Aktiera, režisora — sīkstā Klinta Īstvuda izturība un vitalitāte ir apbrīnojama un apskaužama. Dievs dod katram 78 gadu vecumā saglabāt Īstvuda stāju un filmēt vienu darbu pēc otra. Nesenajai retro drāmai Samainītais/Changeling (ar Andželīnu Džoliju) uz karstām pēdām seko filma Gran Torino, kurā Īstvuds atrodas ne tikai aiz kameras — režisora ādā, bet arī galvenajā lomā. Paradoksāli, bet tieši šī budžetā askētiskā filma, kurā Īstvuda varonis ir īgns, vientuļš vīrs (pieaugušajiem bērniem vecis "piegriezies"), kuram nav nekādu problēmu patrenkāt apkārtnes švaļus ar ieroci, kas izvilkts no azotes, ASV nopelnījusi kaudzi naudas (gandrīz 140 miljonus dolāru) — daudz vairāk nekā, piemēram, viņa oskarotā Miljons dolāru mazulīte — viens no lauriem visdāsnāk pušķotajiem pēdējo gadu Īstvuda darbiem. Labā ziņa, ka filma, kas nosaukta mašīnītes Gran Torino vārdā, kuru kā dārgumu auklē vecais īgņa, ir patiesi laba. Izteiksmē askētiska un skarba, tā stāsta par Voltu Kovalski, Korejas kara veterānu, bijušo autorūpnīcas strādnieku, kurš vada vecumdienas divvientulībā ar suni. Kovalska dzīvē daudz kas ir mainījies: bērni izauguši, sieva nomirusi. Mainījusies arī apkārtne — vidē, kurā savulaik dzīvoja Kovalska autorūpnīcas kolēģi, tagad dzīvo "svešie" — aziāti. Neteiksim, ka Kovalskis būtu sajūsmā par šiem "cilvēciņiem", arī saviem vistuvākajiem kaimiņiem, kuru pusaugu dēls mēģina nozagt Kovalska dārgumu — loloto, kopto un pulēto mašīnu Gran Torino. Ar politkorektumu apsēstajiem paskaidrošu, ka Īstvuds i negrasās slēpt, ka viņa Kovalskis ir "sadzīves rasists", un tieši šis aspekts, iespējams, padara filmu par izņēmumu uz amerikāņu filmu fona. (Vidusmēra Holivuda par rasu jautājumu izvairās jokot…) Protams, Kovalskim būs lemts izaugsmes ceļš, Īstvuds to izspēlē cilvēciski niansēti un simpātiski ironiski, tāpat kā viņa kaimiņu puikam — hmongu kopienas pārstāvim. Izrādās, ceļš uz citu tautu sapratni iet arī caur Kovalska vēderu — ar kādu baudu sirmais kungs loka iekšā austrumu virtuves gardumus, ko servē kaimiņienes! Filmas ironiskā intonācija gan eskalē pamatīgā dramatismā, un sirmajam Kovalskim lemts vientuļa kovboja varoņdarbs, skatītājiem — emocionāla katarse, kas atsauks atmiņā gan filmas, kādās Klints Īstvuds sāka savu karjeru tāltālajos XX gadsimta 60.gados, gan atgādinās par liela meistara tvērienu.
***
Klints Īstvuds. Tiešā runa
Pagājuši četri gadi, kopš spēlējāt Miljons dolāru mazulītē. Vai aktīvi meklējāt sev lomu?
Nē, ne īpaši. Jāsaka, mana vecuma "puišiem" ir maz labu lomu. Pēc Miljons dolāru mazulītes nospriedu, ka ir gana un es vairs negribu spēlēt. Taču Volta Kovalska loma perfekti atbilst manam vecumam. Filmas scenāriju pirmais izlasīja mans producents (Robs Lorencs) un mudināja mani tam uzmest acis. Uzmetu, un, jā, bija trāpīts! Arī laiks bija labs, es tobrīd beidzu Samainīto/Changeling un nevēlējos būt dīkstāvē.
Kas jūs piesaistīja Volta Kovalska raksturā?
Viņš ir patiesi traks! Unikāls raksturs, kurš man šķita labi pazīstams. Kad augu, pazinu daudzus viņam līdzīgus vīrus. Tādus, kuriem nav bail teikt to, ko viņi domā. Šis puisis ir Korejas kara veterāns, kurš nesen zaudējis sievu. Viņam ir vēsas attiecības ar abiem pieaugušajiem dēliem, kuri ar tēvu nerēķinās un neko daudz vairs negrib dzirdēt par veco, šerpo vīru. Arī mazbērnus viņš interesē tik vien kā potenciāls nelaiķis, no kura kādreiz varētu kaut ko mantot. Lielākā daļa viņa draugu jau ir miruši, pats viņš pusgadsimtu ir nostrādājis Forda autobūves rūpnīcā. Rajonā, kurā kādreiz dzīvojuši autobūves industrijas strādnieki, tagad dzīvo imigranti. Un tas Kovalskim pagalam nepatīk.
Viena no filmas pamattēmām ir novecošana. Tā arī pieskaras Amerikas
autoindustrijas norieta tēmai, kas ir būtiska aktualitāte. Savā ziņā
filma signalizē par kādas ēras, kāda noteikta laikmeta galu. Volts ir
vecs vīrs, kurš mazliet atgādina Frenkiju Dannu no filmas Miljons
dolāru mazulīte un seržantu Haiveju no Heartbreak Ridge (1986.gadā
Īstvuda režisētā filma ar viņu pašu galvenajā lomā, kas stāsta par
Korejas kara veterānu, — D.R.) — puišus, kuri vairs nespēj dzīvot
sinhroni ar sabiedrību un moderno pasauli. Viņš nezina, kā veidot
attiecības, kā uztvert notiekošo. Nekas vairs nav kā agrāk, turklāt pēc
savas būtības viņš ir ciniķis. Taču Kovalskis spēj iemācīties būt
tolerants pret kādu, kas nāk no valsts, par kuru viņš diez vai ir pat
dzirdējis.
Vai piekrītat, ka Kovalskis ir rasists?
Jā, es nevarēju šajā lomā būt "jaukais zēns". Kovalskis ir politnekorekts raksturs, un tas ir lieliski! Tas, kas notiek ar Kovalski, kā viņš kļūst pielaidīgāks, tolerantāks pret hmongu ģimeni, kura dzīvo viņam kaimiņos un kuru viņš sākumā tik ļoti nevar ciest, būtībā ir šīs filmas mugurkauls. Viņš pats būtiski mainās tajā brīdī, kad sāk palīdzēt šai ģimenei, arī puikam Tao, izglābdams viņu no ielas dzīves un iesaistīšanās bandā un vēlāk arī mācīdams viņam dzīvē būtiskas lietas…
Kā bija spēlēt pēc četru gadu pauzes?
Nekādas vainas, galu galā man ir 55 gadu aktiera stāžs. Es pat jutos laimīgs, ka atkal varu nostāties kameras priekšā un spēlēt tik krāšņu raksturu kā Kovalskis.
Gran Torino ir pirmā amerikāņu filma, kas atspoguļo hmongu kopienas dzīvi. Ko jūs pats par viņiem zinājāt pirms filmas uzņemšanas?
Neko daudz. Man bija jālasa un jāmācās. Viņi nāk no Laosas un Vjetnamas karā cīnījās kopā ar amerikāņiem pret komunistiem, kuri jau pēc kara sāka tos iznīcināt. ASV valdība veicināja viņu imigrāciju ASV. Ir lielas kopienas Kalifornijā, Mičiganā, kur mēs filmējām Gran Torino. Lai filma būtu pēc iespējas autentiskāka, es vēlējos filmēt šīs kopienas pārstāvjus, taču tas nebija viegli.
Jūs strādājāt ar neprofesionāliem aktieriem…
Strādāju ar 17—18 gadus veciem, kuriem tā bija pirmā saskarsme ar kino, taču viņi bija patiesi lieliski un piešķīra filmai papildu reālismu. Bī Vangs, kurš spēlē Tao, ir gudrs puisis, kuram gan trūkst pašpārliecinātības, gluži tāpat kā viņa varonim. Es mēģināju šiem jauniešiem ļaut vaļu — viņiem nebija dzelžaini jāturas pie scenārija, turklāt, kad viņi runāja savā valodā, es tik un tā neko nesapratu. Mēģināju radīt noskaņu, kas atbilst viņu tēlotajiem varoņiem, taču ļāvu vaļu viņu intuīcijai un instinktiem.
Gran Torino bija lieliski kases panākumi ASV. Vai jūs to gaidījāt?
Es nekad neko negaidu. Taču vienmēr brīnos, kālab skatītāji izvēlas redzēt vienu filmu, bet ignorē citu. Veidojot filmu, tu ceri, ka kāds to vēlēsies skatīties, taču nekad neko nevar zināt. Pat ja kritiķi slavē filmu, tas vēl neko nenozīmē. Taču, kad uz Gran Torino sāka plūst publika, nenoliegšu, šis fakts man ļoti iepriecināja.
Iespējams, vecāka gadagājuma cilvēki filmā saskata daudz ko no savām problēmām. Jauniešus Volts uzrunā ar savu apsēstību. Domāju, katrs no mums uz desmit minūtēm gribētu pabūt Volta ādā. Man šķiet, filmā ir daudz dzīves gudrības — par mūsu attiecībām ar draugiem, bērniem, baznīcu, arī ar citas kultūras un rases pārstāvjiem.
Būt 78 gadus vecam un filmēties komerciāli veiksmīgā filmā ir jauki.
Filma nopelnīja vairāk nekā Miljons dolāru mazulīte! Kāpēc tā — nevaru
atbildēt, bet šī neziņa un fakts, ka filmas komerciālos panākumus nekad
nevar izskaitļot, joprojām ir izaicinājums, kas filmu veidošanu padara
tik interesantu. Tu nekad neko nevari zināt līdz galam un esi spiests
ik dienu apgūt ko jaunu.
Daudzas jūsu filmas par optimisma pilnām nenosauksi. Kāpēc jūs interesē dramatiskais, pat traģiskais?
Tā vienkārši ir noticis. Man vienmēr patīk izmēģināt kaut ko jaunu — jaunus žanrus, jaunus stāstus, kuros ir dramatiskais elements, kas spēj izraisīt konfliktu, stāstus, kuros varoņiem jāpārvar grūtības un šķēršļi. Tas viss piedāvā radošo izaicinājumu!
Tā nav, ka es par varītēm meklētu drūmas tēmas, tās vienkārši parādās. Manas divas kara filmas Mūsu tēvu karogi un Vēstules no Ivodzimas, Noslēpumu upe, Miljons dolāru mazulīte un Samainītais… Es vienkārši negribu iet pašreizējās kino straumes pavadā un ražot filmas tīņiem. Uzskatu, ka cilvēki no kino grib gūt kaut ko vairāk nekā tikai izklaidi.
Šķiet, pēdējos gados jūs strādājat bez apstājas — piecas filmas četros gados. Vai jūs steidzaties apzināti?
Nē, tā nav steiga, bet gan gara ceļa rezultāts. Kādu dienu tu pamosties un esi 78 gadus vecs. Nesen, runājot par Samainīto un Gran Torino ar savu sievu Dinu, es viņai teicu: "Ko es daru? Es uzņemu divas filmas vienu pēc otras, turklāt vēl komponēju mūziku! Kāda velna pēc es visu to daru? Tad es sāku smieties, jo atbilde ir pavisam vienkārša — man patīk to darīt, tāpēc arī es to daru! Turklāt man ir iespējas joprojām iemācīties ko jaunu.
Pirms četrdesmit gadiem jūs nodibinājāt savu kompāniju Malpaso. Ar ko jūs visvairāk lepojaties, atskatoties uz tik bagāto aktiera un režisora karjeru?
Ar faktu, ka man bijis lemts veidot savu radošo likteni. Kad 70.gados sāku režisēt savas pirmās filmas, retais aktieris to bija uzdrīkstējies darīt. Tas arī bija mans lielākais izaicinājums. Zināju, ka ar Play Misty for Me (Nospēlē man skumjas — Īstvuda debija režijā) man jāpierāda studijai, ka es spēju uzņemt jēdzīgu filmu. Ja man jau tolaik nebūtu bijis manas kompānijas Malpaso, nedomāju, ka man tas būtu izdevies.
Vai jūs kaut ko nožēlojat?
Nē, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kuri mēdz nožēlot kļūdas. Es neticu nožēlai. Tai nav jēgas. Protams, es daudz ko dzīvē darītu citādi, ja man būtu dota tāda iespēja, bet, tā kā tādas iespējas nav, kāda jēga nožēlot? Tāda nu ir dzīve, ka tev ir iespēja rīkoties atkarībā no tās pieredzes un prātiņa, kāds tev ir konkrētā brīdī. Divdesmitgadniekam nav lemta piecdesmitgadnieka pieredze un prāts. Bet… nekādas nožēlas, pat ja manā dzīvē ir bijušas filmas, kuras es ar tagadējo prātu būtu taisījis citādi….
Protams, katram uz mēles ir jautājums, vai Gran Torino būs jūsu pēdējā loma?
Es būtu priecīgs vēl kādu reizi spēlēt uz ekrāna. Taču, ja tas
nenotiks, mana sirds netiks salauzta, būšu laimīgs turpināt uzņemt
filmas.
Jūs dēvē par ikonu, leģendu…
Tas ir jauki. Pat ļoti jauki. Ir taču labi, ka tevi sauc par leģendu, nevis lamā, vai ne?
Galvenais ir strādāt ar katru jaunu projektu, veidot katru jaunu filmu
tā, kā tu to gribi, un, ja filma atrod savu skatītāju, tas ir vienkārši
brīnišķīgi! Ja neatrod, vairs nekas nav līdzams, tāpēc labāk sevi ilgi
nemocīt ar neveiksmi. Daudz izcilu filmu ir bijušas komerciāli
neveiksmīgas, un vēl vairāk sliktu filmu ir sapelnījušas lielu naudu.
Un tam nav ne objektīvu iemeslu, ne likumu… Vienkārši ne vienmēr
zvaigznes tev ir labvēlīgas. Taču, ja tu esi izdarījis visu, kas tavos
spēkos, jutīsies gana labi.
Jūs esat sācis filmēt savu trīsdesmito filmu gan režisora, gan
producenta ādā — stāstu par Nelsonu Mandelu ar aktieriem Morganu
Frīmenu un Metu Deimonu…
Tā būs politiska drāma, unikāls stāsts par Dienvidāfrikas prezidenta Nelsona Mandelas vēlmi izmantot 1995.gada Pasaules kausu regbijā un Dienvidāfrikas izlasi, lai veicinātu nācijas gara vienotību… Galvenais ir precīza aktieru atlase. Ja ir atlasīti labi aktieri, filma pati par sevi parūpēsies! Priekšlaikus spriest, vai tā būs laba vai ne tik laba, bet es darīšu visu, kas manos spēkos…7
(Izmantoti studijas Warner materiāli)