Filma Māra. Stāsts par trijstūri un ceļu pie vienradža

Pēc filmas noskatīšanās bažījos un vienlaikus cerēju, ka tā zirga tēma, t.i., Raskoļņikova sapnis tomēr NAV tīša metafora - ak, ak, ak - specifiski mākslinieka liktenim "mūsdienu situācijā" (kaut Blumberga monologi jau vien uz to vedināja). Izrādās, ka ir jau nu gan un pat uzsvērti! (ja tā būtu metafora konkrēti M.Ķimeles vai, piem., bērnībā nemīlētu vai vienkārši paškritisku cilvēku liktenim - visnotaļ trāpīgi). Bet nosauciet, nosauciet kāds to līdzcilvēku grupu, kuru "nesit sabiedrības attieksme", kuri "zem pātagu krusas neaiziet bojā", kuriem nav "aulekšiem jāvelk pārāk liels vezums". Makrovidi veido mikrovides, tāpēc pat šķietami nemanāmākais cilvēks dabū krietni ciest no apkārtējo destruktīvās attieksmes, kam kombinācijā ar paššaustīšanos ir graujoša iedarība. Neba nu kāda "sabiedrība" no ārpuses savulaik iztrieca M.Ķimeli no teātra, bet konkrēti A.Hermanis. Un vēl jo krāšņāka aina paveras, ja ņemam par pilnu I.Blumberga izteiku: labs cilvēks nevar būt labs mākslinieks. Tā teikt - krug zamknulsa un mākslinieku ekskluzīvās tiesības uz ciešanām "mūsdienu situācijā" izgaismojas kā liekulīga māžošanās.