums tuvākajā nedēļā vīdēs arī starptautiskajā telpā un mediju ziņās. Lai cik viduvējās Holivudas filmās pēdējā laikā filmējas Roberts de Niro, viņa vārds ir ierakstīts kinovēsturē jau kopš XX gadsimta 70. gadiem, pateicoties filmām Taksists, Saniknotais vērsis un citām. Roberts de Niro ir un paliek viens no ietekmīgākajiem amerikāņu aktieriem, kura rīkotais Traibekas festivāls ir būtisks notikums ASV kinoindustrijā.Metropolē neviens neplēšas
Protams, ne jau pats leģendārais aktieris vienpersoniski atlasa filmas un sastāda programmu: kā ikvienai organizācijai, arī Traibekas festivālam un tā mātesorganizācijai Traibekas Filmu institūtam ir savs aizkadra mehānisms – radošā komanda, kas dara melno festivāla organizēšanas darbu, atstājot Robertam de Niro idejas autora, festivāla tēva un oficiālās sejas lomu.
Ņujorkā notiekošo kinofestivālu skaits ir mērāms daudzos desmitos. Dažāda mēroga un ievirzes filmu skates, filmu dienas un forumi te notiek nemitīgi – viens beidzas, cits sākas vai notiek paralēli, un jaukākais – neviens neplēšas, par norises laikiem neskandalējas un visādi citādi neņemas kā mazajā Rīgā tajos laikos, kad mums vēl bija gan Arsenāls, gan Baltijas pērle. Tā ir daudzmiljonu pilsētas priekšrocība – katram festivālam ir savi skatītāji, to ir pietiekami daudz, lai katrs rušinātu savu dobīti, neblenžot uz laikabiedriem un kolēģiem kā badīgs un aizvainots vilks. Visiem visa ir gana – gan filmu, gan skatītāju. Kaut, protams, es idealizēju, jo Traibekas festivāls pretendē uz galvenā Ņujorkas festivāla titulu, un konkurence eksistē visur. Traibekai palīdz Roberta de Niro vārds un sakari, un tas netīk tiem, kuriem šo sakaru nav.
Eiropas klasiskā formula
Šogad 19. aprīlī Roberts de Niro kopā ar vēl vienu ņujorkieti – aktrisi Merilu Strīpu – sarunājās par Holivudas studijas Universal simtgadi. Saruna tika translēta festivāla mājaslapā plašai publikai par prieku. Universal svaigākais produkts uz Latvijas ekrāniem ir Amerikāņu pīrāgs. Salidojums, taču studijas Universal simt gados ir tapušas filmas, kuru vērtība ir daudz paliekošāka nekā manis pieminētais darbs.
Roberts de Niro nav spītīgs augstās mākslas un neatkarīgā kino cienītājs, viņš lieliski saprot, kāda veida preci var pārdot plašākai publikai un presei, tālab viņš droši izmanto klasisko Eiropas festivālu formulu, mēģinot apvienot Holivudas spozmi ar sarežģītākiem, par nesalīdzināmi mazākām naudiņām tapušiem darbiem. Traibekas festivāla atklāšanas un noslēguma filmas ar īpašu izmeklētību neizceļas – tie ir riktīgi Holividas produkti: melodrāma Saderināšanās piecu gadu garumā (atklāšana) un Atriebēji (noslēgums), kas drīz būs arī Rīgas kinoteātros. Atskārsmes, atklāsmes, patīkami un nepatīkami pārsteigumi meklējami starp šīm divām galējībām.
Internacionālais sekss
Pie jaukiem pārsteigumiem noteikti pieskaitāma franču aktrises un režisores Žilī Delpī filma Divas dienas Ņujorkā. Ja jums nav sešpadsmit, bet mazliet vairāk, noteikti atminaties ironisko, atraktīvo Žilī Delpī darbu Divas dienas Parīzē par jaunu pāri – francūzieti un amerikāni –, kas, atgriežoties no medusmēneša Venēcijā, piestāj Parīzē. Filmas burvība slēpjas elegancē, ar kādu režisore, kura filmā spēlē arī galveno lomu, konfrontē franču un amerikāņu attieksmi pret seksualitāti un ēšanas kultūru.
Žilī Delpī, kura studējusi režiju Ņujorkā, turpina savu stāstu par francūzieti (galvenajā lomā ir viņa pati) un viņas jauno boifrendu – afroamerikāni (lomā Kriss Roks). Jaunais pāris ar saviem bērniem no iepriekšējām attiecībām dzīvo Ņujorkā, un asumu viņu kopdzīvei piešķir atšķirīgās kultūrās balstītā izpratne par lietu kārtību un arī seksu.
Senākās profesijas varā
Seksualitāte solās izvērsties par būtisku Traibekas festivāla tēmu. Riskantā un atkailinošā lomā drāmā Sievietes ir nofilmējusies franču zvaigzne Žiljeta Binoša. Filmas nosaukums apspēlē arī populārā sieviešu žurnāla Elle nosaukumu. Žiljetas Binošas varone ir šī izdevuma žurnāliste, kura gatavo rakstu par Parīzes studentēm – prostitūtām. Viņa savam darba uzdevumam pieiet ar sirdi un dvēseli – veic izpēti, iepazīstas ar divām meitenēm – polieti un francūzieti no strādnieku aprindām, kuras abas nodarbojas ar prostitūciju. Abas ir jaukas būtnes, kuras sapņo par pārtikušu dzīvi un tās vārdā godpilni nodarbojas ar senāko no profesijām, paralēli studējot ekonomikas klasiķu darbus.
Skatītājam par prieku žurnālistes izpētes objektu pieredze daiļskanīgi tiek iemiesota uz ekrāna – studenšu darba ikdiena atspoguļota aizrautīgi un detalizēti. Ja filmas režisors būtu vīrietis, viņam pārmestu nekautru jaunu ķermeņu ekspluatāciju, taču šīs filmas režisore ir sieviete – poliete Malgožata Šumovska, kura sadarbojusies ar Larsu fon Trīru (viņa ir filmas Antikrists līdzproducente). Būtībā šis ir stāsts nevis par prostitūtām, bet pašu žurnālisti – četrdesmitgadīgu sievieti, kuras pārtikusī dzīve ir problēmu pilna. Vīrs, kurš ir uzkrītoši līdzīgs prostitūtu vidējam klientam, darba vārdā videospēļu varā pamestie bērni, atsvešinātība, seksa bads un tā tālāk.
Žiljeta Binoša šajā pretenciozajā un nevienmērīgajā filmā ir lieliska – gatava atklāties pat līdz mulsinoši intīmām detaļām. Un, kaut arī Sievietes Traibekā nepiedzīvo pasaules pirmizrādi (filma rādīta gan Berlīnes, gan Toronto festivālā), tai būs «anšlāgs» kā likts – gan Žiljetas Binošas, gan tēmas dēļ. Sekss joprojām ir laba prece – arī viduvējā filmā.
Lūdzu – vēl viens galamērķis
Spēlfilmu sadaļā ir gan Eiropā, gan Amerikā tapuši darbi, kaut par interesantāko Traibekas festivāla programmas daļu eksperti parasti uzskata tieši dokumentālās filmas. Traibekas festivāla programma tiek strukturēta vienkārši – te ir spēlfilmu konkurss un dokumentālo filmu konkurss, īsfilmu programma, kā arī skates, kas piedāvā eksperimentālākus un izaicinošākus darbus.
Daudz laika un vietas paredzēts diskusijām un konferencēm par aktuālām tēmām – kino liktenis digitālajā un interneta laikmetā u. c. Būdams stilīgs un moderns pasākums, Traibekas festivāls draudzējas ar datorkorporāciju Apple un piedāvā dažādas programmas vienā no Ņujorkas Apple veikaliem (14. ielā). Dažas festivāla filmu programmas būs iespējams skatīties internetā, diemžēl gan tikai Amerikā. Traibekas festivālā līdz šim nav rādītas latviešu filmas – lūdzu, vēl viens galamērķis, uz kuru tiekties Latvijas filmu veidotājiem. Šim Roberta de Niro bērnam festivālu kartē ir savs svars un ietekme.
Traibekas filmu festivāls
Līdz 29.IV, šogad programmā – 90 filmu
Notiek Ņujorkā kopš 2002. gada
Dibinātāji Roberts de Niro un Džeina Rozentāle
Biļešu cena 8–16 ASV dolāru
www.tribecafilm.com