Grāmatas Harijs Poters un nolādētais bērns recenzija. Zvērinātie fani božas

Mieru, tikai mieru, Simsones kundze, šoreiz nekādu iebildumu pret recenziju. Tikai mani divi centi piebildes. Atzīstu, arī mēģināju 90.gados lasīt Skārletu, vīrieša cilvēks būdams, Vējiem Līdzi ļoti patika, bet burtiski aizrijos pie epizodes, kur 1875 gadā notiekošā randiņā Rets Batlers citē pēc astoņiem gadiem izdoto Bagātību Salu. Ar citiem turpinājumiem nav gājis labāk, jo visi turpinātāji uzskata kanona sižetus par spēli ar alvas zaldātiņiem bez dvēseles. Taču lieta tāda, ka, kā esmu te komentējis sen sen, kašķīgā mājsaimniece Roulinga ir tikai viena no vismaz pusduča nolīgto autoru Ītonas aristokrātu iecerētajam projektam savas Alma Mater slavināšanai. Vienkārši gadījās tā, ka ierobežotam patēriņam izdota grāmata saturēja trīs neparedzētus āķus, kas noķēra lasītāju - sižeta interaktivitāti, superplaģiātismu uz simtiem 70-90.gadu fiction un okulto grāmatu bāzes un tīšu izvairīšanos atbildēt, kas tā par pasauli ārpus Diagon Alley un Hogwarts sienām. Tālāk sākās peļņas konvejiers. Atzīšu, esmu traki fanojis tā ap 2004-2010, kauns, bet patīkams, izlasot simtiem fan-fiction romānu (kas nav izlasījis Sacrifice's Ark, par fanu neuzskatu) un kā vismaz puse fanu Shipping Harmony. Taču par šo lugas pielikumu netaisos likties ne zinis. Kāpēc? Poters bija varonis savā laikā un vietā agrā interneta un sociālo tīklu paaudzei, kas bija apjukusi no kārtējā tehnoloģijas lēciena un cerēja uz brīnumu. Kas atceras, vienlaikus ar poteriādi šo tendenci iezīmēja kulta seriāls Charmed (Amulets). Taču nu ir iestājies cits nežēlīgi reāls laikmets. Par to faktiski arī luga, ko Rolinga nav rakstījusi - viena diversija un viss paaudžu celtais sabrūk. Tiktāl viss kārtībā. Taču īstajiem faniem, nevis Rietumu pasaules šmurguļiem, kas iemācīti cerēt uz lielo veiksmi un vinnestu loterijā poteriāde bija nevis par maģijas pasauli, bet galvenajiem varoņiem un, būsim godīgi, mēs fanojām par Hermioni nevis to lecīgo briļļainīti, kas no fiksa puikas pārvērtās par kretīnu pirmo reizi pārkāpis Hogwarts slieksni. Visi septiņi romāni, vismaz trīs autoru rakstīti, pretēji iecerei izvērtās par feminisma sāgu, kur (ticiet nu man) pēc pusaugu Margaretas Tečeres skicētā Hermione velk tos divus stulbos tēviņus caur briesmām un problēmām, vienlaikus veidojot pašas karjeru. Tur jau tā nelaime - acīmredzami bija iecerēts, ka Hermione virzās uz ministra posteni, atkārtojot Tečeres dzīves stāstu, pa ceļam pieklājīgi satriecot ienaidniekus. Taču ar, vēlākais, piekto grāmatu viss aizgāja dillēs, personāžus pārrakstīja, radot tādus monstrus kā, piemēram, romantiķis Drako un ievirzot stāstu komerciālā balagānā. Tāpēc fani bieži joprojām mēdz pārrakstīt kanonu no ceturtās-piektās nevis septītās grāmatas. Nu pietiks, jauku vakaru!