Harisonam Fordam ir paveicies — savas garās un blīvās karjeras laikā
viņš vairākkārt strādājis gan ar Stīvenu Spīlbergu, gan ar Džordžu
Lūkasu, filmējoties gan filmās par dēkaini Indianu Džonsu, gan Zvaigžņu
karos, gan citās nozīmīgās filmās. Būdams sestajā gadu desmitā, Fords
nav zaudējis ne kripatu no savas vitalitātes un fiziskās formas.
1966.gadā, debitējot Holivudā sīksīkā lomiņā, viņa karjera nebūt
nesākās strauji un zibenīgi. Kas zina, kas būtu bijis ar Fordu, varbūt
joprojām strādātu par galdnieku, kā viņš to darīja pēc neveiksmīgās
debijas, ja nebūtu patrāpījies Džordžs Lūkass. Loma Lūkasa debijā
Amerikāņu grafiti (1973) ielika stabilu pamatu, kam sekojusi apskaužami
stabila Holivudas karjera teju četrdesmit gadu garumā. Atgriešanās pie
Indianas Džonsa lomas pēc 19 gadu pārtraukuma, protams, ir iespēja
veikt atmiņu revīziju.
Sarunā ar presi Fords kategoriski kratās vaļā no apzīmējuma "zvaigzne",
sakot: "Es nezinu, kas tas ir, jo vienmēr esmu bijis aktieris." Viņš
nereaģē arī uz provokācijām par izklaides dominanti, atbildot, ka
"vienmēr strādājis tiem cilvēkiem, kas gatavi maksāt naudiņu par
kinobiļetēm", nevis kritiķiem. Turklāt apliecina, ka joprojām ir
fiziskas spēles piekritējs: "Uzskatu, ka arī lomai, kas prasa daudz
fiziskuma un piedalīšanos trikos, ir jābūt emocionāli pamatotai un
piepildītai. Pretējā gadījumā skatītājam tiek piedāvāta vien
vingrošana." Indianas Džonsa ceturtais laidiens ir licis Fordam būt gan
fiziskam, gan emocionālam.
Vai jūs vēl atceraties, kā savulaik — pirms 27 gadiem — sākāt darbu pie Indianas Džonsa tēla?
Viss sākās ar scenāriju. Ja puisis nemitīgi staigā apkārt, tērpies
cepurē, ādas žaketē, ar cepuri galvā pat džungļos, nav īpašu šaubu par
tā raksturu. Man pietiek uzvilkt varoņa drēbes, lai saprastu, kas viņš
ir un kā viņam jārīkojas. Scenārijs bija ļoti konkrēts, Džonsa raksturs
— izstrādāts, tā ka man nebija neskaidrību, kas tad ir šis puisis.
Tolaik man likās, ka tā ir lieliska loma, pat ja es Džonsam nepiekrītu
vismaz vienā aspektā — uzskatu, ka ādas apģērbs džungļos ir ļoti
neērts.
Tagad Indianas Džonsa garderobes detaļas — cepure, pātaga, ādinieks —
jau nonākušas Smitsona muzejā. Vai domājāt, ka tās piemeklēs muzeja
eksponātu liktenis?
Mēs pielaikojām neskaitāmas cepures un jakas. Uzskatu, ka nav nekā neparasta, ja filmu kostīmi nonāk muzejā. Tā taču ir vēsture.
Vai pēc ilga pārtraukuma, uzvelkot atkal Džonsa apģērbu, viegli atgriezāties viņa tēlā?
Jā, tas notika zibenīgi, kopā ar Džonsu bija nodzīvots gana ilgi — trīs
filmas, lai viņš būtu iesēdies man kaulos uz ilgu laiku. Restaurēt sevī
šā varoņa sajūtu pēc teju 20 gadu pārtraukuma man bija tiešām
interesanti. Pārsteigumu gan nebija — mēs ar Džonsu sadzīvojam labi arī
pēc šā garā starpbrīža.
Jūs esat strādājis ar tik daudziem ietekmīgiem režisoriem, vai Stīvens Spīlbergs ir īpašs?
Īpašs ir viņa profesionālisms un smalkā intuīcija, viņa lieliskā
vizuālā sajūta, viņš jūt, kā darbojas ikviens filmas komponents.
Turklāt viņa azarts filmas uzņemšanas laikā ir patiesi aizraujošs.
Vai šajos 20 gados Spīlbergs ir mainījies?
Jā, taču to būs grūti definēt. Viņš vienmēr ir bijis īpašs un izcils,
tagad varbūt kļuvis vēl izcilāks. Padomājiet, ko gan viņš nav paveicis
— cits to neizdarītu vairāku mūžu garumā. Viņu ir bagātinājusi
pieredze, taču viņš bija perfekts jau pirms 20 gadiem.
Savulaik daudz rakstīja par traumām, ko jūs guvāt, filmējoties Indianā Džonsā un pazudušā šķirsta meklējumos?
Es vienmēr esmu apzinājies, ka šādas filmas no manis prasa augstāko
iespējamo fiziskās sagatavotības pakāpi, esmu darījis visu, kas bija
manos spēkos, tomēr vismaz divās no filmām guvu smagus ievainojumus.
Nesūdzos un biju priecīgs atgriezties pie lomas, kas prasa lielu
fizisku ieguldījumu un labu trenētību.
Kādēļ, jūsuprāt, Indiana Džonss kļuva par skatītāju mīlētu varoni?
Ir gana daudz līmeņu, kādos šīs filmas komunicē ar skatītāju. Pirmkārt,
tie ir piedzīvojumi un dēkas. Otrkārt, tās piedāvā unikālu fantāzijas
un realitātes miksējumu. Protams, te ir arī mūžīgā un iedarbīgā formula
par labo un slikto puišu cīņu. Taču vispievilcīgākais, manuprāt, ir tas
spēles prieks un azartiskais ceļojums, ko piedāvā filmas autori. Vēl
arī ironija un labs humors.
Indiana Džonss ir arheologs, un, šķiet, nav nemaz tik daudz filmu, kuru
galvenie varoņi būtu šīs profesijas pārstāvji. Ko jūs zinājāt par
arheologiem pirms Indianas lomas?
Pirms 27 gadiem, kad tapa pirmā filma, mani interesēja, ar ko arheologi
nodarbojās 30.—40.gadu mijā. Tieši tad norisinājās pirmās Indianas
Džonsa filmas darbība. Tolaik es diezgan nopietni studēju tā laika
aprakstus par arheoloģijas sasniegumiem. Man bija jāsaprot, par ko ir
runa. Indianas Džonsa filmas bez fantāzijas un dēkām piedāvā arī visai
konkrētus vēsturiskos apstākļus, vidi, detaļas, ar kurām nedrīkst
blefot.
Reālajām detaļām jābūt korektām un ticamām, neizšķīdinot fantāzijā?
Pie Indianas Džonsa scenārijiem tiek strādāts ļoti rūpīgi, veicot
pamatīgu izpētes darbu. Faktiski visu šo filmu pamatā ir viena formula
— Džonss saskaras ar kādu objektu, viņš izpēta (kopā ar auditoriju),
kas tad ir šis konkrētais objekts, parasti "slikto" iekāres objekts.
Viņš izzina mītu. Šoreiz tas ir mīts par kristāla galvaskausu.
Vai domājāt, ka reiz atgriezīsities pie Indianas Džonsa?
Jā, es to zināju, Nezināju gan, kad tas notiks. Par ceturto filmu mēs
sākām runāt jau sen — pirms gadiem piecpadsmit. Bija vairāki scenāriji,
idejas, kas nebija dzīvotspējīgas. Es tiku iepazīstināts ar trim
scenārija variantiem. Zinu, Džordžs un Stīvens pie šīs idejas ir daudz
strādājuši, taču, kā saprotat, mēs šos 19 gadus nesēdējām mājās,
gaidīdami to vienīgo un īsto ideju.
Vai jums nav bail, ka Indiana Džonss būs novecojis mūsdienu auditorijai?
Nedomāju. Šīs filmas intensīvi tiek rādītas TV, tām ir aizrautīga
ģimenes auditorija. Tagad mums ir iespēja paskatīties uz šo varoni ar
svaigu skatu un piesaistīt skatītājus, kas sev vēl nav atklājuši šo
varoni. Domāju, ka auditorijas potenciāls ir milzīgs! Pirms darba
sākšanas tika izdarīti pētījumi, un šis tika atzīts par vienu no
publikas visvairāk gaidītajiem projektiem. Patlaban es jūtos kā zaglis,
kas uzlauzis bankas seifu, sakampis naudiņu un aizbēdzis, bet vēl nav
apskatījies, cik tad viņš ir nozadzis. Pavisam drīz redzēsim, cik
auditorijas mēs būsim "nozaguši". Esmu pilnīgi pārliecināts, ka filma
būs ļoti sekmīga un nebūs skatītāju, kas pametīs kinoteātri ar nožēlu
par iztērēto naudiņu,
Kā ar novecošanas problēmu sadzīvo Indiana Džonss?
Viņš ir labā formā, tikpat labā kā es. Apzinājāmies, ka laiks ir
pagājis, tālab Džonss darbojas jau citā laikā — 50.gadu beigās, nevis
30.—40.mijā kā iepriekšējās filmās. Mēs iedevām citu vēsturisko
kontekstu, bet paša Džonsa vecums tiešām nav pamats dramatiskām
pārdomām par laika ritu.
Vai jums ir versija, ko Indiana Džonss darījis šos divdesmit gadus?
(Smejas.) Skatījies filmas par sevi! Es nezinu šo stāstu, un jūs esat
tiesīgi piedāvāt savējo… Droši vien viņš māca skolā un aizraujas ar
arheoloģiju kā sendienās.
Tiek uzskatīts, ka populāru filmu turpinājumu veidošana ir riskants
bizness. Tomēr jūs esat spēlējis izņēmumos — gan Zvaigžņu karos, gan
Indianā Džonsā...
Jā, šovbizness ir bijis man ļoti, ļoti labvēlīgs.
Lasiet arī: