Filma Puikas gadi, ko veidojis viens no savdabīgākajiem amerikāņu vidējās paaudzes režisoriem Ričards Linkleiters, jau ir iegājusi kinovēsturē. Tās unikalitātes aspekts ir attiecības ar reālo laika ritu. Pirms divpadsmit gadiem, kad Ričards Linkleiters sāka veidot šo projektu, viņš bija viens no sekmīgākajiem ASV neatkarīgo filmu režisoriem, kurš bija ieguvis starptautisku atpazīstamību ar reālistisko un romantisko filmu Pirms saullēkta (1995). Nebija vēl tapuši abi šis filmas turpinājumi – Pirms saulrieta (2004) un Pirms pusnakts (2013) –, kas arīdzan piedāvā interesantu saspēli ar laiku.
Visās šajās filmās Linkleiters turas pie vieniem un tiem pašiem varoņiem, kurus atveido Žilī Delpī un Ītans Houks, turpinot viņu attiecību stāstu ar vairāku gadu distanci. Tomēr, pat pazīstot šo Linkleitera triloģiju, Puikas gadi spēj gan pārsteigt, gan fascinēt – to iedarbība nav nebūt tik vienkārši izskaidrojama. Filmas centrā ir tipiska amerikāņu vidusmēra ģimene – māte (Patrīcija Ārkete) ar diviem bērniem. Filmas sākumā viņa izšķiras no savu bērnu tēva (Ītans Houks), seko vēl divas laulības, kas sākas ar jūsmu un beidzas ar fiasko, un tam pa vidu ir ikdiena, skola, abu bērnu prieciņi un kreņķi...
Tāda pavisam vienkārša dzīve – tomēr Linkleiters to pasniedz unikāli. Šo 12 gadu garumā vienu nedēļu gadā viņš ir pulcinājis savas filmas aktierus – Patrīciju Ārketi un abu bērnu lomu tēlotājus – Elaru Koltreinu un Loreleju Linkleiteri – un filmējis kādu posmu šīs ģimenes dzīvē. Protams, laiks atstāj savas pēdas – tās nolasāmas gan pieaugušo aktieru sejās un ķermeņos, gan kādreizējo mazo bērnu pieaugšanas procesā. Elaram Koltreinam, kura portreti ir izmantoti šā raksta ilustrācijai, filmēšanas sākumā bija seši gadi. Kad tika uzņemts filmas pēdējais kadrs (romantiskā saulrieta aina, kas šo filmu tuvina Linkleitera Saulrieta triloģijai), Elaram bija 18 gadu – tikpat, cik viņa filmas varonim Meisonam.
Mūsu acu priekšā teju trijās stundās (filma ilgst 165 minūtes) ir pagājis milzīgs laiks šo cilvēku dzīvē, kas bijis piepildīts ar bēdām, prieku, ikdienas skriešanu un ņemšanos un arī lieliem notikumiem... Ja jāformulē filmas radītā pamatīgā pēcgarša, tā ir mūsu kā skatītāju emocionālā reakcija uz laika ritumu, laika fenomenu, kas vienlaikus attīsta un sagrauj. Ja jāvērtē režisora Ričarda Linkleitera meistarība – cepuri nost, kā 12 gadu var saglabāt uzticību tik sarežģītam projektam un koncepcijai un cik prasmīgi var izmantot kino – kustīgo bilžu – unikālo īpatnību, spējot iemūžināt laiku un izmantot to kā filmas dramaturģijas pamatdzinuli. Filma nenoliedzami tiks sumināta Oskaros. Galu galā tik vienkāršu un jēgā tik piepildītu darbu amerikāņu kino, pat tā neatkarīgajā, radošajiem eksperimentiem atvērtajā nišā, vēl neviens nav radījis.
Piedāvāju vairākus fragmentus no dubultintervijas ar Ričardu Linkleiteru un Elaru Koltreinu, kas tapa šā gada februārī Berlīnes festivālā, kur Puikas gadi atnesa Linkleiteram balvu par labāko režiju. Puikas gadus par gada labāko filmu ir atzinusi starptautiskā kritiķu federācija FIPRESCI, un, ticiet man, citas balvas vēl sekos.
Kā jums izdevās visus šos 12 gadus noslēpt filmas tapšanas faktu?
Ričards Linkleiters. Noslēpums tas nebija, bet par šo projektu runāju maz. Viss sākās ar rakstiņu žurnālā Variety, kam gan es ļoti lūdzu to nerakstīt. Tomēr rakstiņš par Puikas gadu filmēšanas sākumu tapa, un filmas nosaukums tika piefiksēts datubāzē imdb.com. Un ik reizi, kad bija kādas manas filmas pirmizrāde, vienmēr kāds apvaicājās: kas tev tā par filmu, kas nāks klajā 2014. gadā? Es par to vienmēr izvairījos runāt, jo nebija arī īpaši daudz ko stāstīt.
Vai atceraties, kā nonācāt Puikas gadu filmēšanas laukumā un zinājāt, ka filmēsities 12 gadu?
Elars Koltreins. Ja tu esi dzīvojis tikai sešus gadus, tu tiešām nevari spriest par tik ilgu laika posmu un vai varēsi filmēties 12 gadu. Tās ir tik senas atmiņas, ka es pat lāga neatceros. Zinu, ka mani vecāki gribēja, lai es filmējos.
R. L. Jā, ir jau mazliet cietsirdīgi pakļaut bērnus, arī savu meitu (Loreleja Linkleitere ir režisora meita – D. R.), kaut kam tādam, uz ko viņi nemaz nebija gatavi parakstīties. Elara Koltreina vecāki ir mākslinieki, viņi saprata, ka šāds projekts būs unikāla pieredze viņu bērnam.
Vai jums bija bail, ka filma var netapt, ka kaut kas var noiet greizi?
R. L. Šāds projekts var noiet greizi tik daudzos veidos, ka vienkāršāk ir par to nedomāt un neiedziļināties iespējamos draudos. Protams, 12 gados var notikt viss kas; es baidījos, ka kāds no bērnu lomu tēlotājiem var atteikties filmēties vai mainīt dzīvesvietu, aizbraukt prom kopā ar vecākiem. Dramatiski notikumi vienmēr var gadīties, bet filmā ir ieguldīts tik daudz darba un enerģijas. Tas radīja pārliecību, ka viss notiks, kā iecerēts. Tik daudzas lietas šajā pasaulē notiek ne tā, kā mēs vēlamies, taču šajā gadījumā man bija sajūta, ka mākslas procesu ir iespējams kontrolēt daudz vairāk, nekā mēs spējam kontrolēt paši savu dzīvi. Tas arī ir iemesls, kāpēc es mīlu paralēlo pasauli – filmu pasauli, kurā tu vari vairāk kontrolēt visu notiekošo, nekā tas ir iespējams dzīvē. Es katru gadu samontēju uzfilmēto Puikas gadu materiālu, zināju, kas notiek, kā attīstās filmas darbība. Man bija pārliecība, ka es kontrolēju tās plūdumu.
Kā top šādas filmas? Cik daudz jūs zinājāt par filmas struktūru, sākot darbu?
R. L. Man vienmēr patīk izstrādāt fil mas arhitektūru, struktūru – to es zināju jau no paša sākuma, taču mēs papildinājām detaļas, dialogus. Es parasti uzbūvēju spēcīgu naratīva struktūru, stāstu, bet atstāju arī daudz brīvas telpas improvizācijai.
Vai var teikt, ka Puikas gadi ir amerikāņu vidusmēra ģimenes portrets ar Meisonu centrā?
R. L. Iespējams. Taču man bija būtiski, lai tas ir stāsts no bērna skatpunkta – lai tas nav pārblīvēts ar vēsturiskām detaļām un atsaucēm, bet tikai tādām, ko būtu varējis atcerēties arī bērns. Tāpēc filmā ir maz lielās vēstures notikumu, prezidenta uzrunu un tamlīdzīgi, taču ir dažādi sīkumi, detaļas, kas parasti aizķeras bērna prātā un paliek kopā ar viņu uz ilgu laiku. Tajā brīdī, kad filmējām, es zināju, ka kādu dienu arī šī filma būs atmiņas... Tas ir arī bērna skats uz vīriešiem, kas ir kopā ar viņu māti. Man nereti jautā, kāpēc visi Patrīcijas Ārketes spēlētās mammas vīri ir alkoholiķi, arī tā ir saasinātā bērna uztvere, fiksējot šos svešos vīriešus, kuri ienāk viņa mātes dzīvē.
Kāpēc jūs ieinteresēja kāda puikas bērnība?
R. L. Bērnība – tas ir arī dzelžainu ierobežojumu laiks: tev jāmācās skolā 12 gadu, jādzīvo ar vecākiem...
Vai tā ir arī jūsu bērnība?
R. L. Arī mana bērnība, tāpat kā Elara Koltreina bērnība – mūsu bērnības elementi, mūsu atmiņas par to filmā ir klātesošas. Tā ir ļoti personīga filma, taču tā nav autobiogrāfiska. Tā ir personīga mums visiem, kuri piedalījās filmas tapšanā.
Vai ir liela atšķirība starp jūsu dzīvi un Meisona dzīvi?
E. K. Jā un nē. Līdzīgs ir mūsu ikdienas ritms, bet Meisona dzīve ir daudz banālāka nekā manējā, man tā bija daudz interesantāka. Viens no iemesliem ir arī tas, ka es filmējos, bet viņš ne. Lai gan daudz no tā, ko filmā saka Meisons, ir mani vārdi – tā es runāju dzīvē.
R. L. Elars vienmēr ir bijis stilīgākais puika savā vecuma grupā, turklāt puika ar ļoti izmeklētu gaumi gan attiecībā uz filmām, gan mūziku.
Vai abi bērni spēja saglabāt entuziasmu, filmējoties tik ilgus gadus?
R. L. Elars vienmēr gribēja filmēties. Manai meitai Lorelejai entuziasms pārgāja ātri, sākotnēji gribēja, pēcāk vairs ne. Tomēr šo gadu garumā Elars viņai ir kļuvis teju kā brālis, kura viņai nekad nav bijis. Domāju, ka viņa novērtē šo pieredzi.
Kā veidojusies jūsu interese par laiku?
R. L. Visi cilvēki ir spiesti rēķināties ar laika ritumu. Mani vienmēr ir interesējis apspēlēt kino un laika saikni. Kino ir māksla, kas visciešāk ir saistīta ar laika plūdumu. Filma ļauj manipulēt ar laika plūsmu, tai piemīt milzīgs spēks. Man šķiet, tas ir vēl viens mēģinājums lauzt to robežu, kādā kino mēdz stāstīt stāstus. Laika iekapsulēšana, notveršana ir īpašs kino fenomens, un, jo vairāk tu vēro laiku, jo dziļāk, emocionālāk to var izjust.
Elar, vai jūs jau saņemat zvanus no Holivudas?
E. K. Varētu zvanīt vairāk... (Smejas.)
R. L. Viņš noteikti varētu būt aktieris, viņam ir talants. Es gribētu strādāt ar Elaru – jau kā ar pieaugušu aktieri.
Kāda bija Puikas gadu pēdējā filmēšanas diena?
R. L. Katras filmas pēdējais kadrs ir īpašs, bet varat iedomāties, ko nozīmēja Puikas gadu pēdējais kadrs. Tas bija punkts 12 gadu ilgi būvētām, pamatīgām ģimeniskām attiecībām.