Hercogiene

Precīzāk, no Amandas Formanes romāna Georgiana, Duchess of Devonshire, kas Britu salās bijis bestsellera statusā. Ar dvēseli plosošā stāsta pārcelšanu filmā nodarbojusies kupla scenāristu komanda (viens no viņiem arī dānis A.T.Jensens), arī Hercogienes režisors, britu dokumentālajā kino pazīstamais Sols Dibs. Stāsts, kā grāmata pārtapa filmā, ir garš un sarežģīts — šis ir viens no tiem projektiem, kas ilgi meklējis īsto komandu un, šķiet, atradis tīri veiksmīgi. Filmas darbība risinās XVIII gadsimta otrajā pusē un aptver plašu Džordžiānas Spenseres, Devonšīras hercogienes, dzīves posmu — no jaunības plaukuma, ilūziju un naivitātes laika, kad 17 gadu vecā meitene ar prieku dodas prestižā laulībā ar Devonšīras hercogu, līdz ellīgiem pazemojuma un vientulības lokiem divvientulībā ar vīrieti, kurš viņu nemīl un kura vienīgā motivācija laulībai ir vēlme tikt pie vīriešu dzimuma mantinieka. Džordžiāna nav kusla, klusa pele, kas salūst aristokrātiskajā greznībā — viņa mēģina dumpoties, šķirties (!), taču sievietes dumpim šajā laikā ir ļoti ierobežotas iespējas, pat ja viņa nāk no Spenseru dzimtas — tās pašas, no kuras nāk arī XX gadsimta britu traģiskā un vīra nesaprastā princese Diāna. Savu vientulību Diānas senā radiniece mēģina remdēt gan greznošanās un tērpu mānijā (lūk, viena no paralēlēm ar princesi Diānu), gan spožā sabiedriskajā dzīvē un pat politiskajās aktivitātēs. Arī azartspēļu atkarībā, alkoholā un jutekliskā tuvībā ar pašas labāko draudzeni, vārdā Besa, kurai lemts kļūt par Devonšīras hercoga un hercogienes ģimenes trešo locekli un hercoga mīļāko. Džordžiānas vienīgo īsto kaislību — ambiciozo augstmani Čārlzu Greju — viņai nākas ziedot pašas bērnu dēļ. Tāds ir Devonšīras hercoga nosacījums: ja Džordžiāna pametīs ģimeni, viņai nekad nebūs iespējas redzēt savus bērnus. Taču ģimene Devonšīras hercoga priekšstatos ir dzīve trijatā, kurā līdz pat Džordžiānas mūža beigām (48 gadu vecumā) stabila vieta pie ģimenes galda ir Besai. Viņas draudzenei, viņas vīra mīļākajai. Kamdēļ tas viss? — noskatījies filmu, prasīja mans kolēģis. Kas tas ir — stāsts par sievietes sūro likteni? Jā, savā ziņā viņam taisnība — filmai, acīmredzot arī grāmatai, kas Devonšīras hercogienes īso, bet piesātināto dzīvi sakārtojusi atbilstoši melodrāmas likumiem, ir visas emocionāli piesātinātas, aizkustinošas drāmas pazīmes, kas precīzi ierakstīta sava laika interjeros un aristokrātijas uzvedības normās. Tas ir labs materiāls spēcīgiem aktieriem — Reifam Fainsam, kurš par vēsā, arogantā hercoga lomu jau ticis pie Golden Globe nominācijas, un arī Keirai Naitlijai — Džordžiānai, filmas zvaigznei, vienai no britu vispopulārākajām aktrisēm, kas savos divdesmit un nedaudz gados kopš blokbāstera Karību jūras pirāti cēli nes starptautiskas zvaigznes nastu. Trešā šajā trīsstūrī ir jaunās aktrises Heilijas Atvelas tēlotā seksīgā, manīgā Besa. Ir arī ceturtais — jau Mamma Mia! pamanītais britu aktieris Dominiks Kūpers Devonšīras hercogienes vienīgās kaislības Čārlza Greja lomā, kas varbūt arī nav veiksmīgākā izvēle. Taču, ja Ziemassvētkos alkstat noraudāt kādu sirdsskaidru asaru par sievietes grūto likteni, šajā filmā to var atļauties bez pašpārmetumiem (ir jau darīts no šo rindu autores!). Turklāt paradoksāli — šajā drāmā nav ne vainīgo, ne nevainīgo, un šo sen dzīvojušo, mīlējušo un cietušo cilvēku rīcība ir pamatota līdz vissīkākajai detaļai, kas atver to mūsu līdzpārdzīvojumam — par spīti korsetēm, mežģīnēm un parūkām (tās ir izcilas!). Intervija ar Keiru Naitliju ir tapusi Londonā šāgada rudenī, brīdi pirms filmas pirmizrādes Lielbritānijā. Tā nav pirmā reize, kad intervēju 23 gadus veco aktrisi, kuras radošajā kontā ir gan Oskara nominācija (par lomu filmā Lepnums un aizspriedumi), Golden Globe nominācija par filmu Piedošana un vēl virkne citu balvu. Un kā jau tas Lielbritānijā pienākas — tabloīdu un fotogrāfu vajātas slavenības nasta.

LASI VĒL: Ditas Rietumas intervija ar Keiru Naitliju