Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Gints Grūbe. Ne jau par naudu

Pirmizrādi piedzīvo žurnālista Ginta Grūbes dokumentālā filma Viens reiz viens par latviešiem, kas bija pirmā trimdas paaudze Rietumos

Pirmdien, 4.maijā, pulksten 19 kinoteātrī Rīga Ginta Grūbes, režisores Dainas Rašenbaumas un operatora Uvja Burjāna veidotās dokumentālās filmas Viens reiz viens pirmizrāde. Tas ir stāsts par trimdas paaudzi — latviešiem, kuri dzimuši un ieguvuši izglītību neatkarīgajā Latvijā līdz 1940.gadam, tad emigrējuši, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nolēmuši nepārcelties uz atjaunoto Latvijas valsti vai arī pārcēlušies un nonākuši konfrontācijā ar saviem priekšstatiem par dzīvi Latvijā.

No 1943. līdz 1952.gadam gandrīz 40 000 latviešu no DP (Displaced Persons) nometnēm Vācijā nevēlējās atgriezties okupētajā Latvijā un emigrēja uz ASV, Kanādu, Zviedriju, Vāciju, Angliju, Austrāliju. Viņi veidoja trimdas sabiedrību savās dzīvesvietās, dibināja latviešu biedrību centrus un baznīcas. Tagad šie centri ir panīkuši, trimdas kultūras dzīve starppaaudžu līmenī nenotiek, un lielākā daļa uz Latviju nav pārcēlusies. Žurnālists un režisors Gints Grūbe stāsta, kāpēc viņu ieinteresējusi šī tēma. Par spīti krīzei, Grūbes filmu studijā Mistrus Media top arī citas filmas.

Tagad visi metušies taisīt filmas par latviešiem Īrijā. Tu — par latviešu pirmo emigrantu paaudzi Amerikā. Kāpēc tas tevi interesēja?


Stāsts sākās ar to, ka mēs braucām filmēt Vakara interviju — neatceros vairs, ar ko, Kisindžeru vai Kristo, slaveno mākslinieku iepakotāju. Mēs palikām Daugavas vanagu mājā Bronksā. Tas ir Ņujorkas rajons, kurš ir pilnīgi mainījies. Sešdesmitajos gados tas bijis pilsonisks, bet tagad tur dzīvo daudz iebraucēju no Kubas, Latīņamerikas valstīm. Māja ir dīvaina sala, kā tāds geto, kur kāds aizejot izslēdzis gaismu pirms gadiem četrdesmit un viss iekonservējies: cilvēki, lietas, veids, kā cits ar citu runā. Tur dzīvo trīs veci cilvēki, un pie viņiem visu laiku parādās iebraucēji no Latvijas — naktsmāju meklētāji. Es sapratu, ka tur sanāk kinostāsts. Par vecumu, vientulību. Par to, kā cilvēki nerealizē savus sapņus. Mūsu varoņi no Latvijas aizbraukuši vēlā vecumā — ap četrdesmit gadiem. Lielākā daļa no viņiem tā arī neiemācījās angļu valodu. Visu mūžu viņi sapņoja braukt atpakaļ uz Latviju, tomēr to neizdarīja.

Cik veci filmas varoņi ir tagad, ja pirms Otrā pasaules kara bija četrdesmitgadnieki?


Filmēšanas laikā viņiem bija starp astoņdesmit un deviņdesmit gadiem. Johannai bija deviņdesmit septiņi, viņa nomira pagājušajā gadā. Tādi kā… iesaldēti mamuti. Piemēram, Kārlis, kurš vēl aizvien katru rītu ēd brokastis kā četrdesmitajos gados — auzu pārslu putra. Viņš speciāli pie lietuviešiem pasūta rupjmaizi, vēl uz galda ir siļķe, sagriezts ābols un miežu kafija.

Vai pašam nekrita uz nerviem, ka nevari vienkārši aizbraukt uz to maģisko māju Bronksā un baudīt atmosfēru, bet tev uzreiz galvā tinas: ahā, te sanāktu filma!


Radoša domāšana nav nogurdinoša, man liekas. Tā ir ekstāze, kad ieraugi kaut ko, kas var kļūt par filmu, romānu. Ja tur vienkārši paliec pa nakti, vispār uztver to citādi: varbūt nepatīk večuki, netīrība, nacionālpatriotiski saukļi. Kad es to ieraudzīju, sapratu, ka stāsts ir ļoti skumjš. Pat traģisks. Latvijā priekšstats par trimdu atmodas gaismā bija ļoti nacionālromantisks — par latviešiem, kuri saglabājuši latvietību. Par viņu Latvijas sapni, cik tas viss cēli, vareni. Bet tās beigas nav cēlas un varenas. Sapnis nav realizēts. Latvija ir brīva, bet viņi turpina dzīvot Amerikā ar stereotipiem, ka te pilns ar vaņkām, citējot mūsu filmas varoni. Viņi meklē attaisnojumu, kāpēc tad nav realizējuši savu mūža sapni un pārcēlušies uz Latviju.

Tu laikam ļoti labi jūties strādādams? Nav tā kā daudziem, ka darbs ir faktiski tikai naudas vai karjeras dēļ, bet patiesībā — nemitīgs kompromiss ar iekšējo pasauli, ilgām būt brīvam…

Kāpēc kopā ar Inesi (Inese Boka-Grūbe, Mistrus media producenti, Ginta Grūbes sieva — A.B.-R.) nodibinājām šo filmu studiju? Tikai tāpēc, lai darītu to, kas ir interesanti, un piesaistītu cilvēkus, ar kuriem gribas kopā strādāt. Var jau strādāt Dienā vai Latvijas Televīzijā un būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem varbūt nemaz negribi būt kopā.

Protams, ir nemitīga projektu rakstīšana, naudas meklēšana. Smejos, ka pēc krīzes varēšu strādāt par cilvēku, kurš pārdod telefona grāmatu ar numuriem. Vai jūs gribētu savu numuru pasvītrotu, boldā vai rāmītī?

Vai nebija neprāts nodibināt filmu studiju kopā ar sievu? Tagad tev iet gar degunu rituāls: no rīta aiziet uz darbu, vakarā atgriezties mājās.

Pirmkārt, filmu studiju nodibināju jau sen. Pēdējos pāris gadus mēs saliedējoties darbību esam attīstījuši. Neesam divatā, ar mums kopā strādā daudz dažādu cilvēku.

Kāpēc tev, jaunam cilvēkam, kurš nesen apprecējies un droši vien laimīgs, ienirstot tajā Ņujorkas namā, pa pakrūti iesita tādas tēmas kā vecums, vientulība?


Sākotnējā ideja bija taisīt filmu par trimdu, kas nekad nebeidzas. Vecums — tas nāca vēlāk. Man liekas, ir ļoti normāli domāt par veciem cilvēkiem. Tas ir labāk, nekā izlikties, ka viņu nav. Varbūt to nosaka mans vecums starp trīsdesmit un četrdesmit. Tas (smejas) man izraisa paniku, ka jau ir vecums. Bet te ir vēl vecāki cilvēki, un viss ar viņiem kārtībā.

Vai esi redzējis Alvja Hermaņa izrādi Garā dzīve?

Jā. Kaut kas tajā filmā ir sanācis no Garās dzīves. Esmu dzirdējis baumas, ka Hermanis savai izrādei arī iedvesmojies no turienes (no Ņujorkas Daugavas vanagu mītnes iedzīvotājiem — A.B.-R.).

Sociālās reālijas ir viena lieta, bet eksistenciālā sāpe par vecumu, vientulību vienāda gan te, gan tur?

Domāju, ka vientulība vecumā gan tur, gan te izpaužas vienādi. Ja cilvēkam ir kāds mūža sapnis un tas nerealizējas, ir vienalga, kurā krastā esi.

Vai šie dzīvesstāsti tev pastāstīja kaut ko jaunu par latviešiem un cilvēkiem vispār?

Par cilvēkiem — ka dzīve ir diezgan garlaicīga. Un beigas vēl jo vairāk ir garlaicīgas. Par latviešiem… Man ir grūti pateikt, jo neesmu ļoti nacionālpatriotiski orientēts.

Uz vēlēšanām taču iesi?

Nē, nu, es esmu sociāli un politiski aktīvs cilvēks. Taču vērtību skalā patriotisms man nav pašā augšgalā. Es neesmu Visu Latvijai! elektorāts.

Par latviešiem viņu dzīvesstāsti pasaka, ka viņiem (latviešiem) ir ļoti spēcīgs egregors (smejas), kas var iesaldēties tik fundamentāli, ka to neskar nekas — ne trimda, ne Amerika, ne personīgie pārdzīvojumi. Viņi visu mūžu ēd to savu leišu rupjmaizi, vāra auzu putru, un viss!

Tas ir stulbums vai viedums?

Ne viens, ne otrs. Tas ir veids, kā cilvēks saglabā savu pasauli nemainīgu. Būt par latvieti ir sava veida rituāls. Tajā brīdī, kad rituāls sāk brukt un kāds tajā iejaucas, tu pārstāj būt par latvieti.

Šī filma pirmdien piedzīvos pirmizrādi. Kas tālāk krīzes laikā?

Es ieteiktu pārstāt interesēties, ka ārā ir krīze. Ārā taču ir pavasaris!

Kad palūkojies savas filmu studijas bilancē, arī tāpat domā?

Krīze ir kā dzīvot Latvijā februārī. Pārlaist garo, tumšo ziemas periodu. Cilvēki taču izdzīvo un sagaida martu. Var taču kaut ko foršu darīt arī februārī, nevis sēdēt kā somiem, dzert šņabi tumsā, un līdz kaimiņam ir kilometrs.

No krīzes ir labums, ka veidojas brīnišķīgu cilvēku tīklveida struktūras. Visdažādākās sadarbības formas. Daudzi cilvēki kaut ko dara šai pasaulē ne jau tāpēc, ka par to maksā naudu.

Un tu?

Man svarīgākais, lai būtu interesanti. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuri strādā tāpēc, ka viņiem ir interesanti. Žurnāls Rīgas Laiks, piemēram, iznāk jau nez cik gadu.

Tas nu gan ir īstais piemērs — pastāv, pateicoties mecenātiem.

Man vienalga. Savulaik Brunis Rubess, kad viņu intervējām, izvilka no kabatas piecus latus, rādīja mums un prasīja: a kurš zina, ka šie pieci lati nenāk no Honkongas narkotiku karteļiem.

Tas taču pilnīgi vienalga…

Tomēr, strādājot savā studijā, tu droši vien to piecīti grozi pirkstos un domā, kā tas nācis un kā aizies.

Tu visu laiku no manis gribi izspiest, vai man ir grūti. Ja esam ķezā, jāmēģina no tās tikt ārā. Nezinu, varbūt mana attieksme ir tāda, ka vienmēr, taisot raidījumus un filmas, bijis jāmeklē finansējums. Es visu laiku esmu dzīvojis krīzē.

Vai Vakara intervija ir projekts, ko pavisam esi nolicis malā?

Varbūt varētu turpināties. Kad raidījums beidzās — tam vairs nebija finansējuma —, man likās, ka visus, kurus gribēju, esmu jau nointervējis. Tagad pagājis gads, un man liekas, to vēl varētu un to.

Kas ir nākamais projekts, kam ķersies klāt?


Ļoti nopietni tagad strādājam pie filmas par Alvi Hermani. Gribam izpētīt viņa metodi, kā kaut kas kļūst par stāstu. Izpētīt uz viņa Latvijā, Vācijā un Krievijā iestudēto izrāžu bāzes. Un otrs — gribu ātri pabeigt montāžu filmai par komponistiem (World"s Sun Songs ir unikāls projekts, ko gada garumā realizējis koris Kamēr un 17 pasaulslaveni dažādu valstu komponisti — A.B.-R.).

Vai tev rūp, cik daudz skatītāju uzrunā tavas filmas, raidījumi?


Man ir svarīgi, lai ir interesanti man pašam.

Alvi Hermani būsi izpētījis. Kā ar Aneti Sončiku?

(Domīgi sarauc pieri.)

Tu zini, kas ir Anete Sončika?

Nē.

Efektīga blondīne ar lielām krūtīm. Viņa ir uz visu žurnālu vāka.

Ja man viņa liktos interesanta, es pētītu. Pēc tava raksturojuma liekas, ka ir.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Izstāde Eduards Kalniņš 120

Par godu leģendārā latviešu gleznotāja Eduarda Kalniņa 120. jubilejai, Galerijas Daugava paspārnē izdots vērienīgs albums, kurā reproducētas autora gleznas, fotogrāfijas no ģimenes arhīva un paša...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja